Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kā es gandrīz pārvērtos par... 2

Gribu jums kā pie bikts atklāt savu pārdabisko 2006.gada Līgonakts piedzīvojumu. Toreiz es biju apaļus trīs gadus jaunāks, dulnāks, kaut jau tolaik atrados pelnītā atpūtā un pārtiku no vecuma pensijas. Taču bija tādi paziņas, kas manī saskatīja balamutes talantu un gribēja ievilkt politikā. Es gandrīz vai ļāvos pierunāties...

Ētisku apsvēru pēc es te nenosaukšu vārdā konkrēto partiju, ar kuru biju sapinies. Vien atzīšos, ka tolaik tā bija topā. Tā man šķita partija papardes zieda krāsā. Johaidī! Un es, muļķadesa, ticēju, ka sēdēšu 9.Saeimā kā tāds jāņtārpiņš. Mirdzēšu, spaidīšu pogas, palasīšu kādu žurnāliņu, pasnaudīšu un... uz restorānu vakarā prom! Un visas manas bijušās brūtes ik rītu mani pie Saeimas nama sagaidīs ar ziediem rokās... Vārdu sakot, es biju kā apmāts! Sieva man toreiz teica: "Tenīt, neej partijā! Tu esi īstens latviešu puika, bet īstie latvieši ir apolitiski!"

 

Bet es neko daudz viņā neklausījos. Es jau biju gandrīz vai iestājies tās partijas rindās. Un tad mums zaļumos bija tāda partejiska līgošana, uz kuru drīkstēja ņemt līdzi sievas un mīļākās - kā kurš grib. Es vislabprātāk būtu braucis viens, jo mani jau bija paņēmušas uz grauda pāris biedrenes no partijas, bet... sieva taisījās līdzi. Diemžēl. Tā man likās toreiz. Bet tagad saku - par laimi!

 

Sapīcis es slapstījos pa krūmiem, no sievas bēguļodams. Pa tam lāgam paspēju pamīcīties gar partijas dāmu mīkstumiem un dabūt sārtus vaigus. Vairāk no brandavīna, nevis alutiņa. Protams, uz partijas rēķina. Attapos pie ugunskura, kad man blakus sēdēja pats partijas boss un kaut ko runāja par treknajiem gadiem, kas mums visiem esot vēl priekšā, un par pilsētām papardes zieda krāsā. Kāds uzplaukums tās gaidot! Es varot lepoties, ka arī pats dzīvojot tieši šādā pilsētā. Sēt šo pārliecību savā, senioru, paaudzē - tas esot mans, Teņa Niezes, partijas uzdevums.

 

Ak, Dievs, cik lepns es jutos tajā brīdī, cik nozīmīgs! Ar laiku mums piederēšot visa valsts. Un mēs likšot tai dancot pēc šefa stabules. Mēs ar šefu... kā divi bračkas sadzērām tubrālības. Viņš teica kā pa jokam, kā nopietni: "Tādas pašas drēbes tev kā man - pelēki svārki, gara aste. He, kas man, lai notiek tev!"

 

Tavu brīnumu! Tajā pašā brīdī viss apkārt bija mainījies. Es ieraudzīju, ka šefam acis mirdz trakās ugunīs kā fosforizētas. Te zaļas, te dzeltenas, te sarkanas... Nudien kā luksofori! Un tāpat visiem pārējiem... biedriem. Es pamanīju ap sevi veselu baru astainu, siekalainu radījumu ar ilkņiem, asiem nagiem. Tie bija zvēru ģīmji. Šausmās pametu acis uz savām rokām. Tās bija jau sākušas pārvērsties par ķetnām, pataustīju muti.. . Man pāri lūpu kaktiņiem bija izspraukušies ilkņi, kas auga arvien garāki, seja bija kļuvusi spalvaina un deguns izstiepies garā purnā. Es biju jau gandrīz pārvērties par vilkati. Tāpat kā viņi...

 

Un tajā brīdī manā priekšā iznira cilvēciska seja. Tā bija mana sieva. Viņa iecirta man pliķi un pasniedza jāņusiera gabaliņu. "Ātri apēd to!" pavēlēja sieva. Es neuzdrošinājos neklausīt, kaut man bija nelabi. Kad kumosu noriju, es pēc garšas pazinu, ka tas ir manas sievas pašas sietais jāņusiers. Tikai viņa tā prot. Katru gadu pati sien un svēta pēc senas ģimenē mantotas paražas.

 

Un tad es jutu, ka atkal pārvēršos par cilvēku. Rautin sieva mani aizrāva sev līdzi mājās. Tā beidzās mana politiskā karjera un... bet es arvien vēl nesaprotu, vai piedzīvotais toreiz bija tikai tāds nelāgs Līgonakts sapnis vai īstenība?

Pievieno komentāru

Komentāri 2

Man patīk šie rakstiņi.:D :D Veselīga humora deva,jo reizēm uz nopietnām un sarežģītām lietām vajag paskatīties arī no cita skatupunkta!

pirms 10 gadiem, 2009.06.22 07:54

Lietotāju raksti