Naudu var pelnīt arī tā 1

Ne vienmēr zemniekam jānodarbojas tikai ar lopkopību vai laukkopību
"Drubazu" botānikas taku savā īpašumā pirms sešiem gadiem ar Latvijas Dabas fonda projekta par zālāju aizsardzību Abavas ielejā palīdzību izveidojis zemnieku saimniecības "Drubazas" īpašnieks Andris Dzērve, par ko viņš saņēmis arī balvu konkursā "Sējējs". "Drubazas" ir piemērs, ka ne vienmēr zemniekam jānodarbojas tikai ar lopkopību vai laukkopību. Gudri domājot un izmantojot dabas piedāvātās vērtības, līdzekļus var pelnīt arī citādāk. Arī lauku tūrisma asociācija "Lauku ceļotājs" savos ceļojumu maršrutos piedāvā apmeklēt "Drubazas".

Saimnieks A.Dzērve stāsta, lai viņam atvieglotu saimniekošanu, Latvijas Dabas fonds, kopā ar sadarbības partneriem Nīderlandē, parūpējies par iespēju uzbūvēt aplokus, nojumes, solus, kā arī ievest vairākus lopus, kuru uzdevums ir, ganoties neļaut aizaugt vērtīgajiem Abavas ielejas zālājiem.

 

Ļaudis "Drubazu" mājvietā apmetušies jau tālā pagātnē. Par to liecina atklātais kultūras slānis. Ēkas te sāktas celt apmēram pirms 500 gadiem, to būvēšanai izmantojot Abas ielejas nogāzēs iegūtos plienakmeņus. Kādreizējo riju un šķūni, saimnieks pārbūvējis par ēku viesu uzņemšanai. Pati botānikas taka sākta veidot 2003.gadā. Tā saimniekam nav nekāds milzīgas peļņas avots, tomēr interesanta dabas daudzveidības mīļotājiem, īpaši biologiem un skolēniem.

 

Īsā un garā versija

"Drubazu" saimnieks tūristiem piedāvā iziet dabas takas garo vai īso versiju. Izvēloties īsāko, netiek skatīta kadiķu audze, kas iekarojusi vietu sauso stepju pļavā, toties ir iespējams iepazīt kaļķainu zāļu purvu, kādreizējo kaļķieža raktuvju vietu, aplūkot vairāk nekā desmit aizsargājamu un Sarkanajā grāmatā ierakstītu augu sugu, kā arī veldzēties ar avota ūdeni, kas izplūst no plaisas dolomītu slānī. Ja īsajam dabas takas apskates lokam pietiks ar krietnu pusstundu, tad, ejot pa garāko vajadzēs pusotru vai pat divas stundas.

 

Zāļu purva galvenā grīšļu suga ir ‘Devela grīslis' - viens no retākajiem grīšļiem Latvijā. Jūnijā virs tā sarveidīgo lapo pušķiem paceļas tievi stublāji ar mazām vārpiņām galos. Te aug arī parastās kreimules, bezdelīgactiņas, purva atālenes, dzegužpirkstītes,purva dzeguzenes un citi reti augi. Isā apskates loka garums ir 600 metri. Tas ved no Sabiles - Kandavas šosejas līdz Abavas senlejas terasei un gar tās malu.

 

Taka vijas gar dzīvniekiem domāto aploku. Lai ar sausām kājām varētu pāriet terases nogāzē izplūstošo avotu veidoto zaļu purvu, ir uzbūvētas ērtas 60 metru garas kāpnes ar 200 pakāpieniem, bet pāri strautam ved tiltiņš. Takā izveidoti informatīvie stendi, kur latviski un angliski skaidrots, kas, piemēram, ir parastā lazda, kā aug valrieksts un tamlīdzīgi.

 

Nav lieli gardēži

 

"Drubazu" ieguvums ir dabas gids Māris Lācis, kurš, tērpies maisa auduma apmetnī ar pamatīgu bozi rokā, pastaigu pa dabas taku padara atraktīvu un saistošu visu paaudžu cilvēkiem. Par katru objektu, augu, iezi viņam ir savs stāsta un pat nostāsts. Tomēr pastaigu nav iespējams sākt, ja vispirms nav notikusi savvaļā mītošā Skotijas kalnu "Hailendes" liellopu šķirnes buļļa - sarkanbrūnā Ponta, saukta arī par Albertu, viņa uzticīgo "dāmu" - "Šarolē" govju apbrīnošana.

 

Acis piesaista arī baltā Umbrella, kas ir senas franču gaļas un piena lopu šķirnes pārstāve, pie tam vēl tole. Viņai piemīt mīlīga un mierīga mājlopa slava.

 

M.Lācis atklāj, ka šie lopi, dzīvodami savvaļā, palīdz uzturēt bagāto biotopu, proti, samazina krūmu un jauno koku sugu daudzumu, kā arī veicina pļavu augu atjaunošanu. Lopi nav izvēlīgi gardēži, viņi ganībās uzturas visu gadu, ziemā labprāt mielojoties ar koku zariem un krūmiem. Dzīvnieki ir arī neuzņēmīgi pret slimībām. Saimnieki govis neslauc. Par īpaši izturīgām viņi uzskata govis, kas ir "Šarolē" un "Latvijas brūnā" krustojums. Ganībās augi ir pielāgojušies tam, ka mājdzīvnieki regulāri noplūc to virszemes daļas un ar savu svaru sablīvē augsni un vietām to samēslo.

 

Vienkāršs princips

 

Princips ir vienkāršs.

 

"Savvaļas govju vairs nav un nebūs nekad, jo pēdējo savvaļas - tauru govi apēda poļi 1580. gadā. Tomēr parādās lopi, kuri mūsu klimatā spēj dzīvot savvaļā. Latvijas klimatā savvaļā bez problēmām var dzīvot jebkura mājas govs, ja viņai ir pietiekami liela ganību teritorija, vieta, kur paslēpties no vēja un ūdens, ko padzerties," uzskata M.Lācis.

 

Ideālā variantā tie ir gaļas šķirnes lopi, jo tiem ir "speķa mētelis". Šīs govis nav jāslauc, jo piena ir tik, lai pietiktu teļam. Žogs, kas apjož savvaļas lopu ganības, ir domāts cilvēkiem, lai viņi netraucētu dzīvniekus.

 

"Lopi te mitinās astoņus gadus. Dzīve ir garlaicīga, tāpēc viņi čupojas vietā, kas atrodas tuvu takai, lai paskatītos uz cilvēkiem. Ja cilvēki mēģinātu iekļūt aplokā, govis bēgtu projām, bet bullis Alberts mestos viņas aizstāvēt. Ideāla saskaņa ir tikai tāpēc, ka mēs katrs atrodamies žogam savā pusē," saka M.Lācis.

 

Šobrīd "Drubazās" savvaļas lopi ganās 17 hektāru platībā.

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Interesanti