Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Bez iespējas aiziet…

Paliela telpa. Logi līdz pusei ar restēm. Telpā no mēbelēm atrodas tikai pussalauzts tukšs skapis un piečurāta bērnu gultiņa. Divi ar kaudzi pilni naktspodi. Durvis aizslēdzamas. Nē, tā nav cietuma kamera vai ķīlnieku turēšanas vieta. Tā ir kādas dzīvojamās mājas Latvijas laukos bērnu istaba.

Nekurinātā, vēsā istabā stāv divi mazi bērni, mugurā tikai daži apģērba gabali, tie paši slapji, sačurāti. Bērni stāv miera stājā, rociņas gar sāniem, skatās pieaugušajiem tieši acīs, tikai kāju pirkstiņi savilkti čokurā, jo salst. Neraud, jo par to tikai dabūs ar žagaru, bet palīdzēt neviens tāpat nepalīdzēs. Neviens no bērniem nerunā, neprot spēlēties. Arī viens otram ir apnikuši, jo pieaugušos redz tikai tad, kad retu reizi tiek baroti, nomazgāti vai pārģērbti. Guļ abi slapjā gultiņā, bez spilveniem, gultasveļas un segām.

 

Abiem ir tēvs un māte, kuri dzīvo tanī pašā mājā labos apstākļos. Vecāki nedzer, bet arī bērni viņiem nav vajadzīgi. Cik ilgi jau tā? Bērni pateikt nevar, vecāki teikt nevēlas. Vismaz divus mēnešus, ticamāk, ka gadu. Bet varbūt kopš bērnu dzimšanas brīža?

 

Esam pieraduši, ka vardarbība pret bērnu ir tad, ja viņš tiek sists, kratīts vai citādi tiek pielietots spēks, vai seksuāli izmantots. Bet minētajā gadījumā? Brūces, zilumi, sasitumi radušies tikai no tā, ka bērni pamesti novārtā un aizpildīja laiku tā, kā varēja un mācēja - rāpjoties, skrienot, krītot, viens otram nodarot pāri.

 

Varbūt iedomāsimies, kas notiktu, kad kādu no mums kopā ar otru cilvēku ieslēgtu šādā istabā un apstākļos. Divatā, bez pierastajiem sadzīves priekšmetiem, bez dažādām izklaides iespējām, bez elementārām labierīcībām. Un bez iespējas aiziet. Ko vieglāk paciest? Ja klājas gan labi, gan slikti vai to, ka nemaz nezina, ka var būt citādāk, labāk?


Kad šādi apstākļi konstatēti, ko darīt tālāk? Par bērnu novārtā pamešanu, kas arī ir vardarbības veids, liecina tas, ka bērniem netiek nodrošināta viņu attīstībai atbilstoša aprūpe, kaut gan vecākiem bija iespēja šīs vajadzības apmierināt: fiziska nerūpēšanās, medicīniska, emocionāla nerūpēšanās, nerūpēšanās par pārtiku, bērnu ilgstoša pamešana vienatnē.

 

Par pieaugušo ģimenes locekļu emocionālu vardarbību liecina bērnu emocionālo vajadzību ignorēšana, psiholoģiskā ietekmēšana, bērnu ietekmēšana, bērnu pašcieņas aizskaršana, tos atraidot, ignorējot, pazemojot.

 

Bērnam psihiskas un fiziskas ciešanas sagādā ne tikai pierastie vardarbības veidi - fiziskā vardarbība un seksuālā vardarbība, bet arī vardarbība, kas izpaužas kā novārtā pamešana un emocionālā vardarbība.

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti