Muižniece: Izglītībā galvenajam fokusam ir jābūt bērnam (intervija)

Pēc tam, kad jūnija sākumā izglītības un zinātnes ministres amatu atstāja politiķe Ilga Šuplinska, viņas iepriekš pārstāvētais politiskais spēks Jaunā konservatīvā partija amata pienākumu izpildei uzrunāja un virzīja partijas biedri, Saeimas deputāti Anitu Muižnieci. Līdz ko Saeima pauda uzticību amatam izvirzītai amata kandidātei, Muižniece apņēmās, ka savā ministres termiņā strādās pie skolotāju prestiža celšanas, klātienes mācību rīkošanas rudenī un sociālā dialoga veidošanas ar nozarēm. Arī intervijā ar aģentūru LETA jaunā ministre pauda stingru apņemšanos strādāt bērnu labā, kas, viņasprāt, ir galvenais fokuss izglītībā. Ņemot vērā, ka viņai ir pieredze gan politikas veidošanā, gan izglītības nozarē, Muižniece pārmaiņu veikšanai kā atslēgas punktu uzsvēra sadarbību gan starp uzņēmējiem, gan citām ministrijām, gan nozarē strādājošajiem, savukārt Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) saglabāšot enerģisko darbu, ko iesāka iepriekšējā ministre.

Kā vērtējat IZM līdzšinējo darbu? Vai saredzat kādas nepieciešamas izmaiņas? Kā izmaiņas ministrijas darbā varētu izpausties?

Pēc pirmās IZM vadības sanāksmes varu teikt, ka iespaids kopumā ir pozitīvs. Darbu atvieglo arī tas, ka iepriekš esmu gadu strādājusi ministrijā. Kolēģu sastāvs vietām ir pamainījies, bet ir arī labi zināmi cilvēki, kurus es augstu vērtēju. Savā ziņā man ir sirdsmiers, jo zinu, ko varu sagaidīt no kolēģiem.

Pagaidām būtiskas aizķeršanās neesmu manījusi. Man patīk esošais ministrijas darba ritms - es pati esmu ļoti ātra, enerģiska un strukturēta. Es redzu, ka kolēģi arī tādi ir. Manuprāt, tas ir arī iepriekšējās ministres [Šuplinskas] nopelns, jo es atceros to laiku, kad mēs ienācām, - nemaz tā tas nebija. Tas ir vēl viens paldies iepriekšējai ministrei par enerģisku darbu, ko šobrīd redzu ministrijā. Kā izvērtīsies tālāk, to vēl es redzēšu. Tiekoties nākamajās dienās ar katru departamentu atsevišķi, man būs skaidrāks ieskats. Protams, bez problēmām neiztikt, bet nekas nav neiespējams.

Runājot par iepriekšējo ministri Šuplinsku, valdībā no koalīcijas partijām viņas iniciatīvām un rosinājumiem bieži vien nebija īpaši liela atbalsta. Kas varētu būt jūsu trumpji, lai to mainītu? Kā jūs plānojat kolēģus valdībā pārliecināt vairāk, ka viena otra iniciatīva kādai no IZM pārstāvētajām jomām tiešām ir būtiska?

Līdz ar valdības "restartu", no manas puses būs svarīgi strādāt bērniem, bet tas nenozīmē, ka arī pie citām lietām netiks strādāts. Taču bērni būs mana prioritāte Nr.1.

Valdības "restartā" mūsu politiskajam spēkam [Jaunajai konservatīvai partijai] nāca klāt Labklājības ministrija, ar kuru es redzu ārkārtīgi ciešu sadarbību. Tāpat arī ar Tieslietu ministriju par kompetencē esošajiem jautājumiem, kur varam rast saskarsmes punktus. Manuprāt, tas ir ļoti, ļoti palīdzoši, un ir svarīgi rast sadarbības punktus. Tāpēc mans mērķis šajā darbā ir sociālā dialoga stiprināšana - uzskatu, ka man ir spēja vairāk ieklausīties. Es negribu teikt, ka iepriekšējā ministre absolūti nedzirdēja vai nebija šī dialoga ar IZM pārstāvētajām nozarēm, bet, manuprāt, iztrūka spējas labāk rast kompromisu. Piemēram, 8.jūnija valdības sēde, kurā pielikām "beidzamos punktus" par XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem šogad, pierādīja, ka spējam rast kopēju viedokli un kompromisu. Šis bija jautājums, kas arī valdības līmenī bija ar pretējiem viedokļiem un ilgstoši diskutēts. Tajā valdības sēdē mēs vēlreiz izrunājām par mazām lietām, salikām pareizos akcentus. Mēs saklausījām iebildumus, bažas, nomērījām sabiedrības temperatūru, un cilvēki no dažādām pusēm - gan dalībnieki, gan svētku vērotāji - to redz. Saliekot mazus akcentus, var panākt kompromisu. Manuprāt, arī šis kompromiss svētkiem ir labs, un tā lieta aizgāja.

Mēs beidzot esam ieviesuši skaidrību, un visiem 40 000 dalībnieku varējām paziņot jaunumus, kā arī viņi beidzot zina, ka svētki notiks. Tajā pašā laikā mums izdevās noņemt tos "punktus", kas raisa asākas reakcijas. Komunikācija ir sadarbības iespēju meklēšana, un, manuprāt, tas ir mans trumpis, kur es jūtos gana spēcīga. Taču tas nebūt nenozīmē to, ka kompromisi nozīmēs atkāpšanos no iecerēm, bet tas nozīmē to, ka ieceres var tikt mazās detaļās apskatītas, pielāgotas. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai kaut ko virzītu tālāk, un tas var izdoties, un izdoties ātrā laikā.

Jūs arī pati esat bijusi skolotāja, līdz ar to izpratne par izglītības struktūru un darbu skolā jums ir ļoti pietuvināta realitātei.

Jā, tieši tā. Tā ideja par skolotāju nav dzimusi pirms četriem gadiem, kad man tiešām uzrunāja, vai es vēlos mācīt bērniem angļu valodu. Man vienmēr ir bijusi vēlme iedot to, kas man ir, citam. Man tā ir "lielā līnija", kas ir vadījusi. Skaidrs, ka iepriekšējais darbs ir labs ieskats tajā realitātē, kas notiek izglītībā. Man ir plaša problēmu izpratne par pedagoga darbu. Un atkal - tur nevajag gāzt milzu kalnus un ieguldīt milzu līdzekļus. Ir daudz mazu lietu, kuras sakārtojot arī skolotājs jūtas drošāk. Protams, vienmēr tas skars pedagogu algu jautājumu, kas ceļ gan prestižu, gan sabiedrības novērtējumu, ka skolotājs mums ir liela vērtība, bet ir arī daudz mazu lietu, kas liek skolotājam justies droši. Man ir bijusi pieredze trīs skolās, ļoti aktīvi esmu līdzdarbojusies arī studiju laikā dažādos starptautiskos projektos. Esmu redzējusi, kā strādā spāņi, vācieši, ungāri un citi. Tā ir mana stiprā puse - zināt, kā tas strādā no iekšpuses.

Bez atalgojuma palielināšanas - kādi vēl papildu ilgtermiņa risinājumi varētu motivēt skolotāju palikt profesijā?

Pilnīgi noteikti kā atslēgas punktu es saskatu pašu skolu direktora lomu. Piemēram, kad jaunais skolotājs tikko ienāk skolā, ir svarīgi, lai viņš, pirmkārt, jūtas ne tikai vajadzīgs, jo štata vieta ir brīva, bet jūtas arī pārliecināts par pilnu atbalstu no direktora. Vienlaikus atbalstam jānāk sadarbībā ar vecākiem un citiem skolas kolēģiem, jo nereti jaunie skolotāji nāk ar milzīgu domu lidojumu. Nav viegli tam jaunajam skolotājam. Tajā brīdī, kad jaunais skolotājs būs nostrādājis gadu, nevis aizies, pasakot, ka darbs ir par grūtu, bet jūtot to lielo, stipro aizmuguri, viņš teiks: "Jā, šī ir forša vieta, kur būt. Šī ir laba un cienījama profesija!"

Tikpat liela skolu direktoru nozīme ir sadarbībai ar vecākiem. Skolā strādā "vecāks, skolēns un skolotājs" sadarbības trīsstūris, bet nav pareizi, ka šajā sadarbībā skolotājs ir tas, kurš risina visas vecāku lietas. Skolas uzstādījumam jābūt, ka "Mēs strādājam! Mēs ticam saviem skolotājiem! Mūsu skolotāji ir labi!". Vecākam ir jājūt skolas pārliecība par skolas darbu. Katrs pedagogs, kuram ir diploms, ir profesionālis. Mēs taču inženierus autobūvē neejam mācīt, kā saskrūvēt jaunāko "Teslu"! Tieši tādu pašu attieksmi es sagaidu no katra direktora, kurš iestāsies par saviem skolotājiem, nebaidoties, ka kādreiz ir jāpasaka kāds skarbāks vārds.

Patlaban mēs esam kā nebeidzamajā cilpā iekrituši, kur no vienas puses mums ir pedagogu novecošanās. Tā ir objektīva problēma, un tā ir saistīta ar nevēlēšanos nākt iekšā skolu sistēmā. Tai seko nemitīgi tukšās vakances, kas rezultējas tajā, ka direktori, pašvaldības un arī IZM esam ķīlnieki izlēmīga lēmuma pieņemšanā. Esmu runājusi ar skolotājiem, kas ir pusi dzīves vai pat visu dzīvi godam nostrādājuši. Ir tādi, kas vēlas turpināt strādāt profesijā un sirds deg. Taču ir arī jaunie skolotāji, kuriem pēc trīs gadu darba ir zudusi motivācija un nāk uz darbu tikai algas dēļ. Te ir jābūt gudrai pieejai savā cilvēkresursa vadībā. Ir jāspēj nomērīt tie brīži, kad aizpildām sistēmu, jo tā ir jāaizpilda, un kad varam palīdzēt esošajiem skolotājiem. Savukārt brīdī, kad vairs nevaram palīdzēt, - ir jāšķiras. Galvenais vienmēr būs bērns, pie kura tā izglītība nonāks.

Skolu tīkla sakārtošanai ir izstrādātas vadlīnijas - plāns ir skaidrs. Kad varētu ķerties pie darbiem?

Plāns bija jau skaidrs izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska laikā, kad sāka ar lielo pieteikumu ar kvalitātes kritērijiem. Manuprāt, tas bija ļoti loģisks un labs sākums. Neslēpšu, ka esmu apņēmusies arī mazliet pārskatīt pāris lietas skolu tīklu sakārtošanā, uzklausot vairāk viedokļu. Vēl ir jāpiestrādā pie skolu tīklu sakārtošanas. Mēs kā valsts esam raduši, ka uz skolu tīklu skatāmies kā uz vienu kopumu un visas skolas ir vienādas. Tā tas nav. Mums ir Rīga, kura ir lielākais vairums. Tai seko Daugavpils un pārējās Latvijas pilsētas. Tad paliek mazās skolas, kuras arī ir ļoti vajadzīgas, pie tam ar labu izglītības kvalitāti, kas ir šo pārmaiņu galvenais kritērijs. Taču nepareizais, ko mēs līdz šim esam darījuši, ir valsts uzstādījums, ka sakārtojam visu skolu tīklu, nevērtējot katru skolu individuāli. Ir jāsāk pa posmiem. Ja mēs sakārtojam pirmajā posmā Rīgas skolu tīklu, tas atrisinās to, ka, piemēram, Valkā, Grobiņā un citos reģionos, būs pilnībā attaisnojami nodrošināt dārgāku izglītību. Un izglītība maksā. Tā vienmēr maksā, bet prioritāri ir jāsakārto Rīga. Tas būs atslēgas jautājums, un tad varēs runāt tālāk.

