Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Turēties pie cerības

Rudīte Losāne bērnību un skolas gadus vadījusi Aizputē, vēlāk kļuvusi par diplomētu kultūras darbinieci, strādājusi Rīgā un Kuldīgā. Taču sapratusi, ka īstais aicinājums ir cits, tāpēc studējusi teoloģiju un kļuvusi par Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas evaņģēlisti.

 

Rudīte aktīvi aizstāv ideju par sieviešu ordinēšanu mācītāja amatā, strādā Iļģuciema sieviešu cietumā par kapelāni. Piedzīvojusi lielu personisku traģēdiju - meitas nāvi -, taču atradusi spēku tikt tam pāri. Par savu «sirds dzīvi» viņa sauc dzejas rakstīšanu.  

- Vai, nonākot no mazpilsētas Rīgā, nebija tā, ka galvaspilsēta īsti nepatika?


Nē, man Rīga vienmēr ļoti patikusi. Uz laukiem man patīk aizbraukt un atpūsties. Aleksandrs Čaks ir viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem. Esmu apbrīnojusi, kā var akmeņos un pelēkajās celtnēs ieraudzīt tik daudz skaistā un brīnumu! Tas ir jautājums, kā mēs skatāmies uz vietu, kur dzīvojam.


- Bet daudzi no laukiem un mazpilsētām vienkārši mūk uz Rīgu...


Uz Rīgu nevajag mukt! Tur jādzīvo tiem, kuriem ir tuvs tās dzīvesveids, kuri aicināti nodarbēm un profesijām, kas veicamas Rīgā. Es jau desmit gadu esmu cietuma kapelāne, un sieviešu cietums ir tikai Rīgā.


Ir daudzi iemesli, kas aizved cilvēku līdz vienai vai otrai dzīvesvietai. Bet tam jābūt saistītam ar viņa sirdi - mēs katrs dzīvojam, kur mums ir labi.


Rīgā nodzīvoju kādus deviņus gadus pēc pirmās augstskolas beigšanas. Tad mani uzaicināja vadīt Kuldīgas rajona kultūras namu. Kuldīgā iznāca nodzīvot


14 gadu, vēlāk Rīgā atgriezos otrreiz.


- Kā iejutāties Kuldīgā?


Kuldīga padomju laikā bija īpaša kultūras citadele. Man joprojām patīk Kuldīga, taču tā nekļuva par manu sirds pilsētu - tieši tāpat kā pirmā profesija nekļuva par manu sirds profesiju. Bija iegūta izglītība, darbu darīju, un tas padevās, taču iekšēji jutu, ka kultūras darbs nav lieta, ko no sirds dzīvē vēlos.
Tas bija laikā, kad Latvijā sākās atmodas kustība. Arī manā dzīvē vajadzēja pārvērtēt vērtību sistēmu - tas tiešām bija īsts dzīves jēgas meklējumu laiks. Bija pat periods, kad kļuvu par bezdarbnieci. Skatoties no šodienas skatpunkta, tas bija vērtīgākais laiks, jo es kaut ko tiešām arī savā dzīvē izmainīju, nācu pie jauniem slēdzieniem. Un tas laikam bija visgrūtāk.


- Šobrīd zināmā mērā dzīvojam līdzīgā laikā, piespiedu kārtā izjūtot pārmaiņas. Nereti daudzi dusmojas, ja teic, ka šis grūtais laiks ir arī iespēju laiks.


Jā, ir grūti, bet krīze rada iespējas - tikai jāmeklē. Taču cilvēki grib atpakaļ to pašu, kas bija. «Krīze» ir grieķu cilmes vārds, tam ir vairāki tulkojumi - izjaukt, noārdīt, izanalizēt, veidot kaut ko no jauna. Pilnīgi neticami, ka šis vārds nes sevī tādu dziļu semantiku! Ir jautājums, vai es apstājos pie noārdītā, skatos atpakaļ un gribu atjaunot veco. Bet divreiz vienā upē nekad neiekāpsi. Lai ietu tālāk, ir jāizanalizē, un tad tu kaut ko sāc no jauna.


Un tā notika arī manā dzīvē. Izšķīros, paliku ar diviem bērniem, biju bez darba. Sāku darboties vietējā avīzē «Kurzemnieks» kā ārštata korespondente, tas pagrieza manu dzīvi citā gultnē. Rakstīju, veidoju dzejas lapu un arī pati sāku rakstīt dzeju. Man bija 35 gadi, kad tapa pirmais dzejolis. Ap mani sāka pulcēties dzejnieki, izveidojām Kuldīgas dzejnieku klubu. Oficiāli skaitījos bezdarbniece, bet šis laiks bija piesātināts ar garīgu darbošanos.


Sāku meklēt savas dzīves jēgu. Aizrāvos ar Austrumu filozofiju, kur guvu daudzas atbildes, bet tad satiku labus draugus kristīgajā baznīcā. Mani ieinteresēja teoloģija. Apmeklēju divas luterāņu baznīcas, mācījos draudzē, bet tas šķita par maz. Un tad mani ceļi aizveda tālāk uz Kristīgo akadēmiju, pēc tam - Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti.


- Un pienāca laiks atkal mainīt dzīvesvietu...


No Kuldīgas uz Jūrmalu pārcēlāmies, kad meita pabeidza 12. klasi. Viņa iestājās Juridiskajā fakultātē Latvijas Universitātē, dēls sāka mācīties Jūrmalas alternatīvajā skolā. Taču, kad Marika studēja ceturtajā kursā, notika liela nelaime. Meita pēkšņi saslima un nomira, tas notika burtiski trīs nedēļu laikā. Tas bija 2004. gada 8. jūnijs. Tad palikām ar dēlu Miku divatā. Nu jau viņš ir pieaudzis, mācās universitātē Ekonomikas un vadības fakultātē, pabeidzis trešo kursu.


- Kas dod spēku pārciest tik lielas sāpes?


Ir teiciens - kad ir visdziļākās ciešanas, vīrietis sāk raudāt, bet sieviete vairs neraud. Faktiski dziļās ciešanas nevar īsti izrunāt. Man iebildīs psihologi, kuri uzskata, ka vajag izrunāties. Bet tas jādara, ja cilvēks pats to vēlas. Domāju, ka ciešanas vissvētīgākās ir tad, kad mēs tās nesam un pārdomājam sevī. Iekšējais dialogs ir tas vērtīgākais. Arī Bībelē teikts, ka ciešanas dotas tāpēc, lai mūs norūdītu un lai rūdoties mēs turētos pie cerības. Tā tam vajadzētu būt - nevis ciešanās kurnēt, čīkstēt, bet - pārdomāt.


- Saka - ciešanās cilvēki bēg pie Dieva.


Man nevajadzēja bēgt pie Dieva, jo es jau biju pie viņa atnākusi. Bet es arī neaizbēgu prom no viņa. Domāju, ka tādas ciešanas bez ticības Dievam ir ļoti grūti pārdzīvot, varbūt pat kādai mātei neiespējami. Ticībā Dievam un zinot pasaules eksistences kārtību, ciešanas tiek mazinātas. Tu saproti, ka nāve nav ceļš uz nebūtību, bet gan pāreja no vienas eksistences citā.


Ja dzīvē esi ļoti cietis, piedzīvojis bērna zaudējumu, tad nevienas ciešanas vairs nav tādas, kuras tu nevari pārvarēt. Ja pats esi cietis, tu esi tik dziļi dvēselē un zemapziņā skarts, ka esi vērts, lai palīdzētu citiem. Ciešanas tiešām mūs iekšēji iztīra, izvirpo, veido par citiem cilvēkiem.


- Jums cietumā jāstrādā ar cilvēkiem, kas radījuši ciešanas citiem.


Jebkurš cilvēks, kurš kādu padara par upuri, pats ir bijis upuris. Tā ir agresiju ķēde. Ja mēs skatāmies garīgi, tad tā jau sākās pēc grēkā krišanas, kad Kains nogalināja Ābelu. Kristus parāda, ka viņš ar savu dzīvi un nāvi apstādina agresiju plūsmu. Kapelāna darbs cietumā ir strādāt ar cilvēku, lai atraisītu no agresijas ķēdes, kurā viņš ir nokļuvis. Piedot ir ļoti grūti. Tas ir process, un šīs lietas notiek ticībā.
Šim darbam nav ātru rezultātu. Ir ļoti grūti iztaisnot izaugušu koku, praktiski neiespējami. Ja cilvēks ir nobriedis kā personība, kaut krimināla personība, viņš pats sevi sargā, jo negrib zaudēt identitāti. Mēs jau tā naivi neceram, ka tajos dažos gados, ko cilvēks pavada cietumā, viņš pēkšņi mainīsies. Penitenciārā sistēma ir vērsta uz to, lai palīdzētu cilvēkam atgriezties sabiedrībā.


Kapelāna instrumentārijs ir bagātāks nekā psihologam, sociālajam darbiniekam vai juristam. Mēs sarunājamies trijatā - es, tu un Dievs, ārpus mums un reizē mūsos esošs. Ja cilvēks meklē kaut ko ārpus sevis, viņam var palīdzēt. Darbs noteikti nav velts. Latvijā pašlaik cietumos ir aptuveni septiņi tūkstoši cilvēku - tā ir vesela pilsēta. Tie ir mūsu līdzpilsoņi, un viņi reiz atgriezīsies sabiedrībā. Mūsu darbs ir ļoti nozīmīgs tieši tiem, kuri atrodas ārpusē. Attieksme pret tiem, kas cietumā, būtu kardināli jāmaina. Viņi nav tie tur - noziegumu izdarījušie. Kaut arī vainīgi, viņi ir mūsu līdzpilsoņi.


- Vai cietums pirmām kārtām nav sods?


Cietuma kā izolācijas iestādes vajadzību paredz valsts tiesiskā kārtība. Taču cietumi ir ne tikai tādēļ, lai norobežotu tos, kuri ar savu rīcību kļuvuši sabiedrībai bīstami, un viņiem palīdzētu kaut ko mainīt dzīvē. Cietumam ir arī tā saucamā preventīvā nozīme. Iespējams, tieši tāpēc, ka cietums baida, ļoti augsts procents vienkārši tur nenonāk. Ja cilvēks pats grib būt morāli atbildīgs par savu rīcību, viņš atbilstoši tam kārto savu dzīvi. Viens no baznīcas uzdevumiem ir sabiedrību uz to mudināt. Ja cilvēks pats negribēs ievērot normas, tad sabiedrība liks to darīt, lai neizjauktu kārtību, kas nodrošina tās pastāvēšanu no paaudzes paaudzē. Tiesas nams un baznīca vienmēr būs vajadzīgi.


Interesanti, ka starptautiskā sabiedrībā cietumu sistēmu sauc par penitenciāro sistēmu, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē «grēku nožēlas vieta». Domāju, tādā ziņā šie cilvēki, kuri atrodas cietumā un kuru vaina ir pierādīta un nosaukta vārdā, ir īpaši izredzēti. Viņiem pateikts: «Tu esi vainīgs!»

 

Jautājums, vai viņi to atzīst. Cik cilvēku nav pārkāpuši likumu un to neatzīst, jo viņu vaina nav nosaukta vārdā!


- Mūsdienās daudzi uzskata par netaisnību, ka daži, īpaši «tur augšā», par saviem grēkiem sodu tiesas namā tā arī nesaņem.


Mēs jau neko jaunu neizdomāsim. Brāļi Kaudzītes to ir formulējuši - mazos zagļus liek cietumā, bet lielos sēdina krēslos. Cietums ir vienādi, un cietums ir otrādi - tā ir cilvēku radītā kārtība. Dieva radītā kārtība ir desmit baušļi - dzīvosim tad tā! Bet daudzi negrib dzīvot Dieva radītajā kārtībā - viņi rada savu un pēc tam ir neapmierināti.


Paši mēs savus priekšstāvjus ievēlam, un paši sūkstāmies! Mēs nevis aizlūdzam un svētījam šos cilvēkus, bet viņus tiesājam. Dievs jau nesaka - svētījiet visus labos, viņš saka - svētījiet visus. Jāizvēlas cilvēki, kurus tiešām cienām. Un, ja kaut kas neapmierina, tad nevis tiesāt, bet lūgt par viņiem.


- Kāds bija jūsu mērķis, studējot teoloģiju?


Mans mērķis, pirmkārt, bija pašas teoloģijas studijas. Bet tad sapratu, ka šādā vecumā studēt, tikai lai iegūtu diplomu, nav jēgas. Tā kā Latvijā luteriskā baznīca, kurai esmu piederīga, sievietes par mācītājām neordinē, man atlika tā iespēja, kāda nu bija. Man piedāvāja darbu cietumā par kapelāni, un tas ļoti iepatikās. Protams, ņemu vērā, ko drīkstu savā evaņģēlista statusā. Bet mana iekšējā izjūta ir kā mācītājai.


Jau otro gadu vadu Latvijas Luterāņu sieviešu teologu apvienību, kas ir par to, lai Latvijas luteriskajā baznīcā atjaunotu sieviešu ordināciju, kura pārtraukta divdesmit gadu, kopš arhibīskaps ir Jānis Vanags.


- Kāpēc tā noticis?


Tie, kas ordinē sievietes, dara to aiz dziļākās pārliecības. Un tieši tāpat dara tie, kuri sievietes neordinē. Jautājums, kā Bībeli tulkojam un izprotam. Ja palūkojamies gan vēsturē, gan Bībeles tekstos, tad laika gaitā sieviete ir izstumta no garīgās kalpošanas. Bet pasaulē vairumā luteriskajās baznīcās sievietes ordinē, tātad tam ir teoloģisks pamats. Domāju, ka mūsu luteriskajā baznīcā ir diezgan liela katoļu baznīcas ietekme. Taču tās ir divas dažādas reliģiskās apziņas. Šīs divas lietas samest kopā ir bīstami, tā var garīgi traumēt cilvēku, un viņš savā baznīcā vairs nejutīsies kā mājās.


Domāju, ka mēs tiksim ar to galā, jo īsta Dieva baznīca var būt tikai vienota savā atšķirībā. Mums nav jākļūst līdzīgiem, lai draudzētos. Tas ir pārprasts ekumenisms. Jautājumā par sieviešu ordināciju būs dažādas domas un viedokļi, bet tas ir tikai normāli. Taču mums jāmācās diskusiju kultūra. Citādi, es smejos, var sanākt tā: tu nevari būt mācītāja tāpēc, ka esi sieviete, turklāt neglīta un resna. Tā otrā daļa teikumā ir jāatmet un jāskatās, lai mēs diskutētu kulturāli. Sieviešu loma sabiedrībā ir mainījusies. Ja sieviete tikai sēdēs mājās ar bērniem, tad nebūs, kas strādā skolās, slimnīcās, policijā vai citur.


- Vai reizēm sieviešu šajās jomās jau nav par daudz?


Galvenais, lai cilvēks dara to, kas patīk un kas tiešām ir dzīves aicinājums. Merilinas Monro tipa sieviete, iespējams, nekad policijā nestrādās. Sievietes šodien ir ļoti dažādas. Sievietei, kas var kalpot garīgi, tas jāļauj, un baznīca tikai iegūs. Ja šāda rakstura kalpošana tiek izspiesta, tad baznīca kļūst pārāk racionāla.


- Un kur jūsu dzīvē vieta dzejai?


Tā ir sirds dzīve, kad tu nošķiries no visām aktivitātēm, kad gribi pateikt to, ko iekšēji jūti. Vai arī otrādi - kad tu uzlūko šo realitāti, un tajā vajag ieskatīties dziļāk, caur līdzībām. Kad gribi pateikt kaut ko dziļāk un vairāk, tad dzeja kā instruments palīdz. Tā savā veidā ir personības katarse. Tas ir īpašs izteiksmes veids, kas ļauj ieskatīties dziļāk un tālāk.

Pievieno komentāru

Dzīvespriekam