Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kāpēc baidāmies samazināt PVN likmi pārtikai?

Diskusija par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazināšanas nepieciešamību un iespēju to reāli arī izdarīt Latvijā noris jau daudzus gadus. Tomēr līdz šim gan Finanšu ministrija, gan politiķi ir atraduši visdažādākos ieganstus, lai šo ideju regulāri nocirstu jau saknē. Tādēļ Latvijas iedzīvotāji – un šeit es vairāk runāju var vidējo un mazāk turīgo iedzīvotāju slāni - spiesti samierināties ar augstām cenām tieši pārtikai.

Tomēr neskatoties uz pretestību no politiķu puses, aktīvākie sabiedrības pārstāvji nepadodas, un pavisam nesen Saeimā tika iesniegts 13,4 tūkstošu balstiesīgo iedzīvotāju atbalstītais ierosinājums tomēr lemt par PVN samazināšanu pārtikai – cilvēka pamatvajadzību nodrošinātājai, lai gan atkal jau tiek prognozēts, ka arī šī tautas iniciatīva tiks noraidīta.


Kādi tad ir galvenie argumenti tam, lai PVN pārtikai nemazinātu? Interesanti, ka daļa šīs idejas pretinieku uzsver, ka PVN mazināšana neatrisināšot mazāk turīgās sabiedrības daļas iztikšanas problēmas un tās esot jārisina savādāk – novirzot līdzekļus trūcīgākajām ģimenēm ar sociālo programmu palīdzību. Savā ziņā var piekrist. Taču vai mums nav zināms, cik gausi un neefektīvi notiek šo sociālo programmu realizācija? Un vai tiešām šāda veida palīdzību saņem tie, kuriem tā ir nepieciešama visvairāk? Ne jau vienmēr palīdzību lūdz tas, kuram ir visgrūtāk. Bieži šie cilvēki paliek klusi maliņā un turpina vienatnē cīnīties par izdzīvošanu, kamēr dažādos pabalstus saņem tie, kuri prot skaļāk vaimanāt un pasūdzēties par grūto dzīvi, lai gan spētu paši par sevi parūpēties, ja tikai gribētu. Turklāt arī pabalstu piešķiršanas kritēriji ir visai dīvaini, piemēram, nosakot ienākumu apjomu, zem kura robežas cilvēks vispār drīkst pretendēt uz pabalstu.


Lai arī taisnība ir tiem, kuri saka, ka no PVN samazināšanas pārtikai iegūtu arī tā sabiedrības daļa, kas ir gana turīga, tomēr šeit ir arī pretarguments – viņi arī tagad nesūdzas par naudas trūkumu. Turklāt viņiem šis ieguvums ir ļoti niecīgs, salīdzinot ar viņu ienākumiem. Vairāk PVN samazināšanu pārtikai izjustu īstā mērķa grupa – arī tie, kuri grūtā brīdī pakautrējas lūgt palīdzību, bet tā vietā dzīvo no rokas mutē ik mēnesi, tā arī nespējot izkļūt no apburtā loka. Varbūt arī viņu tēriņi par pārtiku nemazinātos, vienkārši lielāka sabiedrības daļa varētu savai ģimenei atļauties kvalitatīvāku pārtiku, kas arī nav mazāk būtiski no sabiedrības veselības viedokļa. Un rezultātā – diezgan iespējams, ka kopējais PVN "iztrūkums" budžetā PVN samazināšanas dēļ būtu visai niecīgs.


Politiķi satraucas, ka PVN samazināšana pārtikai ik gadus valsts budžetā radīšot "robu" ap 200 miljonu eiro apjomā. Taču nez kādēļ neviens no šiem pašiem politiķiem nesatraucas, ka ik gadus valsts kasei garām paslīd daudz lielākas summas vispār neiekasētos nodokļos, kas saistīta ar ēnu ekonomiku, pret kuru valsts joprojām izrāda visai vājas cīņas pazīmes. Un vēl mazāk politiķi uztraucas par tiem daudzajiem miljoniem eiro, kas pazūd nekvalitatīvu, nevajadzīgu un bieži vienkārši izšķērdīgu valsts projektu realizācijas dēļ. Ja politiķi un ierēdņi tā no sirds pacenstos šajā lauciņā, esmu pārliecināts, ka šie kā bubulis pieminētie 200 miljoni eiro tāds nieks vien būtu, kuru varētu mierīgi atļauties, lai ļautu beidzot uzelpot cilvēkiem ar maziem ienākumiem, kuri patiesībā arī maksā gana daudzus citus nodokļus un uztur šādā veidā tos pašus politiķus. Un vienlaikus – kas mums beigu beigās valstī ir svarīgāks – vesela un maksātspējīga sabiedrība, vai arī valsts kases piepildīšana ierēdņu algu nodrošināšanai? Valdības bieži ar vieglu roku mētājas ar daudziem desmitiem miljoniem eiro, kam vispār nav saprotama jēga, taču tiklīdz runa ir par sabiedrības intreresēm, pēkšņi sākas augsta moralizēšana par budžeta spiedīgo stāvokli.


Ir vēl viens arguments – atbilstoši Eurostat datiem, Eiropas valstu vidū tikai Ungārijā un Dānijā ir augstāka PVN likme nekā Latvijā. Turklāt 13 Eiropas valstīs PVN pārtikai ir mazāk par desmit procentiem, četrās valstīs – Kiprā, Maltā Īrijā un Apvienotajā karalistē - tā vispār ir 0%, kamēr Latvijā tie ir 21%! Un gribu atgādināt dažiem aizmāršīgiem politiķiem, ka Latvija dažādos pētījumos joprojām turās nabadzīgāko Eiropas valstu vidū, kamēr PVN likme mums ir trešā augstākā Eiropā! Jāpiekrīt tiem daudzajiem skeptiķiem, kuri bieži atgādina sakrālo frāzi, ka mums jau sen cenas ir kā Eiropā, kamēr algu līmenis joprojām iepaliek tālu aizmugurē.


Tādēļ gribu tomēr ierosināt politiķiem nevis ar vieglu roku un nihilismu atkal noraidīt sabiedrības iniciatīvu un viedokli, bet tomēr pierādīt, ka politikā esošie rūpējas nevis par savām, bet gan sabiedrības interesēm. Nevajag baidīties samazināt nodokļa likmi, vajag baidīties no nespējas (vai varbūt negribēšanas) iekasēt nodokļus no blēdīgiem cilvēkiem! Tad arī nebūs jāmeklē ieganstus, lai tautas gribu noraidītu.

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti