Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

EDĪTES ĶIKUSTES piemiņai. Pedagoģe, kas dejas padara smeķīgas

Publicējam pēdējo Edītes Ķikustes interviju "Dzirkstelei" 2017.gadā.

Gulbenes pilsētā un arī novadā Edītes Ķikustes vārds nesaraujami saistās ar deju, jo daudzi domā, ka Edīte ir tikai deju pedagoģe. Ne visi atminas laiku, kad Edīte kopā ar vīru Robertu un citiem estrādes mūzikas draugiem bija soliste Gulbenes kultūras nama ansamblī, kā arī Galgauskas vokāli instrumentālajā ansamblī. Arī šodien pie sevis viņa mēdz padungot kādu melodiju, jo deja nav iedomājama bez mūzikas.
Ar Edīti tiekamies viņas mājās Gulbenē kastaņu, ceriņu, pīlādžu un tulpju ziedēšanas laikā. Virtuvē smaržo pēc tikko ceptiem biezpiena plācenīšiem, kas ļoti garšojot mazmeitiņai Ievai.
Kad beidzies kārtējais koncerts, deju skate vai mēģinājums, Edīte kā visas ģimenes saimnieces stāv pie plīts un gatavo maltīti, rosās dārzā un rod laiku mazbērniem.
“Es daudz laika veltu ēst gatavošanai, jo man ģimenē taču ir vīrieši, kas sasēžas pie apaļā saimes galda. Bieži vīram un jaunākajam dēlam Mārtiņam pievienojas arī vecākais dēls Raitis, kurš “caur” mūsu māju iet uz savu dzīvokli un otrādi – no dzīvokļa caur šejieni uz darbu. Pirms nedaudz vairāk kā trīs mēnešiem tēva uzņēmumā sāka strādāt arī Mārtiņš, pie apaļā galda tagad notiek vīriešu konsilijs. Uz šīm ģimenes vīriešu sapulcēm Raitis ierodas ar lielu brūnu ādas portfeli, tāpēc brālis viņu velk uz zoba, sakot: “Tur nāk mūsu direktors.” Tā viņi visi trīs apspriež kārtējās dienas plānu. Bija laiks, kad vīrs bija tālbraucējs, pārvadāja dažādas kravas, bet tad iegādājās lielās meža mašīnas, lai vestu kokmateriālus,” rosīdamās pie plīts, stāsta Edīte.
Mūsu tikšanās laikā Roberts un Mārtiņš atrodas darbā, bet Raitis - Vācijā, viņa dzīvesbiedre Liene ar bērniem – Londonā, tāpēc Edīte smejas, ka esot atbildīga par brūno portfeli, kā arī atbildīga par dēla ģimenes dzīvokli ar kaķi, kas no viņas pamanījies aizmukt. Tā kā saruna aizsākas par ēst gatavošanu, tad Edīte atceras, kā savulaik pirms 43 gadiem, izejot par sievu pie Roberta, ieprecējusies vīra vecāku mājās Galgauskas pagasta “Cīruļos”. ““Cīruļu” saimnieki turīgi dzīvoja. Viņiem vienmēr vajadzēja labi paēst, jo viņi ļoti daudz strādāja. Tur iesāku stāvēt pie plīts un gatavot ēst. Arī viesību galdus esmu riktējusi. Galgauskā bija glauna saimniece Šesterka Vilmiņa, kurai vienmēr strādāju līdzi, tāpēc ļoti daudz iemācījos. Pēc tam, kad Vilmiņa godu galdus vairs netaisīja, viena tiku ar visu galā,” Edītei ir pamats lepnumam. 

Enerģiju gūst no zemes
Bērni kā jebkurai labai mātei ir arī Edītes dzīves lielākā vērtība, tāpēc viņa šobrīd jūt līdzi meitai Gundegai, kura Rīgā Stokholmas augstskolā maģistratūrā studē jurisprudenci kopā ar ekonomiku.
“Gundegai šajā mēnesī būs izlaidums, viņa katru dienu līdz vēlai pēcpusdienai ir nodarbināta “Nordea” bankā. Pēc tam viņa dodas uz studijām. Meita ir ārkārtīgi aizņemta, tāpēc šogad arī nedejo “Zelta Rūsiņā”,” Edītes stāstītajā jaušama vēlme: ja vien varētu, tad palīdzētu. Arī par Mārtiņu viņa visādi izdomājusies. Astoņarpus gadus dēls skolojies un absolvējis Jūras akadēmiju, bet jūrā iet vairs negrib. “Vienu reizi izgāja un no tā atteicās, tagad strādā tēva firmā,” Edīte neslēpj, ka ir lepna par saviem bērniem. Neviens no viņiem nav kļuvis par deju pedagogu, lai gan tautiskās dejas šodien dejo visi. “Savulaik Gundegai teicu, lai tikai nedomā par šo virzienu, lai gan meitai ir šis vadītājas talants. Nojaušu, ka viņai pašai gribas radīt jaunas dejas. Šobrīd tam neatliek laika, bet galavārds vēl nav teikts, lai gan nemitīgi bilstu: “Meitiņ, nu nē!” Deju pedagogs – tas ir ļoti skaists darbs, bet ārkārtīgi atbildīgs, kas no cilvēka izsūc enerģiju, tāpēc tā atkal kaut kur ir jāatrod. Lai atgūtu enerģiju, kad vien man ir brīvs laiks, metos iekšā lauku darbos dārzā, puķu dobēs, jo man ļoti patīk ziedi, augļu koki un ogu krūmi visapkārt. Īpaši pavasarī, kad viss zied. Kad vien varu, braucu uz “Cīruļiem”.” Viņa prāto, ka tad, kad abi ar vīru paliks vecāki, varbūt pārcelsies no Gulbenes uz Galgausku.

