Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Katrs pats savas laimes kalējs?

Pagāja pensionāru balle Līgo pagastā. Paldies visiem tiem, kuri rūpējas par to, lai vispār tāds vakars notiktu! Paldies Gaidai Šķipsnai, vienīgajam pagasta Erikam un kluba meitenēm! Bet runa būs par citu.

Cik mēs paši esam lieli kopā gājēji? Vai mēs mākam kaut tikai to niecīgo pretim nākšanu kā sapulcēties kopā gadā vienu reizi? Par nožēlu jāsaka - nemākam! Daudzus tas nemaz neinteresē, jo no kuplā skaita bija mazliet vairāk par piekto daļu. Redzamas bija tās sejas, kuras šo pasākumu apmeklē katru gadu. Tūlīt mainīsies teritoriālais sadalījums.

 

Sadalījums it kā pēc mūsu pašu vēlmes, it kā pēc kungu valdītāju vēlmes, bet mūsu nelielais pagasts vairs kā tāds nebūs. Vai būs Līgo ciems, apdzīvotā vieta, vai tas pārvērtīsies par Sūnu ciemu, kur gadā reizi pa to izvadās lāci, tā sakot, varai par prieku, ciema ļaudīm par brīnumu?

 

Mēs vēl dzīvi, vēl eksistējam kā tādi. Esot ekonomiski nelietderīgi, nevarot izvērst grandiozos projektus, jo, lūk, nav kam piesaistīt budžeta naudu. Prasti sakot, nav rūpniecības objektu un vērienīgas lauksaimniecības. Katrs muļļājas pēc savas izpratnes, prāta spējām un naudas maka biezuma.

 

Nu, lūk, mums kopā ar taupības režīmu tiek pamests arī glābšanas riņķis. Tikai radās jautājums, ko mēs, pagasta ļaudis, esam pārtērējuši, ka tik traki iztērējuši valsts naudas maku un tagad ir jātaupa? Kas un kam par godu?

 

Par laimi, vēl pie dzīvības pagasta vienīgais ražošanas objekts - vietējais gateris. Bet pie apvāršņa rēgojas koku trūkums mežos. Krūmi vēl būs ilgi, bet lietaskoku - čušs, nav, izkūpēja. Tāda nojauta, ka līdz ar novadu izveidi izkūpēsim arī mēs. Kur kurais, katrs uz savu pusi. Jaunatne uz citpasauli, mēs, pensionāri - uz viņpasauli. Kā saka, resultāts ir redzams un taustāms, palicis tikai laika jautājums.

 

Bet laiks uz vietas nestāv, mainās viss - mēs un pasaule kopumā. Par nožēlu jāsecina, pastāv tikai lozungos, proti, mēs katrs savas laimes kalējs. Jā, kalējs gan, kuru bieži traucē un rausta katra vara uz savu pusi pēc tās izpratnes. Zem ģeniālā saukļa - izdzīvos tas, kurš mācēs pārvērsties...


Sakiet, kungi, cik reizes mums būs jāpārvēršas un jāpielāgojas?


 

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti