Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Šito nočeko!

Viendien taisos uz veikalu pēc maizes, bet sieva, kas tobrīd par radio klausās Elvi (kā mēs familiāri mēdzam dēvēt mūsu paaudzes roka karali), man sapņaini saka: "Teni, tu tikai nočeko pie kases." Tā kā man laulenes pamācības nudien ir līdz kaklam, es nesaspringstu un nemeklēju jēgu viņas teiktajā. Galu galā par savu paša pensiju iepērkos. Un nav te mani ko komandēt.

Tā kā esmu patriots, principā savu pensiju atprečot eju tikai un vienīgi bodēs, kas pieder maniem tautiešiem. Kā zināms, arī latviešiem ir savi lielveikali ar atlaidēm un citām ekstrām. Man patīk plašas tirgotavas, kur varu tā kārtīgi izstaigāties, ja kas, arī uzdungot un uzdejot ar kādu smuku meiču, kas kārto preces plauktos.

 

Raugoties tajos, protams, arī es nereti ļaujos masu psihozei un pierauju grozu pilnu ar visu ko. Paši saprotat, ja ņemu maizi, vajag arī sviestu un vēl kaut ko virs tā. Desu atzīstu tikai to labāko - no pašmāju miesnieka. Vislabāk - servelādi. Protams, vajag klāt arī kaut ko piedzeramu. Te esmu pavisam izvēlīgs. Izvēlos atkal jau Latvijas preci. Pārbaudītas vērtības no pašu balzamiem. Paši saprotat, ka pie tāda pārtikas groza prasās klāt vēl smuks meitietis kompānijai. Bet, kur ir meitenes, tur jābūt končām un puķēm.

 

Vārdu sakot, pie kases man paprasa 10 latus un 20 santīmus. A man makā tikai cēneris. Ko nu? Kasierīte saka, ka nekas, lai dodot cēneri un 20 sančukus vēlāk atnesīšot. Mīļi, vai ne? Protams, čeku viņa man neiedod. Un es jau arī nemaz neprasu. Nav laika. Jāsteidzas pie draudzenēm uz frizētavu. Viņas radušas, ka es reizēm palutinu, kad tieku pie pensijas tērēšanas un pasprūku no sievas nagiem.

 

Vārdu sakot, frizētavas personāla atpūtas telpā pavadu jauku, stilīgu pēcpusdienu, līdz viss ir izdzerts un apēsts. Pateicībā meitenes man par brīvu nofrizē matus - uz nulli, jo nav jau jēgas tās pūkas uz galvas turēt.

 

Un te nu es laimīgs kā tikko izdēta ola galopa solī dodos mājup. Iedams gar zināmo bodi, kur biju atprečojies, attopos, ka taču biju palicis parādā 20 naudiņas. Ko nu? Un te, kā saukta, pretī nāk mana kaimiņiene. Es šai klāt un lūdzos, lai aizdod 20 kapeikas. Atzīstos, ka veikalā parādā paliku. Šī man iedeva visas 50! Es veikalā iekšā un pie kases saku: "Ņemiet, es paliku parādā 20 santīmus!" A tur tā pati meitene plikšķina acis. Raugi, blakus viņai stāv tāda kā priekšniece, laikam veikala vadītāja. Un kasierīte ne par ko neatzīstas, ka es viņai būtu palicis parādā. Es esot samaksājis savus desmit latus un šī vēl man izdevusi atlikumu.

 

"Nu vai zini, skuķi, tu mani nerro? Ka tev saka - ņem naudu!" šņācu. A kasierīte ietiepīgi savu maļ. Es būšot pa dzērumam kaut ko sajaucis. Noteikti parādā būšot palicis kādā citā veikalā. Nudien nolamājos un gāju projām. Pa ceļam citā bodē nopirku maizi.

 

Mājās sieva uzreiz saoda šņabja smaku un ne tikai to. Uz sliekšņa jau pratināja: "Vai nočekoji pie kases?" Un tad es sapratu, kur tas suns ir rakts. Skaidrs, ka es nenočekoju. Es atdevu cēneri kasierītei kabatā. Un viņa no tā nodokļus valstij nesamaksās. Un tāpēc mums Latvijā iet tik slikti, ka paši ļaujam savu valsti un līdz ar to paši sevi apzagt.

 

Mīļie, es aicinu jūs visus, - nočekojiet pie kases! Neejiet projām no bodes bez čeka rokā!

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti