Kāpēc baterijas ir kaitīgākas nekā plastmasa? (viedoklis)

Kā liecina apsaimniekotāju sniegtā informācija par atkritumu apsaimniekošanu 2018. gadā, Latvijas tirgū ik gadu nonāk vairāk nekā 5000 tonnu bateriju un akumulatoru. Šķiet – nav jau nemaz tik daudz, sevišķi salīdzinājumā ar citiem atkritumu veidiem. Turklāt atpakaļ tiek savākti aptuveni 45%, kas ir gluži labs rezultāts, taču ne spīdošs, nedaudz iedziļinoties. Nonākot apkārtējā vidē, baterijas ir daudz bīstamākas par citiem atkritumu veidiem, tāpēc nez, vai šajā gadījumā skaitļi ir īstais kritērijs, kā novērtēt to apsaimniekošanas sekmīgumu.

Kāpēc tad baterijas ir bīstamākas par citiem atkritumiem? Plastmasa dabā sadalās ļoti lēni – zālē nomesta plastmasas pudele turpat gulēs vēl pēc pāris simtus gadu. Taču baterijas dara tieši pretējo – nonākot augsnē, tās sadalās, no tām iztek ķīmiskas vielas, kas iesūcas gruntsūdeņos un tālāk jau nonāk, piemēram, dzeramajā ūdenī, ko ikdienā lietojam. Mēs negribam dzert ūdeni ar plastmasas piemaisījumiem un tāpat diez vai ilgojamies pēc smagajiem metāliem savā glāzē, bet tieši to iegūstam, pametot baterijas likteņa varā. Ja plastmasas atkritumus ir viegli ieraudzīt, pacelt un izmest tiem paredzētajā vietā, tad baterijas ir daudz mazākas un ceļmalas zālē vai meža krūmājā paliek nepamanītas, apaug ar sūnām un padara savu netīro darbu. Otrs aspekts, par ko aizdomājamies vēl retāk, – bateriju ražošanā tiek izmantoti dažādi metāli, piemēram, svins, kadmijs, dzīvsudrabs. Tāpat kā nafta, ko izmanto plastmasas ražošanā, tie nav atjaunojamie resursi, taču atšķirība tāda, ka šo metālu rezerves zemes dzīlēs ir daudz mazākas nekā naftas krājumi. Tāpēc arī no resursu pārvaldības viedokļa bateriju un akumulatoru izmešana sadzīves atkritumos ir vieglprātīgs zaudējums.

“Latvijas Zaļā punkta” aptaujas rāda, ka tendence šķirot baterijas ar katru gadu nedaudz palielinās – šogad to dara par 7% vairāk iedzīvotāju nekā 2018. gadā. Vienlaikus pirms dažām dienām manam bērnam pirmklasniekam bija pārbaudījums dabaszinībās par atkritumu šķirošanu, kur par bīstamajiem atkritumiem – baterijā, autoriepām, eļļām utt. – nebija ne vārda. Tieši bērni ir tie, kuri, apgūstot jaunas zinības, pamāca arī savus vecākus un mudina mainīt ģimenes paradumus. Skolās apgūstamais materiāls liecina, ka pieaugušo izpratne par bīstamo atkritumu šķirošanu nebūt nav pietiekama. Vienlaikus, atšķirībā no citu atkritumu šķirošanas konteineriem, bateriju konteineros daudz retāk redzams nevēlams piejaukums, kas, iespējams, skaidrojams ar labu iedzīvotāju informētību, bet varbūt arī ar to, ka te paliek mazāk vietas pārpratumiem – baterija ir baterija neatkarīgi no formas vai izmēra, un nevajadzētu rasties pārdomām, kurā konteinerā to likt.

Ja pirms pieciem gadiem nepietiekamu bateriju šķirošanas infrastruktūru varēja minēt kā šķērsli atbildīgai šķirošanai, šodien tas vairs nav arguments: “Latvijas Zaļais punkts” sadarbībā ar partneriem bateriju šķirošanu nodrošina vairāk nekā 300 vietās visā Latvijā – veikalos, pasta nodaļās, degvielas uzpildes stacijās. Vairums Latvijas iedzīvotāju kā galveno bateriju šķirošanas vietu minējuši tieši tirdzniecības vietās pieejamos konteinerus. Tiesa, attīstītas infrastruktūras nekad nevar būt par daudz. Ja veikali un atbildīgi zīmoli patiešām izrāda iniciatīvu un labprāt ievieš bateriju šķirošanas konteinerus savās telpās, daudz lielāku aktivitāti varētu vēlēties, piemēram, no namsaimnieku puses. Speciāla kastīte daudzdzīvokļu nama pirmajā stāvā nudien neaizņem daudz vietas, toties būtu krietni ērtāks risinājums iedzīvotājiem, kuriem pat nenāktos iziet no mājas, lai atbrīvotos no izlietotajām baterijām.

Latvija nav vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur bateriju šķirošana ir samērā jauna lieta, un mērķi mums visiem ir vienādi. Tomēr jau tagad atkritumu apsaimniekotāji saskaras ar izaicinājumiem, ko rada arvien pieaugošie bateriju savākšanas apjomi, jo pārstrādes rūpnīcu jauda neaug ar tādu pašu vērienu. Pārstrāde kļūst arvien dārgāka, rindas – garākas. Bīstamo atkritumu pārstrādes rūpnīcas pakalpojumi maksā piecas un pat 10 reizes dārgāk nekā, piemēram, plastmasas maisiņu pārstrāde. Latvijā baterijas tikai šķirojam un eksportējam pārstrādei uz Poliju, Vāciju, Spāniju. Tomēr es uzskatu, ka savāktā bateriju apjoma norma, kas šobrīd ir nedaudz virs 40%, būtu jāpalielina.

Salīdzinājumam – plastmasas iepakojuma atpakaļ savākšanas apjoms ir noteikts 50% apmērā no tirgū novietotā apjoma. Taču jāsaprot, ka plastmasas, kartona un koka atkritumu ir ļoti daudz, tāpēc 50% ir iespaidīgs apjoms. Bateriju gan salīdzinoši ir mazāk, taču arī 40% no kopējā apjoma ir niecīgs daudzums, turklāt baterijas, nonākot vidē, ir daudz bīstamākas. Tāpēc ne jau skaitļi ir mūsu īstais mērķis. Daudz svarīgāk ir panākt, lai sabiedrība apzinātos bīstamo atkritumu kaitīgumu videi un pašu veselībai.

Lai to panāktu, likumdošanas ietvarā būtu jāvērtē ne tikai atkritumu apjoms, bet arī to ietekme uz vidi, norādot, ka, piemēram, baterijas, riepas vai eļļas, kas varbūt ir salīdzinoši neliels procents uz kopējā atkritumu apjoma fona, tomēr būtu jāsavāc maksimāli daudz. Diemžēl līdz šim aiz skaitļiem pazūd faktiskā bīstamība. Tāpat arī pašvaldību iepirkumos būtu ieteicams daudz detalizētāk aprakstīt prasības bateriju apsaimniekošanai, lai neatstātu vietu stiepjamām interpretācijām. No otras puses, šobrīd notiek darbs pie jaunā valsts atkritumu apsaimniekošanas plāna, un pirmo reizi pa ilgiem laikiem tajās parādījusies jauna pozīcija – izdevumi sabiedrības izglītošanai, kas ir apsveicami. Jo vairāk ieguldīsim, skaidrojot, ko un kur izmest, kāpēc tas vajadzīgs un kā labāk šķirot, jo ātrāk sabiedrības apziņa no skaitļiem pārslēgsies uz “labi” vai “slikti” un jo ātrāk bateriju šķirošana nonāks dabaszinību stundu dienaskārtībā, katra indivīda ikdienā un kopīgā izpratnē par tās svarīgumu.

Pievieno komentāru

Latvijas ziņas