Svarīgs jautājums ir par Latvijas Valsts radio un televīzijas centra interneta projekta "pēdējās jūdzes" pabeigšanu, lai nodrošinātu šiem attālajiem, pierobežu reģioniem pieejamu un jaudīgu internetu. Kā un vai IZM plāno iesaistīties šīs problēmas risināšanā, ņemot vērā, ka pierobežā arī notiek izglītības iegūšana?

No Eiropas Savienības fondiem šobrīd ir rasti divarpus miljoni eiro, bet tas ir "vidējās jūdzes" pieslēguma izstrādei. Atgādināšu, ka ir arī sadarbības memorands par internetu katrā skolā, kas arī tiek virzīts. Skaidrs, ka no vienas puses Latvijā internets ir fantastisks, salīdzinot ar citām valstīm, tāpēc katrā skolā internets būtu jānodrošina. Taču es neuzskatu, ka internets būtu vienīgā lieta, kas ir risināma, jo arī šis, Covid-19, laiks ir parādījis iespējas, kā skolas var sadarboties. Pagaidām skatīsimies, kā šo jautājumu risināsim. Patlaban ir "vidējā jūdze", nauda tam ir iezīmēta un projekti notiek. Internetu skolās nodrošināsim maksimāli, cik varēsim, bet par "pēdējās jūdzes" pieslēgšanu pagaidām plašāk nevarēšu izklāstīt. Laiks tam vēl ir.

Turpinot par tehnoloģijām skolām, IZM ir parakstījusi sadarbības memorandu "Dators ikvienam bērnam", lai nodrošinātu nepieciešamās ierīces mācībām. Ko IZM plāno darīt, ja ierīces uz rudeni nevarēs sagādāt?

Valdībā mēs apstiprinājām iespēju "REACT-EU" iepirkumus datoru iegādei virzīt paātrinātā kārtībā, pirms saskaņojuma. Man nav pamata domāt, ka mēs nepaspēsim skolām iegādāt datorus. Es vienmēr saku, ka, lai darbs ritētu, jāliek ļoti augsti mērķi. Es esmu uzlikusi mērķi, ka septembrī datori būs. Gadījumā, ja datoru nebūs, jau šobrīd pašvaldībās ir sagādāts ap 70 000 ierīču, ko skolām sniegt lietošanai.

Pandēmijas laikā mēs esam ļoti fokusējušies uz datoru, un tā tam vajadzētu būt - dators ikvienam bērnam. Taču mana augstākā prioritāte līdz 1.septembrim ir mācības klātienē. Sākotnējā posmā būs jāstrādā ar esošajiem resursiem. Ja rudens mēnešos ienāk vēl papildu datori, spēsim ar visu tikt galā. Arī pedagoģiski es neredzu, ka tieši katram skolēnam dators ir vajadzīgs visu diennakti. Ja mums ir skola klātienē, nebūs pārdzīvojumu, ja lielās ambīcijas par datoriem nepiepildās. Klātienes mācību rīkošanai jūtu arī lielu atbalstu no valdības.

Ja klātienes mācību rīkošanai ir jūtams valdības atbalsts, tad jau izglītības nozares lūgums skolām piešķirt tā teikt "ekskluzīvu statusu", ka attālinātās mācības skolās norit tikai ļoti nopietnos Covid-19 epidemioloģiskos apstākļos būtu cerīgi realizēt?

Pirmkārt, es neteiktu, ka tas būs "ekskluzīvs statuss", jo šobrīd līdz 1.septembrim mums ir nepilni trīs mēneši. Tas nav daudz, bet pietiekami ilgs laiks, lai visa sabiedrība izturētos atbildīgi un mūsu bērni neciestu 1.septembrī un neiegultos attālinātajā mācīšanās režīmā. Tā ir kvalitāte, ko esam zaudējuši. Sekas mēs redzēsim vēl divus, trīs vai pat piecus gadus.

