Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kā tikt Saeimā? 1

Mans jaunākais bračka Antons Krikums, ziniet, ir prasts lauku puika. Šobrīd viņš ir darba meklētājs (tas skan drusku smukāk nekā bezdarbnieks), tiesa, mazaktīvs, bet tas krīzes apstākļos nav nekāds brīnums. Aktivitāte šodien nelīdz. Bračkam bija funktieris par katru cenu tikt Saeimā. Nekādi nespēju viņu atrunāt no tās domas. Lūk, kas no tā visa iznāca...

Viņš saka: "Kas nekait tur sēdēt? Spaidi tik pogas. Piķis un zēvele!" Es iebilstu, viņam tā nav īstā vieta. Kā tad nu neesot? Antons jūtoties savas dzimtenes patriots un nenoliedzami ir tās pilsonis. Es viņam skaidroju: "Ja gribi kaut kur pasēdēt, sameklē sabiedrisko tualeti, ja tā savās mājās aizdambējusies."

 

"Brīvā valstī varu iet sēdēt visur, kur ienāk prātā. Vai tā būtu Saeima vai cietums, ko tāpat uztur uz nodokļu maksātāju rēķina," uzsver bračka.

 

Ko gan tas Antons iedomājas? Ne no šā, ne no tā kaut kur par brīvu ieiet? Labi, vēl ieiet varbūt var, bet iziet? Nē, bračkiņ, par visu dzīvē ir jāmaksā, turklāt dārgi. Pat autoostā par čurāšanu ņem 15 santīmus no dibena. Bet par sēdēšanu cietumā jāmaksā vēl dārgāk - ar brīvību. Par sēdēšanu Saeimā - tāpat.

 

"Anton, tak paskaties televīzijā, vai tie politiķi vispār prot cilvēciski runāt? No viņu mutes skan vieni vienīgi partijas lozungi!" tirdu bračku.

 

Bet, nē, viņam, saprotiet, tā Saeima sakāpusi galvā. Tā mums, lūk, esot tautas vēlēta. Tātad jābūt vispārīgi pieejamai, brīvi piekļūstamai. Tad nu šis viendien sataisījās uz Rīgu, uz pašu Saeimas namu. Bet šo nelaiž iekšā! Skaidra bilde. Prasa pasi, caurlaidi, taujā, kāda velna pēc šis atnācis, ko gribot. Mans bračka atbild kā jau Antons: "Ienācu te pasēdēt. Aizliegts vai?"

 

Iekšējās drošības dienesta veči uz manu Antonu aizdomīgi lūr. Sak, vai tikai šis nav atnācis kārtējo grautiņu taisīt. Ko nu! Mans Antons uz to nav spējīgs! Viņš pat janvāra mušu, kas kutina viņam degunu, nosist nespēj. Žēlo. Antons prasās Saeimā iekšā dziļāk, bet šo nelaiž. Projām arī vairs neļauj iet. Liek sagaidīt izsaukto drošības policiju, kas noskaidros viņa personību. Tikmēr Antons atlaižas mīkstajās mēbelēs. Savu mūžu viņš tādās nav sēdējis, un domāju, ka vairs arī nesēdēs, jo viņš būs paņemts uzskaitē kā uzmācīgi bīstams tips.

 

Kā nu gadās, kā ne, bet Antons atslēdzas un tikmēr... strauja, strauja upe tecēj'. Ak, vai, Antonu pratina un viņš ir spiests atzīties, ka atbraucis no dziļiem laukiem uz galvaspilsētu ar vienu vienīgu nolūku - nokārtot dabiskās vajadzības Saeimā un varbūt pat tur savu kluci. Tā kā viņu neesot ielaiduši tualetē, notikusi nesaturēšana. Par to viņš nevarot atbildēt, jo daba prasa savu.

 

Protams, neviens Antonam netic. Viņam piesien diezin ko. Sākot ar vēlmi gāzt pastāvošo varu un beidzot ar prastu huligānismu. Galu galā bračku sauca pie administratīvās atbildības - par atrašanos sabiedriskā vietā cilvēcisko cieņu aizskarošā stāvoklī. Re, nu.

 

Vai es viņu nebrīdināju? Kāda jēga bija tērēties un braukt uz Rīgu, ja varēja tepat uz krūmiem aizskriet! Krūmu terapija mūsu valstī pagaidām vēl visiem ir par brīvu pieejama. Tiesa, tur nav mīksta tualetes papīra un klozetpodu ar smalkām pogām, kādas spaida deputāti Saeimā.

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Lietotāju raksti