Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Līdz kam esam nonākuši! 1

Šodien katrs lāpās, kā var. Arī mana laulene un es. Tā kā mitināmies dzīvoklī un pat no dārza treknajos gados esam atteikušies, tagad ekstrēmos apstākļos vācam barību ziemai ne tikai mežā. Veidojam savā mājoklī arī kaut kādu nebūt mājražošanu. Piemēram, balkons laulenei pārvērsts tomātu siltumnīcā ar stikla kupolu. Kaimiņiem skauž. Bija aizskrējuši sūdzēties būvvaldē. Pašvaldība pieņēma lēmumu, ka mums balkons jāatjauno sākotnējā izskatā. A kas man atmaksās materiālo zaudējumu? Neviens! Tāpēc labāk es pārskaitu sodanaudu, bet savu balkona siltumnīcu nost nejaucu. Bet tas vēl nav viss.

Tualetē mana sieva audzē paipalas. Priekš olām! Vārdu sakot, kad eju tur pa mazām vai lielām darīšanām, man visapkārt ir putnu balsis. Un ne tikai. Vārdu sakot, esmu aplipis ar putnu kakām viscaur. Bet tas nekas. Toties mums, pensionāriem Niezēm, katru rītu brokastīs ir paipalu olas visādā veidā – vārītas, ceptas, marinētas vai galu galā jēlas. Lieliski palīdz atgūt balsi, ja tā aizsmakusi. Un nav jau arī nekāds brīnums. Es nespēju dzīvot, ja guļamistabā nav atvērts logs. Smoku nost! Bet caurvējš savukārt atstāj iespaidu uz balsi. Tā, lūk. Ejam tālāk... Vannas istabā mums ir guļamistaba suķim. Ir tāda mode Rietumeiropā – mājās turēt nevis suni, bet visīstāko cūku. Mēs arī turam. Tiesa, neesam tik rietumnieciski, lai vestu savu sivēnu saitītē ārā pastaigāties. Kā sacīt jāsaka, ir tomēr kauns. Bet nu dzīvo starp mums visīstākā cūka. To noliegt nevar. Tāpat kā skarbo patiesību, ka plānojam šo cūku kaut kad ziemā apēst.


Nu un kaut kas pavisam jauns mūsu dzīvē ir sievas aizraušanās ar austersēņu audzēšanu virtuvē visās iespējamajās vietās. Es baidos virtuvē ieiet. Ir sajūta, ka visur lido sporas. Sieva tikai smejas. Paši saprotat, ka man nervi no visa šitā ir pagalam. Tāpēc arī es pats nolēmu guļamistabā uz palodzes uzsākt pats savu augkopību. Sākumā gribēju audzēt tabaku, bet beigās tomēr paliku pie kaņepēm. Ziniet... kad paņemu es savu Čingačguka miera pīpi un ievelku dūmu, es jūtos kā savas dzīves un likteņa noteicējs. Saprotu vienu. Mums ar sieviņu, kā saka, viens pīps par to, kā tajā valsts ekonomikā sviežas un vai mums pensiju samazina vai atstāj neapcirptu. Sievuks tirgo olas un sēnes. Es... paši saprotiet ko. Tā nu pensionāri Niezes kā nelegāli pašnodarbinātie dzīvo, cepuri kuldami. Jūs teiksiet, ka visi tā nevar? Bet kur ir mana vaina?

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Lietotāju raksti