Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vai jāsveic dzimšanas dienā bijušo? 5

Mans reizēm liekas, ka manam bijušajam vīram nav neviena cita, kam paraudāt uz pleca, kā vien es. Es neteiktu, ka man tas patīk. Taču man nav arī grūti. Viņš joprojām sveic mani vārda un dzimšanas dienā. Arī es mēdzu piezvanīt, kad viņam svinamās dienas. Patiesībā esmu priecīga, ka izšķīrāmies. Viņa tagadējā tagad vismaz nelād mani. Un kam man vajadzīgas liekas negācijas? Mūsu bērni jau lieli un katrs savā dzīvē. Mēs ar bijušo vīru jau kādu laiku dzīvojām katrs savās mājās. Mūs nekas nesaista, pat bijusī mīlestība ne. Vai bija? Es nezinu. Taču naida arī nav. Zinu, ka citi izšķiroties no tā netiek vaļā. Mani liktenis šajā ziņā ir saudzējis.

Daudzi mūs nesaprot. Saka - kā mēs varot būt tik... vienaldzīgi cits pret citu. Kā es varot dzimšanas dienā pieņemt ziedus no bijušā vīra un pēc tam vienatnē naktī pat nenoraust asaru spilvenā. O, neviens par maniem pārdzīvojumiem neko nezina un nekad nezinās. Lai gan man nav, ko nožēlot. Mums ir lieliski bērni, kurus mīlam abi. Vienkārši bijušajam vīram tagad ir kopdzīve ar citu sievieti, bet es esmu viena. Un man ir viegli. Maldās tās vecmeitas, kas uzskata, ka ģimenes dzīve ir rožu dārzs. Nebūt ne!

Man patīk dzīvot vienai un rūpēties tikai par sevi. Es izbaudu šo laiku. Man tik ļoti ilgi ir trūcis vaļas, lai lutinātu sevi. Tajā pašā laikā ir grūti vienai samaksāt rēķinus par dzīvokli. Un ir bail domāt par vecumdienām. Tajās es negribētu būt viena. Pulkstenis tikšķ. Precinieku nav. Un nav pat neviena vīrieša tuvākajā apkārtnē, kuru es varētu iekārot sev kā potenciālu mīļāko.

Reizēm man sevis ir žēl. Reizēm par sevi ir prieks. Un tomēr šad tad man gribas "iekost" bijušajam vīram, kad viņš kārtējo reizi zvana un apsveic mani dzimšanas dienā, apvaicājas par manu dzīvi. Es pasūdzos par krīzi un dārdzību. Viņš iesaka samainīt dzīvokli pret mazāku. Un tad es piepeši spļauju ārā, ka man ir precinieks ar māju. Vīrs apraujas un saruna pārtrūkst. Tieši to es arī biju gribējusi. Es nolieku klausuli un atkal esmu viena četrās sienās svētdienas vakarā. Man gribas raudāt, tomēr es smaidu. Vēl smaidu.

Pievieno komentāru

Komentāri 5

Alla

Taa parasti nenotiek. Ja ir iista miilestiiba, tad peec tam ir naids. Labaak neredzeet, nerunaat. Nevajag lieki sakaapinaat emocijas un aizvainojumu.

pirms 10 gadiem, 2009.03.08 23:40

Unigunde

Stāsts reāls, ticams, sajūtas pazīstamas, protams nepabeigts :-) dzīve taču turpinās!

pirms 10 gadiem, 2009.03.06 20:09

Vecene

Izklausās pēc nepabeigta stāsta,kur vecene vēl nevar pārdzīvot ,to,ka vecis dzīvo ar citu .Tekstā ir pieminēta jaunā siev.,gan arī pašas lielība ar sapnos uzpūstu veci ar māju liek domāt par lielu kamolu kam netiek pāri ,palikusi viena,tipa ar sevi pret spoguli.Nezinu vai taisnība ,bet fakti liecina par citu.

pirms 10 gadiem, 2009.03.06 12:12

bijusī

ļoti neviltots un ticams stāsts un izjūtas.Tā ir liela laime, ja nevajā naids un vēlme atriebties, ..nu ja nu mazlietiņ... tā mazlietiņ:)))nekaitīgās devās:))Bet īstenībā bijušie vīri varētu vislabākie draugi un atbalsts grūtā brīdi, ja izšķiršanās bijusi civilizēta.Šis cilvēks taču ir tik ļoti zināms.patīkama sajūta, lasot šo stāstu,jo tas ir reāls.

pirms 10 gadiem, 2009.03.05 16:51

Lietotāju raksti