Mēs darīsim visu no ministrijas puses, lai jebkādos veidos motivētu cilvēkus doties vakcinēties. Es nebaidos teikt, ka tā ir lieta Nr.1, kas ir jāizdara katram pilsonim un vecākam. Katram bērnam, kurš var vakcinēties, tas būtu jādara. Protams, tas ir vecāku lēmums, bet es ceru, ka vecāki saprot situācijas nopietnību. Tie paši mazākie sākumskolas posmā ir cietuši visvairāk, savukārt viņiem nav iespēju saņemt poti. Tajā brīdī, kad mums ir vakcinēti pedagogi, vecāki, lielākie brāļi, māsas, vecvecāki ir drošībā, tad arī mazos varam palaist uz skolu un nenodarīt viņiem pāri. Man pašai ir divi pirmklasnieki - viens lasa, bet otrs nelasa. Šis vairs nav pieļaujams, ka skolas turpina darbu attālināti.

Paskatoties arī citu valstu pieredzi, nekur nav redzama šāda situācija, ka tik ilgu posmu skolas ir bijušas slēgtas. Tas nav normāli. Jebkurš pedagogs, pedagoģijas zinātnieks apgalvos, ka tā nav forma, kurā mēs varam ilgstoši mācīties. 17.jūnijā mums būs lielā darba grupa par 1.septembri, kur piedalīsies arī pašvaldības, direktori, starptautiskie partneri. Strādāsim pie vadlīnijām, kā panākt, lai skolas ir brīvas no Covid-19. Šim es veltīšu lielāko daļu savas enerģijas.

Vakcinācija ir viens no svarīgajiem punktiem, lai kā to citiem nepatiktu dzirdēt. Tajā brīdī, kad mums visi cilvēki ir vakcinēti, atgriežamies dzīvē pirms pandēmijas. Savukārt brīdī, kad sabiedrības imunitāte ir 50% vai 70%, mēs sākam domāt, ko mēs varam salāgot drošai ikdienai. Visticamāk, arī vēl šogad skolās būs Covid-19 drošības prasības, kas būs jāievēro. Taču man gribas, lai 1.septembrī skolēni var sēsties solos normālās mācību klasēs, nevis sporta zālēs un gaiteņos.

Viens ir vakcinācija, bet kādi vēl pasākumi būs jāievēro, lai veidotu šīs "drošās skolas"?

Esmu lūgusi atsūtīt informācijas apkopojumu par starptautisko pieredzi "drošo skolu" veidošanā. Es iepazīšos ar aprakstītajiem drošības protokoliem un vadlīnijām, lai darba grupā varētu diskutēt.

Es runāju par "drošajām skolām", bet te jāņem vērā tas, ka katra skolas ēka ir ļoti atšķirīga. Reģionā ar augstu Covid-19 saslimstību var būt mūsdienīgi uzbūvēta skola, kur ir laba ventilācija, energoefektīva ar plašām telpām. Pie šiem apstākļiem, teorētiski, tur būtu droši atrasties, jo tur var ievērot distanci, atvērt logus un ir laba gaisa apmaiņa. Tā būtu "drošā skola". Vienlaikus turpat blakus var būt reģions ar ļoti zemu saslimstību, bet skolas telpas ir tādas, ka 10 bērni sēž viens otram cieši blakus, gaisa apmaiņas nav, veca ēka. Tur ir visi priekšnosacījumi, lai vīruss vairotos. Tāpēc, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi skatīties uz katru skolu individuāli. Es sagaidu lielu atbalstu no pašvaldībām un ļoti ceru, ka 1.jūlijā jaunajiem pašvaldību sasaukumiem vienā no pirmajām tikšanās reizēm dot signālu par savu skolu individuālu izvērtēšanu.

Vienlaikus ir noslēgusies pieteikšanās konkursam par ventilācijas sistēmas ieviešanu skolās, kur tas ir nepieciešams. Tas bija viens no augstas gatavības projektiem. Mēs redzam, ka iezīmētais finansējums - 7,2 miljoni eiro - nav pieteikts pilnā apjomā. Līdz ar to atlikušo summu es mēģināšu virzīt uz gaisa mērītāju iegādi. Šādam pirkumam saskatu jēgu, jo ventilācija, efektīva gaisa apmaiņa ir laba lieta, bet tajā pašā laikā, domājot arī īstermiņā, mums pastāv risks, ka ziemā Covid-19 vīruss var uzliesmot. Tāpēc, lai ievērotu drošības protokolā noteikto par vēdinātām telpām, īpaši jaunākajām klasēm, mums ir savlaicīgi jāsakārto vide, lai bērni varētu mācīties drošā vidē.

Latvijas Pašvaldību savienība pauda, ka ir gatava nākt pulkā un palīdzēt. Vai aicināsiet sastrādāties arī Veselības ministriju (VM) un Slimību profilakses un kontroles centru (SPKC)?

Noteikti! Manuprāt, bez VM un SPKC to nav iespējams izdarīt. Mēs varam iezīmēt, kā tas mums kā nozarei bija iecerēts, bet primārā rūpe ir drošas mācības gan bērniem, gan skolotājiem. Vienlaikus es neesmu mediķis, epidemiologs - es varu neredzēt sakarības, kā slimība var izplatīties. Es pat neapsveru iespēju ar viņiem nesadarboties.

Savukārt Šuplinska iepriekš ir vairākkārt paudusi kritiku par SPKC kritērijiem, pēc kuriem vērtē, vai skola ir droša klātienes mācībām vai ne.

Operatīvās vadības grupā notiek piedāvājumu salāgošana sportam. Mūsu uzdevums ir pārliecināt, ka visu var, bet viņu uzdevums ir norādīt uz visiem riskiem. Tas nenozīmē, ka saskares punktus, pareizākos ceļus nevar atrast. Tos var atrast. Līdz ar to, manuprāt, kritizēt ekspertus ir nekompetenti. Tas ir tāpat kā vecāki kritizē diplomētus pedagogus. Jā, es varu uzdot jautājumu par lietām, kas man nav saprotamas, bet ne kritizēt. SPKC un VM uzdevums ir maksimāli izdarīt visu, lai slimību apkarotu. Taču viņiem nav jāzina tās citas lietas. Viņiem nav jāzina, kā notiek izglītības vai sporta process. Mēs sadarbosimies un ņemsim vērā, bet ar loģiku, saprātīgu pieeju.

Latvijas Izglītības un zinātnieku darbinieku arodbiedrība vairākkārt ir uzsvērusi, ka IZM valdībā un Saeimā ir jāpārstāv stingra pozīcija, ka skolotājiem nepieciešams nevis pakāpenisks, bet tūlītējs finansiāls ieguldījums, kas būtiski ceļ skolotāju algas. Jūsuprāt, cik tas ir reāli? Vai pārstāvēsiet šādu pozīciju vai turpināsiet Šuplinskas pārstāvēto pozīciju, ka patlaban iespējamākais veids ir algu palielināt pakāpeniski?

Ir objektīvā realitāte, iespējas un, protams, vajadzības. Es pilnībā piekrītu, ka pedagoga darbs nav adekvāti, cieņpilni novērtēts. Pie iespējas pēkšņi rast ļoti lielus resursus būtu pirmais, kas jādara, lai celtu pedagogu algas. Algu jautājumu varētu viegli aprēķināt kā valsts pārvaldei - ar koeficientu pret vidējo algu valstī. Tas nebūtu slikts variants arī pedagogam. Tur ir savi riski, bet tad valsts vienkārši varētu nomērīt, cik skolotājam ir algā jāpiešķir. Tad nesekotu jautājumi ik gadu celt procentus, bet, kad valstij ir grūtāk, likmi samazināt. Koeficients būtu ideālais scenārijs. Savukārt, ko sacīja Šuplinska, ir jāņem vērā reālās iespējas, un tās ir pakāpenisks algu paaugstinājums, iezīmējot gala mērķi. Taču tas nenozīmē, ka no manas puses nebūs ambicioza pieteikuma par pedagogu atalgojumu nākamajam gadam. Es apzinos reālās budžeta iespējas, bet vienlaikus es esmu gatava cīnīties, lai skolotājs jau rīt sadzird no valsts ne tikai pateicību par trako Covid-19 laiku, bet arī pateicību par to, ka tā ir profesija, kas veido jebkuru cilvēku. Sekas jāmeklē jau 2008.gadā, kad algas skolotājiem nogrieza dramatiski. Kopš tā laika ekonomika mums ir gājusi uz augšu, bet skolotāja atalgošana ir palikusi pagātnē. Diemžēl.

