Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Novadniece Madonā atklāj mākslas personālizstādi 4

Madonas kultūras namā divās telpās iekārtota novadnieces, kādreizējās Gulbenes bibliotēkas direktores un savulaik aktīvas novada kultūras dzīves veidotājas Laimas Lupiķes veidoto mākslas darbu izstāde „Lomu spēles”.

“Nosaukumu deva lielie darbi ar sievišķīgām tēmām – sievieti ne tikai vīrietis nevar izprast, sievietē pašā visu mūžu cīnās pretrunas, ilgas, tiekšanās. Izstādē izlikti septiņi lielie kartoni ar sieviešu sejām – kā es saucu – „hobbī ārt” stilā (angliski „hobby art”, ko parasti izmanto ne tās augstākās kvalitātes mākslinieku preču nosaukumiem). Lūk, tikai daži nosaukumi: “Bērnība. Laimīte”, “Bokas jaunkundze”, “Sniega karaliene”, “Genovefa”. Otra zālē izlikām sešus darbus ar nosaukumiem “Magone”, “Mana virtuve”, “Diena”, “Nakts”, “Vējš pasaku pilsētā”, “Sieviete”. Pēdējā ir nedaudz man pašai līdzīga. Tikpat daudz manu darbu palika neizlikti. Gan vietas pietrūka, gan kompozīcijā neiekļāvās. Manas tēmas: dzīve, sievietes dzīve, sapņi un ilgas, noskaņas, mājas kā simbols mieram un pasargātībai, lietu kārtībai. Logi kā tiekšanās uz gaismu,” “Dzirkstelei” stāsta L.Lupiķe.

Viņa atklāj, ka darbojas tēlotājmākslas studijā „Madona”, kurā mācās uzlikt krāsu uz audekla, uz kartona.

“Nav jau svarīgi, kāds materiāls, interesanti ir mācīties to krāsu uzlik tā, lai kaut kas skatāms sanāk. Mani mazāk interesē izpildīt tehniski pareizus tonālās glezniecības darbus, bet to pamatu apgūšana iemāca visādus noderīgus knifiņus, kas palīdz realizēt dekoratīva darba ideju. Man nav vairs doti tie 7, 10, 15 gadi, kad no maza bērna vecuma mācīties bērnu mākslas skolā, tad mākslas vidusskolā, tad mākslas akadēmijā bakalaura, maģistra programmās. Man vairs tā laika nav. Es varu ņemt krāsas un likt tā, kā tobrīd gribas. Reizēm ir tā – skatos uz kartonu, skatos, ko te vajag uzlikt – tad ausī ieskanas – zilā, te vajag zilo. Nezinu, kāpēc, sameklēju zilo un es zinu, kuru zilo toni man te vajag. Kādu laika sprīdi mēģināju pakaļ darīt studijas kolēģiem – likt uzstādījumus, gleznot ainavu. Man nepatīk! Man apnīk! Bet tur iekšā ir zināšanas, kuras man vajag! Man patīk neapnīkstosi cīnīties ap portretu, lai dabūtu līdzību. Viena švīka, viena līnija un atkal pavisam cita seja. Bet tie ir treniņu portreti, kuri glabājas mājās, ar tiem tautās neeju,” stāsta L.Lupiķe.

Gulbenē rudenī viņa esot izmantojusi izdevību apskatīt mākslas skolas bērnu darbus un salīdzināja ar saviem. “Vērtēju sevi, kurā vecumā esmu (kā māksliniece – red.) – nu tā ap 12, 13 gadiem. Atceros, cik pamatīgi un rūpīgi mana meita Baiba pildīja darbiņus Gulbenes mākslas skolā. Tā ir laba skola, ar augstām prasībām un radošumu. Man tas prasītu milzīgu piespiešanos,” smaida L.Lupiķe.

Madonā viņa dzīvo jau piecus gadus, uz turieni pārceļoties no Rīgas. “Aizgāju no darba, lai varētu būt kopā ar mammu viņas pēdējos dzīves gados. Nekad to neesmu nožēlojusi. Garajos vakaros, kad gaidīju savu dzīvesdraugu Gunāru pārbraucam no darba nedēļas Rīgā, sāku taisīt dažu Hundertvasera darbu atdarinājumus. Kopijas man nesanāk, man garlaicīgi tieši tā pakaļdarīt, man gribas kaut ko savu ielikt. Internets sniedz milzīgas iespējas, ja vien cilvēks grib ko mācīties. Daudz skatos mākslas darbus, zīmēšanas, gleznošanas padomus. Ir tik interesanti, kad redzi, ka ir liels zināšanu un iemaņu apjoms, ko mācīties. Pietiks ilgam laikam,” stāsta L.Lupiķe.

Viņas otrs hobijs esot darbi “crazy wool” tehnikā. “Latviski to sauc par tīmekļošanu, čunčināšanu un kā tik vēl ne. Vajag ļoti izturīgu šujmašīnu. Manējai vienai nupat motorītis izbeidzās, nu jāmin pedāļi rezerves mašīnai. Vajag arī ūdenī šķīstošo flizelīnu, dziju un noder arī visādas lupatiņas. Esmu apdāvinājusi radus un draugus ar šallītēm. Viņi jau zina, ka Ziemassvētkos būs šalle, ko varēs izvēlēties. Tagad mazliet pietaupu jūnijam, kad studijai būs lielā izstāde Madonas muzejā. Tur liksim ne tikai gleznas, bet arī citus savus hobijus, kas iekļausies ekspozīcijā. Izstādē izliku dažus „trakos” darbus, kas iekļāvās koncepcijā,” klāsta L.Lupiķe.

Viņa piebilst, ka šogad priekšā ir darbošanās un skaisti brīži. Maijā jāpiedalās izstādē Turaidas muzejrezervātā.

Visbeidzot L.Lupiķe vēl piebilst: “Ir laime būt pilnīgam sava laika noteicējam, būt brīvam no citu vēlmēm un prasībām, sava dienasrežīma saimniekam un darīt jebko, kas tik ienāk prātā pieejamā budžeta ietvaros. Kāds ietvars jau vienmēr noder, tas palīdz iet tam pāri, apiet, neievērot, atsēdināt vietā.”

Pievieno komentāru

Komentāri 4

Solvita

Malacis, Laima! Lai veicas arī turpmāk!
Un neaizmirsti, ka Gulbenes bibliotēkā arī ir "raudu siena", pie kuras var šo to piekarināt! :)))

pirms 6 gadiem, 2014.01.15 16:22

Kultūra un izklaide