Muzejā - Dainas Dagnijas gleznu izstāde „Vienmēr ceļā…’’

Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā (Brīvības ielā 10, Gulbenē) no 23.maija līdz 2.augustam - Dainas Dagnijas gleznu izstāde „Vienmēr ceļā…’’


Daina Dagnija dzimusi 1937.gadā Rīgā. Tēvs Rūdolfs Jēkabsons – Latvijas armijas virsnieks izglābās no Litenes, Dieva vadīts. 1944.gadā kopā ar ģimeni viņa devās bēgļu gaitās un 1951.gadā nonāca Detroitā ASV. No 1954. – 1956.gadam Daina Dagnija studēja Mākslas studentu līgā Ņujorkā, vēlāk Deitroitas Mākslas un dekoratīvi lietišķās mākslas skolā un tad Losandželosā Šonāra institūtā, kur kļūst par pārliecinātu abstrakto ekspresionisti.

Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā eksponētie darbi iezīmē mākslinieces radošās darbības būtiskos posmus, parādot arī agrīnos Dainas Dagnijas darbus – Okinavas periodu. „Okinava bija pirmatnēja. Gleznoju eksotiskos okinaviešus, kuri nesa kurvjus un kurināmos žagarus uz galvas, bet bērnus sievietes piesēja uz muguras, biju pilnībā atbrīvojusies no figurālās mākslas tradīcijām. Svarīga bija forma, krāsu attiecības.”

Visu mākslinieciskās karjeras laiku Daina Dagnija seko līdzi politiskajām norisēm un izmaiņām pasaulē. Ar saviem darbiem māksliniece runā par karu, par latviešiem, kuri devušies bēgļu gaitās. „Pēc atgriešanās Amerikā, apkārt bija agresīva, enerģiska modernā Amerika, un, dabiski tā spiedās manos darbos. Attīstījās spēcīgas krāsu mijiedarbes, nogludināju un definēju formas un krāsu laukumus. Ap formām vēl apvilku krāsainu līniju.”

Pagājušā gadsimta 80.gadu sākumā māksliniece radīja darbu ciklu „Sieviete un govs”. „Pirmā baltā govs parādījās kā vīzija 1982.gadā. Tur vēl bija balta sieviete zilā plašumā.” Šis darbu cikls runā par visuma ritmiem cilvēka dzīvē, kā arī skar sievietes esības tēmu.

Dainas Dagnijas glezniecībā atspoguļojas gan kā tūlītēja reakcija uz sabiedrības procesiem, gan atsauc atmiņā personisku satricinājumu brīžus. Cikls „Kritušie” sākas 1987.gadā Latvijas atmodas kustības vilnī, kad mākslinieks Ilmārs Blumbergs Dainai parādīja fotogrāfiju, kurā redzams, kā pie Brīvības pieminekļa Rīgā tiek apspiesta 1987.gada 23.augusta demonstrācija un kāds jauns vīrietis ar kājām augšpēdus tiek grūsts čekas mašīnā.

Darbs „Apsnigušie” no cikla „Senču ezeri”, tapis Baltijas valstu neatkarības kontekstā. Ciklu iezīmē seno latviešu rituālu klātbūtne, mītiskums un misticisms. Šīs tēmas pamatā ir iedvesmas smelšanā Atmodā un Ausekļa dzejolī par Gaismas pili – no folkloras aizgūtās teiksmas par ezerā nogrimušu pili, kura pacelsies tikai tad, kad kāds uzminēs tās vārdu.

Mākslinieces jaunākie darbi ir sievietes enerģijas, kosmosa spēka un prāta pilni. Viss mijas, vijas, elpo, joņo, triecas, plūst un virmo, atklājot mākslinieces enerģijas spēku.

Man vienmēr gleznošana ir bijusi primārā. Padodos gleznošanas plūdumam, kādam spēkam, kas ir manī. Tas ir bijis liktenis un absolūta vajadzība. Mūsos ir kāds garīgs spēks, kas mūs vada. Tas mani ir atvedis Latvijā. Es jūtu, ka esmu atkal atradusi savu zemi.”


Pievieno komentāru

Kultūra un izklaide