Es cīnīšos par to un spiedīšu uz maksimāli iespējamo summu, kas, visticamāk, būs arī pēc iepriekš noteiktā pakāpeniskuma principa. Nav jālolo veltas ilūzijas, bet tajā pašā laikā skolotājam ir jābūt pārliecībai, ka viņš šai valstij ir vajadzīgs. Pagaidām mūs tur grafiks, bet ir laiks sākt domāt par lietām.

Ja mēs salīdzinātu Baltijas valstu skolu sistēmas kā rūpnīcas, tad šajā scenārijā Igaunija savai rūpnīcai izvēlējās iegādāties jaudīgu iekārtu, ar kuru var panākt augstu produktivitāti. Iekārta ir ļoti dārga, savukārt rūpnīcas darbinieki - viduvēji. Igaunijai jārēķinās, ka sliktāk strādājošie darbinieki varētu no rūpnīcas aiziet. Igaunija tomēr noriskēja un sakārtoja savu sistēmu, nākot ar investīciju. Latvijā ir citādāk - mēs kārtojam un spiežam līdz galam, turpinot darbu ar veco iekārtu, kurai vairs nav produktivitātes. Kamēr Igaunija noriskēja, tikmēr Latvija kritizēja, ka kaimiņvalsts ir paņēmusi lielu parādu un nav pārliecības, ka tas bija pareizais lēmums. Līdz ar to Latvijā rūpnīcas darbiniekus mudināja strādāt ar veco iekārtu, kamēr tā vēl strādā. Savukārt Lietuva izvērtēja abas situācijas - Igaunijai bija lieli izdevumi, tādus Lietuva nevar atļauties, bet Latvijas variantu negrib atkārtot. Tagad, kad ir pagājuši 10 gadi, Igauniju slavē par veiksmīgo investīciju, kas rada kvalitāti un izaugsmi, bet mēs tikmēr savu iespēju novilcinājām.

Tā nav ne šīs dienas valdības, ne politikas vaina. Te ir stāsts par vismaz 20 gadiem, kad valsts veidojās. Mēs izgājām no padomju laikiem, bet drosmīgu soļus nespērām.

Par jūsu mērķiem skolās ir skaidrs, bet kādi mērķi ir sportam un zinātnei?

Zinātnē neko nevaru apgalvot un solīt, taču ar laiku varbūt radīsies iespēja. Zinātnei papildu nauda ir iezīmēta nacionālajā attīstības plānā, taču, kur zinātnei būtu jāstrādā vairāk, ir saiknes veidošanā ar uzņēmējdarbības vidi, lai veidotu motivāciju uzņēmējos ieguldīt zinātnē un kopā radīt ko inovatīvu. Tikai uz valsts atbalstu nevar cerēt un pastāvēt. Sinerģijai ir būtiska loma.

Savukārt sportā mums ir pamatnostādnes, prioritāro sporta jomu pārskatīšana, bet no iniciatīvām, ja izdosies, es labprāt rosinātu diskusiju stipendijām sportistiem studijās. Uz stipendiju varētu skatīties no diviem aspektiem - viens būtu, lai sportisti mācās par sportu, otrs - stipendijas sportistiem jebkāda veida augstākās izglītības iegūšanai. Sportista dzīves cikls ir ļoti īss. Veiksmīgākajiem nākotne ir nodrošināta, bet ir daļa sportistu saimes, kuri izkrituši no sporta aprites, un viņiem ir jārod iespēja pārslēgties. Tāpēc augstākās izglītības esamība ir ļoti svarīga. Esmu gatava šo diskusiju apspriest.

Pievieno komentāru

Latvijas ziņas