Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Jāmīl, lai garoza neatlec!

Sieviete ir kā mīkla - jāmīca ļoti ilgi un pamatīgi. Tad būs mīksta, debešķīga un salda. Sieviete grib kļūt tāda! Ticiet man, es zinu, ko saku. Mūža garumā esmu studējis latvisko dzīvesziņu un meitiešu psiholoģiju, varu jaunajiem ērzeļiem dot vienu otru derīgu padomu.

Pirmkārt, jāatceras, ka uz ātru roku tās lietas nedara. Jaunie šodien visu grib tūlīt, uzreiz. Aplam! Mīlestība steigā un nemākulībā saķep. Saplok vai arī nesacepas, līp pie pirkstiem, ka ne vaļā tikt. Bet tas nekur neder. Īsta mīlestība ir kā labi cepta maize - nobaudi riecienu un vairs nevari aizmirst. Gribas atkal! Te, mīļie, sākas doma par ģimenes ligzdiņas vīšanu, par stabilitāti. Bet ģimene, kā zināms, ir mūsu sabiedrības šūniņa. Gribu jūs pamācīt šajās lietās, kā saka, iz senām tautas gudrībām.  

Pirmkārt, daudzi aplam domā, ka mīcīšanās sākas pa vakaram un turpinās pa nakts melnumu. Nekā nebija. Mīcīt ir jāsāk no paša rīta. Tas ir smags un svētīts darbs, kas piestāv īstiem vīriem, kas nav nekādi ņuņņas. Maizi iejaucot, vajag bārties vai citu tādu troksni taisīt, tad maize labi rūgst arī bez rauga. Tas ir teikts par brūtēšanos, meņģēšanos, flirtu. Meitiešiem patīk zeļļi, kas prot piecirst, kam ir stings rokas tvēriens un bieza valoda, jo tad rodas pārliecība, ka šitajam īstajā brīdī spēka nepietrūks. Kad vakars klāt, sākas īstās lietas. Maize priekš cepšanas jāapslapina, lai pašam nežūtu mute.

 

Jānomutē no galvas līdz kājām. Tas ir ļoti svarīgi! Ja ir īsta patikšana, tad jau šajā stadijā pārņems patīkams reibums. Un tad ir tas svētais brīdis - krāsnī laišana. Tad gan vairs nevar čammāties. Citādi pārrūgs. Uh! Ai, pavisam aizmirsu ieminēties: kad maizi cep, tad istabu neslauka. Nekādā gadījumā! Kā nu ir, tā ir. Tagad ārējiem apstākļiem vairs nav nekādas nozīmes. Nekas nedrīkst novērst uzmanību no galvenā uzdevuma. Un tad jāsaka: "Dievs palīdz!" Tad būs sātīga maize. Kā likts! Prece būs! Un vēl jāatceras: nevajag pie krāsns pliku pakaļu sildīt, tad maize saplaisā. Gatavu maizi liek uz degungala. Ja deguns degs - maize nav gatava, ja nedegs - gatava. Ja gatava, tad uz brīdi jāapsedz, lai atpūšas. Kā maize, tā sieviete ir skaista, kad atpūtusies un stāviem pupiem kā kukuļiem. Bet, kad pirmo reizi bauda, saka: „Dod, Dievs, sātu!" Nav nekā trakāka par neremdināmu izsalkumu. Latvietim tas neder. Pēc uzbudinājuma ir jānāk miera periodam. Tas ir tāds nepārtraukts cikliskums, noteikta lietu kārtība, pat tikums, ja gribat zināt.

 

Skaidrs, ka ir jātrenējas visu mūžu, lai iemācītos tikt galā ar šito uzdevumu. Teikšu jums godīgi, ka vēl šodien tā mīkla man nedod miera... Pat nezinu, kas man garšo labāk - brunete kā rupjmaize, blondīne kā baltmaize vai rudmate kā karašiņa. Bet, kā tautā saka: „Kas tev, vecam, maizi dos?" Tāpēc, mīļie, baudiet dzīves gardos riecienus, kamēr vēl ir gan apetīte, gan spēks. Pēcāk pāri paliek tikai sapņi par smalkmaizītēm. Bet, kad pamosties, blakus ir sausiņš. Labi, ja vēl nav gluži saziedējis.

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti