Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Atdod vīru citai? 5

Kad viņa man piezvanīja un pateica, ka jau piecus gadus guļ ar manu vīru, es neticēju. Viņa teica: "Beidz mūs mocīt, atdod vīru man!" Viņa vēl kaut ko turpināja runāt. Taču es vairāk neuztvēru domu. Vien dzirdēju, ka zvanītāja gaidot bērnu. Viņa apgalvoja, ka no mana vīra. Sirds apstājās manās krūtīs, tad gribēja izlēkt pa muti un es saļimu turpat uz vietas. Kad attapos, man tūlīt pat bija jāizrunājas ar vīru. Protams, es būtu gribējusi, lai viņš apliecina, ka tā nav taisnība, vai arī lai melo man. Taču viņš sacīja: "Jā tā ir. Man jau piecus gadus ir cita sieviete. Mēs guļam kopā."

Ak, jā, bet ar mani? Arī gulēja. Tiesa, bez īpaša entuziasma, bet tomēr. Es viņam gribēju uzkliegt, bet tikai nočukstēju: "Tu melo, melo." Nemeloja. Tātad es viņam neko nenozīmēju, ja jau pat samelot necentās. Ko darīt? Pirmā doma bija - nosistu viņu. Otrā sajūta - miršu bez viņa. Sapratu, ka cīnīšos. Ar šo domu dzīvoju mēnesi. Pucējos uz velna paraušanu. Bet no vīra puses - nulles reakcija. Viņš gandrīz vairs nenāca mājās. Ja nāca, tad tolaik, kad manis tur nebija. Esmu sapratusi, ka nevaru viena cīnīties šajā frontē, ja jau viņi abi, kā izrādās ir vienoti. Bet mums taču ir dēls, kuram vajadzīgs tēvs! Jā, arī dēlu viņš pasāka satikt tad, kad manis nav tuvumā. Kad puika bērnudārzā vai pie vecmammas. Esmu bezspēcīga. Jūku prātā. Jo saprotu, ka būs jāšķiras. Greizsirdība plosa mani un es meklēju atbildi uz vienu vienīgu jautājumu: vai patiešām viņš nekad nav mani mīlējis; vai tiešām viss, kas bijis starp mums, ir meli; vai es pati izdomāju šo mīlestību, šo laulību; par ko es tā tieku sodīta?

Tā tas turpinājās līdz kādai jaukai dienai, kad es uz ielas satiku čigānieti. Viņa pati pienāca man klāt un sacīja, ka pateikšot visu taisnību. Nekad agrāk es nebūtu ļāvusies, lai man zīlē pēc rokas, bet šoreiz piekritu. Un viņa teica: "Kundze, ja kāda sieviete jums lūdzas, lai atdodat viņai savu vīru, sakiet lepni: "Ņemiet, es jums viņu dāvinu!" Ticiet man, šie vārdi viņai paliks atmiņā uz visu mūžu."

Varbūt tieši to es gribu. Lai atceras visu mūžu! Es viņai dāvinu savu vīru!

Pievieno komentāru

Komentāri 5

Renegātmeitene

Un atkal nostrādā ideja- vienām durvīm aizveroties, atveras citas! :)
Šķiršanās viennozīmīgi ir sāpīga, bet Tu pati jutīsies laimīgāka, būs tev kāds ,kurš PATIESI mīlēs un, kuru varēsi ar jaunu elpu cieši skaut Tu! :)
Lai veicas!

pirms 10 gadiem, 2009.06.10 14:47

Ha

Aklums nav noziegums. Par to nav jāsoda. Draņķis ir vīrietis, kuram pietrūkst drosmes pateikt: aizeju pie citas. vārgulis un gļēvulis! Bet tādi tie mūsu latviešu veči ir. Ak, nabadziņš - nav laimīgs... vēl rodas jautājums, vai viņu maz kāds tur. neesam nekādas lietas, ko var izmest, dāvināt, atdot, paņemt... It kā esam saprātīgas būtnes, kas spēj domāt, bet tad nu arī attiecībām būtu jābūt cilvēciskām, sāpinot citus pēc iespējas mazāk... Kā tad domāj - ka visu atlikušo dzīvi sieva nezuzzinās par to otru dzīvi? tas pat nav smieklīgi. agri vai vēlu viss nāk gaismā.

pirms 10 gadiem, 2009.06.05 10:46

Cik aklai un pašpārliecinātai jābūt sievietei, lai piecus gadus neredzētu, ka vīrs dzīvo citu - paralēlu - dzīvi un nav laimīgs. Tiešām - vienīgā iespēja atlaist viņu, un tad arī pašai sāks veikties, ja spēs turpmāk dzīvot ar atvērtām acīm...

pirms 10 gadiem, 2009.06.03 09:54

Es savējo arī ar labu prātu novēlēju citai.Man tā pa īstam sāka veikties tikai tad,kad viņš aizgāja pie citas.Nekad neesmu to nožēlojusi.Vienīgi žēl bērnu,kam nācās augt bez tēva,bet nelikties par viņiem ne zinis,tā bija viņa paša izvēle.... Čigānietei taisnība,viss būs labi.

pirms 10 gadiem, 2009.06.01 22:25

Lietotāju raksti