Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vai ļaut pašai sevi atlaist? 1

Ziniet, es to negribētu atļaut. Es pat teiktu, ka viņa to nav pelnījusi. Saprotiet, viņa mani, veco zēnu, kam tagad jāmaksā ienākumu nodoklis pat no savas vecuma pensijas, ir novedusi galīgā dimbā. Viņai galīgi nav mēra sajūtas! Visus matus man no galvas noēdusi un vēl nav gana! Un tagad ņems un atlaidīsies, izlaidīsies, palaidīsies... Nekā nebija, padauza tāda! Pārāk cinisks risinājums. Ja jāšķiras, tad ar mūziku! Ar sēru mūziku turklāt!

Jaunā laika ietekme uz viņu arī nav bijusi tā labākā. Līdz šim dzīvojām kā dzīvojām. Paškritika nebija mūsu stiprā puse. Bet te pēkšņi viņa met kažoku uz otru pusi un saka, ka pati sevi sodīs! Saskaņas centrs, redziet, viņā ierunājies! Zaļo domāšanu esot nolēmusi piekopt! Kā tad! Ticēšu? Nemūžam!

 

Tad kāpēc man mājās ledusskapis ir pilns ar lietuviešu un citu tautību bērnu ražotu pārtiku? Tāpēc, ka tā ir lētāka par to, ko man veikalā piedāvā pašmāju ražotāji.

 

Kāpēc man pie ģimenes ārsta jāvēršas divtik biežāk nekā pirms 15 gadiem? Tāpēc, ka mans organisms ir pārstūķēts ar konservantiem! Kāpēc esmu atradinājies no siltā ēdiena? Tāpēc, ka ir jātaupa gāze! Tāpēc, ka viņai vajag dzīvot pāri līdzekļiem!

 

Paskatieties uz mani, no kādreizējā apaļvaidža Teņa tagad palikusi vien ēna - kauli un āda. Un pie tā ir vainīga tikai viņa - ar savu oranžo parūku un apaļās pakaļas grozīšanu. Protams, pie tās viņa tikusi neba bez mana atbalsta. Es vienmēr viņu esmu labi barojis. Viņa pratusi izmānīt no manis tik naudas, cikl pašai vajag, nērēķinoties ar manu viedokli. Sākumā man viņa patika. Likās - dzīve būs drastiskāka, brīva spēka pilna, pat trekna, es gribētu teikt, bet izrādījās, kā tā ir tikai falsifikācija.

 

Tagad, kad jau ir gatava sabiedrība citai politikai, es tai neesmu, nevaru un negribu būt gatavs. Es neļaušu viņai ar mani manipulēt. Galu galā, par ko es maksāju visus šos gadus? Vismaz kaut kādu respektu un cieņu tomēr esmu pelnījis.

 

Es negribu būt viens no tiem vīreļiem, kuru var tā mierīgi paspert malā, jo viņa, lūk, nolēmusi sevi atlaist, bet patiesībā tas nenozīmē neko citu kā vien brutālu manis noliegšanu. It kā starp mums nekad nebūtu bijis nekāda sakara. Velns parāvis! Taču pudu sāls esam kopā apēduši, šekur, brīvajā Latvijā, dzīvodami un kopīgu putru vārīdami un strēbdami. Es neļaušu viņai tā vienkārši aiziet. Esmu vai neesmu vīrs!?

 

Lai arī man nav daļas par citu cilvēka tiesībām vienotā Latvijā, man tomēr ir daļa pašam gar sevi un savu godu un cieņu, kuru es nevienam neļaušu aizskart, pat viņai. Ziniet, es... viņu tā mīlēju. Tieši tas man dod tiesības tagad viņu tā braņīt un mīdīt. Pārnestā nozīmē, protams, jo es esmu pret konfliktu risināšanu vardarbīgā ceļā. Esmu pret nepopulāriem lēmumiem. Un esmu arī pret pirmstermiņa šķiršanos. Galu galā baznīcā tika dots uzticības zvērests. Lai atceramies tos vecos, labos laikus!

 

Viņa nedrīkst pati mani pamest. Un neviens nedrīkst iejaukties mūsu attiecībās. Pat valsts prezidents ne! Tikai es pats varu likt viņai manā priekšā atskaitīties, varu viņu atlaist un izraudzīties vietā citu. Tā bija un būs. Vismaz kaut kādai kārtībai tomēr ir jābūt uz šīs pagaidām vēl patriarhālās zemes, ko par Latviju sauc.

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Lietotāju raksti