Izvēlējos pareizo cilvēku
Arī Edītes dzimtā puse saistās ar Galgauskas pagastu, kur viņa nodzīvojusi līdz pamatskolas trešajai  klasei. Tad viņas mamma Mirdza Kubulniece pārcēlusies uz Tirzu, kur bijusi saimniecības galvenā zootehniķe. “Mans tēvs bija kolhoza “Centība” priekšsēdētājs Ernests Kauliņš. Viņš bija brālis kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētājam Edgaram Kauliņam. Atceros, ka onkulis mūs aicināja dzīvot uz viņa vadīto saimniecību. Mācījos Tirzas pamatskolā, kur dziedāju un dejoju. Tolaik Tirzā notika ļoti daudz dažādu pasākumu. Pirms tagadējās Tirzas kultūras nama vadītājas Aldas Albertes Tirzas kultūras dzīvi daudzus gadus organizēja Lucija Fiļipova, kura vēlāk aizgāja uz Ranku. Es arī tiku dziedājusi sieviešu ansamblī Rankā. Darbojos arī vokāli instrumentālajā ansamblī “Varavīksne” Gulbenē kopā ar Gunti Brutānu, Aivaru Ilgažu, Staņislavu Deksni. Jau biju sākusi draudzēties ar Robertu, kad ansamblis izveidojās arī Galgauskā. Lai gan tolaik mācījos Rīgā Kultūras darbinieku tehnikumā, braukāju uz mēģinājumiem. Pēc tehnikuma beigšanas iestājos Latvijas Valsts universitātē. Kad notika mēģinājumi, līdzi ņēmām  Raiti, kurš bija maziņš, bet jau neatraujams no bungām: stāvēja tām blakus un ritmā kustējās līdzi. Arī šodien Raitis ir draugos ar mūziku, jo, atnākot ciemos pie vecākiem, labprāt ar sintezatoru uzspēlē kādu melodiju un to ierāda arī savai meitai, kura rudenī dosies uz Gulbenes mūzikas skolu,” Edīte nesteidzīgi šķetina atmiņu kamolu.
Pirmā satikšanās ar Robertu Edītei notikusi Galgauskā, kur Roberts spēlējis balles, bet Edīte tās apmeklējusi līdz brīdim, kad viņš uzaicinājis Edīti dziedāt. Abi kāzas svinējuši 1974.gadā, bet pēc trīs gadiem piedzimis Raitis. “Laikam jau izvēlējos pareizo cilvēku, jo diezin vai pie šāda traka darba man blakām varētu būt tāds vīrietis, kurš sēž tikai mājās. Mēs noteikti tad abi strīdētos, būtu vairāk nesaskaņu, bet, tā kā abi esam aizņemti cilvēki, tam vienkārši neatliek laika.”
Soli pa solim pretim dejām
Edīte kādu laiku strādājusi Galgauskas pamatskolā, turpinot dzīvot “Cīruļos”. Tad sekojis darbs  pionieru namā Gulbenē, Gulbenes vidusskolā, sākot vadīt sarīkojumu un tautisko deju pulciņu. Toreizējā izpildkomitejas priekšsēdētāja Kitija Serdjukova piedāvāja dzīvokli Ābeļu ielā. “Abi ar Robertu diezgan aktīvi tolaik koncertējām, tāpēc bieži bērnus aizvedām uz “Cīruļiem” pie omes. Viņa bija stingra. Man šķiet, ka es pati arī esmu bijusi stingra mamma, kas nevairās barga vārda. Arī tagad nevairos. Ar dejotājiem arī citādāk nevar,” stāsta Edīte.
Izrādās, ka, stājoties Kultūras darbinieku tehnikumā, viņa vispirms izvēlējusies režijas nodaļu, bet tad pārgājusi uz deju specialitāti. Zināmā mērā tur vainojami Inta un Imants Rumpīši, kuri sākuši strādāt Tirzas pamatskolā. “Vidusskolu beidzu ar labām un teicamām atzīmēm. Vienīgais trijnieks bija ģeometrijā, jo nesapratu, kā var mācīties citu iemācītas teorijas. Ieteica, lai studēju valodas, bet nejutu sevī tādu aicinājumu. Acu priekšā visu laiku bija skaistais Rumpīšu pāris. Skaisti dejoja sarīkojumu dejas, kuras arī es apguvu. Valšu konkursos ņēmu pirmās vietas. Partneris bija gan Māris Raģelis, gan Jānis Belka. Inta mācīja arī tautiskās dejas. Tas bija mans solis pretim deju pasaulei. Saviem dejotājiem esmu ļoti daudz pati šuvusi tērpus. “Apinīša” dejotājām blūzes šuvu. Šuju un pāršuju kleitas gan meitai, gan vedeklai, gan mazmeitai. Kad Roberts bija projām, mājās pati elektrību laboju. Daudz ko protu. Varu arī tamborēt, tikai visām manām prasmēm nepietiek laika,” smejas Edīte. Laika trūkuma dēļ viņa vairs nestrādā par latviešu valodas un literatūras skolotāju Gulbenes novada valsts ģimnāzijā, bet turp dodas tikai uz deju mēģinājumiem.

Man IR savs stils
Ja dejotājiem dažkārt šķiet, ka Edīte ir ļoti stingra un prasīga, tad tas ir tikai tāpēc, ka bez šīm īpašībām labu rezultātu nesasniegt. Edītei nav pieņemama virspusēja attieksme pret darbu.
“Nav viegli strādāt ar 7.-9.klašu “Rūsiņa” grupu, jo viņu vecāki ir ieciklējušies izpatikt saviem bērniem, kā vien var. Ir pilnīga visatļautība. Mūsu ģimenē nekad nav bijis tā, ka pie visa vainīgi vienmēr citi – skola, sabiedrība, tikai ne paši. Pirms trīs mēnešiem no šī kolektīva aizdzinu zēnus, jo man nav pieņemami, ka, atnākot uz mēģinājumu, viņi cits citu grūsta, apsaukā, dauzās. Viņus absolūti neinteresēja tas, ko darām, neinteresēja rezultāts, tāpēc tagad strādāju ar meitenēm. Katram deju kolektīva vadītājam ir savs darba stils. Man IR savs stils. Tas nav vienkāršs. Vienmēr dejotājiem esmu teikusi, ka ir jādejo tā, lai cilvēkam, kas atnācis skatīties priekšnesumu, būtu patīkami raudzīties uz dejotāju, lai varētu ar viņu kopā priecāties. Skatītājam nav jāredz uz skatuves dejotāja ciešanas un neprasme. Ja cilvēks ir atnācis uz tādu koncertu, kur nekā nav ko redzēt, viņš sāk raudzīties uz dejotāju kājām. Ja arī tur nav ko redzēt, tad skatītājs sāk meklēt problēmas – vai brunči ir vai nav noslīdējuši un tamlīdzīgi. “Zelta Rūsiņš” to saprot un apzinās. Arī viņi ir dabūjuši pa seksti, sasnieguši arī augstus rezultātus, tāpēc zina, ka tikai ar ārkārtīgi smagu darbu var panākt labu rezultātu. Pirms deju kopu skates mēģinājumos pulcējāmies četras reizes nedēļā, jo deja tāpat kā māja vai pilsēta NEKAD nevar būt gatava. Dejā var piestrādāt pie niansēm, sinhronas dejošanas, skatiem. Tam ir vajadzīgs liels darbs, uz ko jaunie negrib parakstīties. Dejotājiem ir arī jāuzticas. To, ka skatē kā izvēles deju dejosim sarežģītu deju no lieluzveduma “Māras zeme”, kur lielie džeki dejo kopā ar mazajiem, dejotāji zināja jau divus mēnešus pirms skates. Bijām Latvijā pirmais kolektīvs, kas izvēlējās šo deju, kas ir ļoti grūta. Mēs zinām, ka šo deju spējam padarīt vēl labāku. Šāgada deju skate parādīja, ka ir kļuvis par 200 kolektīviem vairāk, tāpēc konkurence ir ārkārtīgi liela. Es to arī pati apzinos, bet man patīk tas, ko daru,” tāda ir Edītes pārliecība. 
Viņa ir deju pedagoģe, kura, ieklausoties mūzikā, vizuāli tver dejas skatu, tāpēc mājās neizdomā  visu līdz pēdējam sīkumam. Daudz kas tiek veidots tieši mēģinājumā, piemēram, kā konkrētajā brīdī dejas partneri atvērs roku, kā pacels vai nolaidīs skatienu, kā pagriezīs galvu. Edīte bilst, ka te noderot viņas režijas un deju pedagoģijas zināšanas, jo iemācīties dejas soļus varot jebkurš. “Lāci arī var iemācīt dejot. Lai padarītu deju smeķīgu, tas jau ir kaut kas pavisam cits. Man ir arī savas jaunrades dejas, bet esmu par slinku, lai tās pierakstītu.”

“Edīt, viss būs kārtībā”
Edīte atceras kādu spilgtu epizodi saistībā ar saviem dejotājiem. Ingaram Andževam ģimnāzijā viņa bijusi klases audzinātāja. Klasē mācījies arī Pauls Zeibārts. Gudri puiši, kas organizējuši pasākumus, darbojušies skolas pašpārvaldē. Uz viņiem jau tad varējis paļauties. “Mācoties desmitajā klasē, viņi abi pēkšņi ieradās pie manis uz mēģinājumu, sakot, ka vēlas dejot. Bildu, ka viņi var pamēģināt, bet nekas nesanāks, jo abi ir absolūti nedejojuši, neko nejēdza, bet kolektīvā bija žiperīgas meitenes Anita Rauza, Diāna Tuča. Sākām strādāt. Un Ingars “Zelta Rūsiņā” dejo vēl šodien. Atceros, bijām apguvuši deju “Rakari”. Pirms kārtējās skates neviens kolektīvs neizlozēja šo deju, kas bija grūta. Es - izlozēju. Pēc izlozes raudāju gluži kā bērns. Ingars apķēra mani, tad uzlika roku uz pleca, sakot: “Edīt, viss būs kārtībā! Strādāsim!” Kopā ar saviem dejotājiem esam spējuši pierādīt kompetentajām Rīgas žūrijām, ka arī provincē ir ļoti labi deju kolektīvi,” uzskata Edīte.  

  Vizītkarte

◆ Edīte Ķikuste 2011.gadā saņēma titulu “Gada amatiermākslas kolektīva vadītāja”, 2016.gadā - titulu “Novada gada cilvēks”.
◆ Ģimene: vīrs Roberts, meita Gundega, dēli Raitis un Mārtiņš, mazmeita Ieva un mazdēls Kristers.

Kultūra un izklaide