Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Varas un mīlestības ēnas

Renesanses glezniecība man vienmēr bijusi mīļa, bet nu esmu sākusi cītīgi pētīt mākslas albumus. Kanādas 2011. gada televīzijas seriāls «Bordžija» («Borgias») manu interesi par Itālijas vēsturi ir padziļinājis. Vēsturiskā drāma veltīta itāliešu augstmaņu Bordžiju dzimtai, un tās ekranizācija ir patiesi augstvērtīga kino paraugs.

 

Iztiek bez moralizēšanas
Nesen braucu caur Varšavu un ievēroju filmas «Bordžija» plakātus. Izrādījās, ka poļi reklamē nevis Kanādas seriālu, bet tāda paša nosaukuma šogad uzņemtu franču versiju. Šķiet, Polijas televīzijas kanāli «Bordžiju» sāks demonstrēt pavisam drīz. Seriālu noskatījos internetā, jo citu iespēju neatradu.
Britu harismātiskais aktieris Džeremijs Airons filmas galvenā personāža Rodrigo Bordžijas tēlā ir pilnīgi brīvs no gadsimtos iesūnojušām klišejām un izteikti vienpusīga Bordžiju klana traktējuma. Literatūrā, kino, pat visnotaļ respektējamās vēstures apcerēs visbiežāk sastopami apzīmējumi «varaskāri, izvirtuši Dieva zaimotāji, ciniski slepkavas, seksuālu orģiju rīkotāji». Monstri, kuru vārda pieminēšana uzdzen šermuļus. Tas nelāgais «komplekts» šur tur pavīd arī filmā, bet Bordžijas vispirms ir cilvēki. Godkāres, nepārvaramu pretrunu, dziļu kaislību plosīti sava laikmeta un statusa tipiski pārstāvji gudrā un līdzsvarotā filmā, kuras veidotāji ir izvairījušies no primitīvas moralizēšanas.  

Inspirācijas avots - glezniecība
Režisora interpretācija par dzimtas likteņiem 15. un 16. gadsimta mijā, manuprāt, ir ļoti veiksmīga. Vēl jāmin daži aspekti, kas liecina par labu filmas kvalitātes augstajiem kritērijiem. Tā ir skrupuloza iedziļināšanās laikmetā un nevainojama stilistika. Daudzi kadri rada tiešas asociācijas ar Itālijas renesanses gleznotāju darbiem, bet tipāži šķiet kā atdzimuši portretu tēli. Ļoti organiska vizualitāte, precīzas detaļas. Pat mākslas zinātniekiem nebūtu viegli atrast iemeslu kritikai. Nepārspējams aktieru ansamblis, kurā darbojas vairāku valstu pārstāvji - jauni, aizrautīgi un profesionāli.


Vatikāna vicekanclers spāņu izcelsmes augstmanis Rodrigo Bordžija, uzpērkot kardinālu balsis, tiek ievēlēts par Romas pāvestu Aleksandru VI. Tā ir politiskās varas virsotne. Bordžijam ir cēls mērķis apvienot pilsētvalstīs sadrumstaloto Itāliju.

 

Lavierē starp bīstamām izvēlēm
Draudīgākie Bordžiju ienaidnieki ir augstmaņi Sforcas, kurus jaunievēlētais pāvests cenšas pielabināt, kādam piešķirot augstu amatu, taču varas stabilitātei ar to vien nepietiek. Dramatiskajā spēlē Rodrigo iesaista savus četrus ārlaulības bērnus. Viņš tos neizsakāmi mīl, bet pusauga meitu Lukrēciju gandrīz dievina.

 

«Tu gribi pakļaut visu Eiropu, izmantojot savus bērnus,» pārmet viņu māte, uzzinājusi par pāvesta nodomu Lukrēciju ieprecināt sava lielākā ienaidnieka Sforcas dzimtā. Rodrigo ir mokošu pretrunu ārdīts cilvēks. Viņš ik mirkli atrodas bīstamu izvēļu un kompromisu priekšā, vienlaikus palikdams mīlošs tēvs. Diemžēl bērnu dzīvi augstmanis modelē, pamatojoties vienīgi savā vērtību sistēmā. Ļaunāka par nāvi Bordžiju klanam šķiet ietekmes, elitārā statusa un labklājības zaudēšana. Dž.Airona izspēlētā emociju gamma šķiet gluži neaptverama. Skatītāju uztverē, par spīti sarežģītajam un «blīvajam» vēsturiskajam kontekstam, īpaši izgaismojas paaudžu konflikta problēmas: vecāku un bērnu atbildība, pienākums, uzskatu atšķirība, samierināšanās, individualitātes upurēšana dzimtas interešu labā.
Deviņu sēriju filmā spilgtas lomas atveido arī jaunākās paaudzes aktieri Holideja Greindžere (Lukrēcija), Fransuā Arno (Čezāre Bordžija) un Lote Vērbeka (Džūlija Farnēze).

Pievieno komentāru

Dzīvespriekam