Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Par manu aizskarto pensiju 4

Ar Dievu, meitenes, jūs tagad redzat varoņi kā rodas, ak, meitenes... Piedodiet, bet esmu sagūstīts, apgredzenots ērglis. Neesmu brīvs. Tas laiks, kad varēju saņemt pilnu pensiju un šad tad oficiāli piešancēt, ir garām. Tagad mani ienākumi ir tādi, ka nevaru atļauties dāmai izmaksāt pat kafijas tasi. Saprotiet, ka es te nerunāju par laulāto draudzeni. Kurš tad tai izmaksā?! Laulātās draudzenes lai apmierinās ar to vīra pensijas daļu, kuru vardarbīgi un regulāri konfiscē. Turklāt tagad sieva no manis pieprasa visu pensiju. Citādi nevarēšot samaksāt visus komunālos rēķinus. Velna milti! Es jūtos piespiests pie zemes.

Kauns teikt, bet sieva man vairs neļauj pīpēt. Jāņos viņa man nopirka tikai vienu alus pudeli - puslitreni. Vislētāko. Kā šļuru. Un svētku galdā mūsmājās nebija pat jāņusiera. Kam to var teikt? Re, dārgais jāņusiers esot tīrā šmaukšanās. Uz galda bija vienīgi nocenota prece - sakaltuši pīrāgi un delikatese ar krievu sarkanajiem ikriem, kas savādi garšoja un dvakoja.

 

Pēc tādas maltītes es pieprasīju no sievas puslatu. Košļamajai gumijai, lai aizskatolu sevī tās trūcīgo Līgosvētku mieles. Tā kā veikalā nebija gumijas ar jāņusiera garšu, es paņēmu alu - "Kubu". Un beidzot jutos kā cilvēks.

 

Es uzskatu tā. Ja sieva nav normāla saimniece, tad lai nepūlās ar zacenes gādāšanu. Labāk pa visu naudu paņemt alu. Un beigta balle. Lai pati sev vāra mannā putru. I es ar uz pohām pastrebšu. Es savai cienītajai tā arī pateicu: "Uz Pēterdienu galdu klāšu es!" Bet kas tev deva! Viņa man neuzticoties.

 

Es jums teikšu, mīļie lasītāji, ka precētie pensionāri iet pa dzīvi kā nolēmēti. Mēs esam dubultā aplaupīti - no valsts un no sievām. Valsts paņem tikai desmit procentus, bet sievas - visus simts. Bet kaut kā ir jādzīvo.

 

Esmu nolēmis vērsties satversmes tiesā pret abām. Galu galā! Lai nosaka to neaizskaramo pensijas daļu, kas ir tikai mana un ar kuru man nav jādalās!

 

Visi no manis paģēr. Arī meita, kas bez darba palikusi. Un znots plencis. Un mazbērni saldējumam bičo... It kā es būtu miljonārs, pasaules lāpītājs un glābējs!

 

Bet vai kāds ir pajautājis man, vai es piekrītu, vai es to vēlos, vai sapņoju būt tāds misionārs, tāds salavecis, tāds supervaronis?

Pievieno komentāru

Komentāri 4

,,,

Veciem cilvēkiem ir jāatpūšas mājās un jāauklē mazbērni, jāļauj strādāt jauniešiem, būs mazākas problēmas ar darbavietām. Šis ir vēl viens piemērs tam, ka viens saņem vairākas algas, bet citam nav pat vienas. Sen jau vajadzēja, pārāk ilgi valdība snauda uz lauriem.

pirms 10 gadiem, 2009.06.26 14:49

Lapsiņa

Tenīt, Jums laikam tas aliņš ļoti garšo - tāpēc jau tā laulene zina ko dara! Par bērniem un mazbērniem runājot saka, ka tie jāuzturot līdz pensijai, tad nu centieties gan!Tādu krustu nu tā valsts ir uzvēlusi mums visiem.

pirms 10 gadiem, 2009.06.26 13:42

ak, nabadziņš. laiks tā kā pie senčiem doties uz vieglākām gaitām otrpus laika rata.

pirms 10 gadiem, 2009.06.26 11:42

Lietotāju raksti