Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Spēcīgam ķiplokam – vieglu augsni

Savlaicīgi iestādīts un apsakņojies ziemas ķiploks aukstos mēnešus pārcietīs veiksmīgāk nekā pēdējā dienā pirms sala steigā iebakstīts zemē. Tomēr par labāko stādīšanas laiku tiek uzskatītas oktobra beigas - tad gana laika ielabot augsni, daiviņas paspēj apsakņoties, bet «tukšā» neizdzen trauslos lakstus, kas ziemā tik vai tā nosalst.

 

Pēc gurķiem un kabačiem
Labākais ziemas ķiploku priekšaugs ir agrie kartupeļi, kabači vai gurķi, kam aizvadītajā sezonā ticis tā pavairāk organiskā mēslojuma, secina pieredzējusī dārzeņkope agronome Mārīte Gailīte. Tā kā viens no postošākajiem ķiploku ienaidniekiem ir nematodes, tos nav vēlams stādīt vietā, kur iepriekš kuplojusi kukurūza, lucerna vai bietes, kā arī nevajadzētu stādīt aiz puraviem un sīpoliem. Viņa stāsta, ka ķiploki visomulīgāk jutīsies auglīgās, vidēji smagās augsnēs ar labu struktūru - dziļu, irdenu aramkārtu. Ziemas ķiploki nepriecāsies nedz par pārāk smagu, nedz smilšainu augsni.


Dārzeņkope Ināra Salgrāve, kas Vecsaules pagastā ziemas ķiplokus audzē piecus gadus un šogad no iestādītajiem 20 kilogramiem daiviņu novākusi teju 350 kilogramu, mālaino zemi iestrādā ar putnu mēsliem. Tie dod gan barības vielas, gan gādā par smago augšņu irdenumu.

 

Trihodermīns un slāpeklis
«Svarīgi, lai ķiploks paspēj apsakņoties, tāpēc tos var stādīt jau septembrī. Ja nosals lapas, Dievs ar visu - pavasarī ataugs!» steidzīgākos dārzkopjus mierina agronome Mārīte Gailīte. Viņa stāsta - tā kā ķiplokus stāda vismaz septiņu, bet optimāli desmit centimetru dziļumā, labi apsakņojušās daiviņas arī aukstumu pārlaidīs veiksmīgāk. «Laksti ataugs! Sliktāk ir, ja zemē četrus piecus mēnešus neapsakņojies mētājas,» saka agronome.


Tā kā mūsu valstī nav reģistrētu kodņu, lai ķiplokus pasargātu no postošās pelēkās puves, audzētāja Ināra Salgrāve tos pirms stādīšanas mērcē kālija permanganāta (zilo graudiņu) šķīdumā. Eksperte Mārīte Gailīte gan piebilst, ka tas var izrādīties vājš palīgs cīņā pret puvi, taču mēģināt var. «Zilie graudiņi pasargā tikai daiviņas ārpusi, bet jāņem vērā, lai koncentrācija nav augsta (mazāka par 0,01 procentu jeb 1 g/10 l) un mērcēšanas laiks nepārsniedz 20 minūšu. Citādi pārāk koncentrēts šķīdums var arī kaitēt ķiplokiem. Ja infekcija ir iekšā, tad tur tā arī paliks,» viņa saka. Ap ķiplokiem der iestrādāt trihodermīnu, kas vismaz uz kādu laiku nomāks patogēnu darbību augsnē.


Par vēl labāku palīgu Mārīte Gailīte sauc mēslošanas līdzekli «Perlka». To divas nedēļas (vismaz desmit dienu) pirms ķiploku stādīšanas iestrādā vadziņās sprīdi dziļi. Līdz stādīšanai augsnē, saskaroties ar ūdeni, izdalīsies amonjaks, kas zemi attīrīs no kaitēkļiem (mušas, dažādu sugu kāpuri, arī drātstārpi, gliemežu oliņas), slimību ierosinātājiem, dīgstošām nezālēm. «Lielākā daļa slāpekļa tomēr saistīsies augsnē un būs ķiplokiem izmantojama. Taču šis mēslojums satur arī ļoti vajadzīgo kalciju,» zina teikt Mārīte Gailīte. Pavasarī gan sliekas un cita radība ķiplokiem atkal var «piegādāt» augsnē esošos patogēnus.

 

Stāda vienādas daiviņas
Stādīšanai izmanto slimību un kaitēkļu nebojātas (līdzenu miziņu, bez redzamiem bojājumiem), vienādas ķiploku daiviņas. Agronome Mārīte Gailīte secinājusi, ka labāko ražu dod ārējās daiviņas. Ķiplokus audzē 10 - 15 centimetru attālumā citu no cita vienā rindā (50 centimetru starp rindām) vai daudzu rindu slejās ar 50 - 60 centimetru attālumu starp slejām un 12 - 20 centimetriem starp rindām.

Pievieno komentāru

Dzīvespriekam