Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Sākas Lielais gavēnis

Ar 25.februāri Rietumu kristīgajā Baznīcā sākās Lielais gavēnis. Pareizticīgie brāļi un māsas Lielo gavēni sāks 1. martā.

Lielais gavēnis. Cik tas ir la­bi, brā­ļi un mā­sas, ka Baz­nī­cas li­tur­ģis­ka­jā dzī­vē ir di­vi ļo­ti sva­rī­gi un spe­ci­ālā rak­stu­ra laik­pos­mi: Ad­ven­ta laiks un Lie­lā ga­vē­ņa laiks! Gan Ad­ven­tā, gan Ga­vē­nī, mēs, ti­cī­gie, zi­nā­mā mē­rā ap­stā­ja­mies un aiz­do­mā­jā­mies par sa­vu dzī­vi. Dau­dziem cil­vē­kiem tā ir iz­de­vī­ba at­mo­dai un pār­do­mām un laiks no­piet­nām pār­mai­ņām.


Ad­ven­ta lai­kā mēs ga­ta­vo­jā­mies Kris­tus dzim­ša­nas svēt­kiem un pie rei­zes pār­do­mā­jam Kris­tus otr­rei­zē­jo at­nāk­ša­nu, ku­ra re­ali­zē­sies šīs pa­sau­les bei­gās. Bet Lie­la­jā ga­vē­nī mēs esam aici­nā­ti ie­iet Kris­tus svē­tī­ga­jās cie­ša­nās un nā­ves no­slē­pu­mā - mēs pār­do­mā­jam mū­su at­pes­tī­ša­nas no­slē­pu­mu. Ša­jā Baz­nī­cas li­tur­ģis­kā kal­po­ša­nas īpa­ša­jā pos­mā esam aici­nā­ti vai­rāk ne­kā jeb­kad kļūt līdz­īgiem Kris­tum. Šis laiks ir gan­da­rī­ša­nas laiks, at­grie­ša­nas laiks, laiks, ku­rā mēs pie­vel­kam sa­vu dzī­vi līdz tam dzī­ves stan­dar­tam, ku­ru mums ir dā­vā­jis un pa­rā­dī­jis Kris­tus.


Va­rē­tu teikt pa­vi­sam ne­sen bi­jām kļu­vu­ši par lie­ci­nie­kiem tam kā sa­bru­ka bez­die­vī­gā ko­mu­nis­ma un so­ci­ālis­ma sis­tē­ma. Ko­mu­nis­ti at­me­ta Die­vu un līdz ar to nav jā­brī­nās par to, ka vi­ņu sis­tē­ma ir sa­bru­ku­si. Ša­jās die­nās mū­su acu priekš­ā sa­vu ago­ni­ju pie­dzī­vo un ban­kro­tē ka­pi­tā­lisms - sis­tē­ma, ku­ra bal­stās uz al­ka­tī­bu un nau­das pie­lūg­smes. Ko­mu­nisms at­me­ta Die­vu. ka­pi­tā­lisms at­met so­ci­ālu tais­nī­bu. Ta­jā vis­pirms tiek mek­lē­ta peļ­ņa un nau­da, bet ne strā­dā­jo­šo cil­vē­ku in­te­re­ses. Vie­ni no­pel­na mil­jo­nus, bet ci­ti spēj ti­kai ar lie­lām grū­tī­bām sa­vilt vi­sus ga­lus ko­pā. Lūk, dzī­vo­jot eko­no­mis­kās krī­zes dzi­ļu­mos, trim Lie­lā ga­vē­ņa aici­nā­ju­miem: lūg­ša­nai, ga­vē­ša­nai un na­bag­dā­va­nai ir īpa­ša no­zī­me un jē­ga. Pa­tei­co­ties lūg­ša­nai mēs ie­lū­dzam Die­vu ie­iet mū­su ik­die­nā, ie­iet mū­su in­di­vi­du­āla­jā un sa­bied­ris­ka­jā dzī­vē. Pa­ši sa­viem spē­kiem sa­vas in­di­vi­du­ālās un sa­bied­ris­kās pro­blē­mas ne­at­ri­si­nā­sim - kā tas ir pa­teikts 127. psal­mā: Ja Kungs ne­uz­bū­vēs na­mu, vel­tī­gu pū­las tie, kas to bū­vē.

(1)
Ga­vē­jot, gan gan­da­rī­ša­nas no­lū­kos, gan so­li­da­ri­zē­jo­ties ar na­ba­dzī­giem, mēs ie­ro­be­žo­jam sa­vas va­ja­dzī­bas un šīs sav­da­bī­gas eko­no­mi­jas aug­ļus esam aici­nā­ti zie­dot tiem, ku­riem ir va­ja­dzī­ga pa­lī­dzī­ba. Ne­aiz­mir­sī­sim, ka ga­vē­ša­na ne­tiek at­tie­ci­nā­ta ti­kai uz kā­du pro­duk­tu lie­to­ša­nu vai ne­lie­to­ša­nu.


Lai­kā, kad eko­no­mis­kā un saim­nie­cis­kā krī­ze sit vis­na­ba­dzī­gā­ka­jos, da­ži lie­lu un glo­bā­lu ame­ri­kā­ņu fir­mu še­fi un va­dī­tā­ji sev iz­mak­sā da­žā­das prē­mi­jas un ap­bal­vo­ju­mos as­toņ­pa­dsmit mil­jo­nu do­lā­ru (tas no­tiek ne ti­kai Ame­ri­kā, bet arī dau­dzās ci­tās zem­ēs, arī mū­su Lat­vi­ju ie­skai­tot). Par ko tad se­vi tik dās­ni ap­bal­vo­ja? Kad vie­nu ban­kas va­dī­tā­ju pa­jau­tā­ja vai vi­ņam nav sirds­ap­zi­ņas pār­me­tu­mu un vai viņš ne­iz­jūt kau­nu sev iz­mak­sā­jot prē­mi­ju 100 mil­jo­nu do­lā­ru ap­mē­rā, bet pa­ti ban­ka ir ban­kro­tē­ju­si, viņš at­bil­dē­ja: „Jā, man ir kauns, bet gan jau es ar to kau­nu tik­šu ga­lā". Kāds ci­nisms un ne­ti­ca­ma al­ka­tī­ba! Eko­no­mis­ko krī­zi ne­iz­rai­sī­ja tie, ku­ri sma­gā dar­bā un cie­ša­nās pel­na sa­vu ik­die­niš­ķo mai­zi un ku­rus ta­gad tur­pat vi­sur iz­met uz ie­las, at­sa­kot dar­bu. Šo eko­no­mis­ko un ne ti­kai eko­no­mis­ko krī­zi at­ne­sa ne ar ko ne­ap­ro­be­žo­tā mant­kā­rī­ba un vi­sat­ļau­tī­ba. Al­ka­tī­ba jeb mant­kā­rī­ba tiek uz­ska­tī­ta par lie­lu grē­ku un ļo­ti bie­ži kļūst par avo­tu ci­tiem grē­kiem kā par to mā­ca Die­va at­klās­me: Jo vi­su ļau­nu­mu sak­ne ir mant­kā­rī­ba. (1Tim 6,10)


Eko­no­mis­kās krī­zes ap­stāk­ļos - šī krī­ze pa­dzi­ļi­nās ar kat­ru die­nu - na­bag­dā­va­nas do­ša­na ne­aso­ci­ējas vairs ti­kai ar žēl­sir­dī­bu, bet ar tais­nī­gu­mu. Kā­pēc da­žiem ir ļauts pel­dēt pār­pil­nī­bā, bet ci­ti mirst ba­dā? Ze­mes re­sur­si ir do­ti vi­siem un ne­vis pri­vi­li­ģē­tiem. Kos­mē­tis­kie aiz­mā­lē­ju­mi ne­ko ne­at­ri­si­na. Jau Ve­cās de­rī­bas lai­kos pra­vie­tis Jo­ēls sau­ca: Plo­siet sa­vas sir­dis un ne­vis sa­vas drē­bes! (Jl 2,12)

Div­ko­sī­gā sa­vu drēb­ju plē­ša­na it kā gan­da­rī­ša­nas un so­li­da­ri­tā­tes vār­dā ne­ko ne­no­zī­mē. Pra­vie­tis aici­na uz re­āliem dar­biem un stā­vok­ļa re­ālu uz­la­bo­ša­nu. At­dot na­ba­giem to, ko pa­ši iz­me­tam mis­kas­tē vai to, kas mums paš­iem ir pār­pil­nī­bā, maz ko jēdz un maz ko līdz. Pa­lī­dzī­bai ir jā­būt re­zul­ta­tī­vai. Ir jā­pa­līdz, ir jā­upu­rē­jas, ir jā­zie­do tik daudz un tik lie­lā mē­rā, ka pats sāc iz­just trū­ku­mu. Ti­kai tad so­li­da­ri­tā­te ar tiem, ku­riem ir slik­tāk ne­kā tev pa­šam, kļūst par pa­tie­su so­li­da­ri­tā­ti.


Sar­gie­ties, ka jūs sa­vu tais­nī­bu ne­da­rī­tu cil­vē­ku priekš­ā, lai vi­ņi jūs re­dzē­tu... Kad tu dod na­ba­giem dā­va­nas, ne­liec sa­vā priekš­ā pūst tau­ri,[..] bet ta­va krei­sa ro­ka, lai ne­zi­na, ko da­ra la­bā... Kad lū­dza­ties, ne­esat kā lie­ku­ļi... Kad ga­vē­jat, ne­esat sa­īgu­ši kā lie­ku­ļi... (Mt 6) Kris­tus at­tīs­ta pra­vie­ša Jo­ēla sa­cī­to un vē­las mūs pa­sar­gāt no re­li­ģis­kā fal­ša. Jo vi­sos lai­kos bi­ja, ir un lai­kam būs tā­di, ku­ri gan lū­dzas, gan ga­vē, gan na­bag­dā­va­nas dod ne lai pa­tie­šām snieg­tu pa­lī­dzī­bu, bet lai par vi­ņiem ru­nā­tu un vi­ņus sla­vē­tu. Kad se­nie jū­di sū­dzē­jās, ka ne­rau­go­ties uz vi­siem vi­ņu gan­da­res dar­biem, vi­ņi ne­tiek uz­klau­sī­ti Kungs Dievs sa­cī­ja: Lūk, sa­va ga­vē­ņa die­nā jūs esat aiz­ņem­ti ar da­rī­ju­miem un ap­spie­žat vi­sus jū­su strād­nie­kus. Lūk, jūs ga­vē­jat strī­dos un ķil­dās...[..] Vai tad tāds ir ga­vē­nis, ko Es vē­los, die­na, ku­rā cil­vēks mēr­dē se­vi?[..] Vai tad drī­zāk šis nav tas ga­vē­nis, ko vē­los: sa­raut ļau­nu­ma va­žas, iz­rai­sīt ne­brī­ves val­gus, at­laist ap­spies­tos brī­vus, sa­lauzt ik­kat­ru jū­gu; vai tad ne sa­vu mai­zi da­līt ar iz­sal­ku­šo, ie­vests mā­jā trū­cī­gos un klīs­to­šos? Ja re­dzi kā­du kai­lu, ap­ģērb vi­ņu un ne­no­nie­vā sa­vu tu­vā­ko...[..] Tu sau­ksi un Kungs uz­klau­sīs. Tu klieg­si un Viņš at­bil­dēs: „Lūk, Es es­mu te!". (Is 58,4-9)


Lai Kungs Dievs mums ik­vie­nam pa­līdz būt go­dī­gam pret se­vi - tas ir viens no bū­tis­kā­ka­jiem Lie­lā ga­vē­ņa aici­nā­ju­miem.

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti