Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kastro atsakās no Kubas prezidenta amata

Havana, 19.febr., LETA--AFP/REUTERS. Sirgstošais Fidels Kastro atkāpies no Kubas prezidenta un armijas virspavēlnieka amatiem, liecina otrdien Kubas Komunistiskās partijas oficiālā laikraksta "Granma" interneta mājaslapā publicētais paziņojums.

Saviem dārgajiem līdzpilsoņiem, kas nesen man izrādīja godu, ievēlot mani par parlamenta locekli, (..) paziņoju, ka es necentīšos iegūt, nedz pieņemšu, atkārtoju, nedz centīšos iegūt, nedz pieņemšu valsts padomes prezidenta un virspavēlnieka amatus," raksta 81 gadu vecais komunistiskās Kubas līderis, kurš amatā atradies gandrīz 50 gadus.

 

24.februārī sanāks jaunievēlētā nacionālā sapulce, kurai būs jābalso par Kubas nākamo līderi, un sagaidāms, ka par to kļūs līdzšinējā diktatora brālis Rauls Kastro, kurš jau 19 mēnešus Fidela slimības dēļ faktiski pilda valsts vadītāja pienākumus.

 

Kastro aiziešana pensijā pieliek punktu vienai no ilgākajām mūsdienu politiķu karjerām, kas ilgusi gandrīz visu aukstā kara periodu un turpinājusies arī pēc Kubas līdera galvenā atbalsta - PSRS - sabrukuma.

 

Kamēr Kastro oponenti viņu uzskata par tirānu, kurš iznīcinājis savu līdzpilsoņu brīvību un pakļāvis tos nabadzībai, daudzviet tā sauktajā trešajā pasaulē harizmātisko komunistu līderi, kurš kļuvis slavens ar savām bezgala garajām runām, joprojām uzlūko ar cieņu, novērtējot viņa stāšanos pretī varenajai kaimiņvalstij ASV.

 

Fidels Kastro Russ dzimis 1926.gada 13.augustā Biranas ciematā turīga spāņu izcelsmes zemes īpašnieka ģimenē. 1949.gadā viņš beidza Havanas universitāti.

1953.gada 26.jūlijā Kastro vadībā notika bruņota sacelšanās pret Kubas militāro diktatoru Fulgensio Batistu. Pēc neveiksmīgā uzbrukuma Monkadas kazarmām Santjago de Kubā viņš tika apcietināts. 1955.gada maijā Kastro, kurš sava tiesas procesa laikā paziņojis: "Vēsture mani attaisnos", tika amnestēts un emigrēja uz Meksiku.

 

Jau 1956.gada 2.decembrī kopā ar vēl 81 dumpinieku jahtā "Granma" viņš atgriezās Kubā, lai uzsāktu jaunu sacelšanos. Vairums no krastā izceltajiem tika pārtverti, taču 12 izdzīvojušie, kuru vidū bija arī Kastro, viņa brālis Rauls un argentīnietis Ernesto "Če" Gevara, patvērās Sjerra Maestras kalnos, kur uzsāka partizānu cīņu.

 

1959.gada 1.janvārī Batista bēga uz Dominikānas Republiku, bet 8.janvārī pēc triumfāla gājiena cauri visai Kubai Kastro spēki ienāca Havanā. Kā augstākais bruņoto spēku komandieris (Comandante) Kastro uzsāka Kubas politiskās, ekonomiskās un sociālās pārmaiņas, īstenojot agrāro reformu un nacionalizējot lielāko daļu ārvalstu un vietējo īpašnieku uzņēmumus. 1959.gada 13.februārī viņš kļuva par premjerministru.

 

1961.gada 3.janvārī ASV pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Kubu, bet 16.aprīlī Kastro paziņo, ka viņa vadībā tiek īstenota sociālistiska revolūcija. Trīs dienas vēlāk Cūku līcī neveiksmi cieta ASV atbalstīto kubiešu trimdinieku desanta mēģinājums. 1962.gada 7.februārī Vašingtona noteica pilnīgu Kubas ekonomisko embargo.

 

1962.gada oktobrī PSRS raķešu izvietošana Kubā izsauca kodolkrīzi Maskavas un Vašingtonas attiecībās un pasaule uz īsu brīdi nonāca uz kodolkara sliekšņa, taču pēc tam, kad ASV prezidents Džons Kenedijs uzsāka jūras blokādi, PSRS piekrita raķešu aizvākšanai.

 

1965.gada oktobrī Kastro dibināja jaunu Kubas Komunistisko partiju un kļuva par tās pirmo sekretāru.

 

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Kastro sniedza aktīvu atbalstu kreisi orientētajām valdībām Čīlē, Panamā un Nikaragvā. 1975.gadā Kastro nosūtīja karaspēku uz Angolu, lai sniegtu kreisi noskaņotajai valdībai atbalstu cīņā pret Dienvidāfrikas atbalstītajiem nemierniekiem.

1976.gadā jaunizveidotā Nacionālā sapulce apstiprināja Kastro prezidenta amatā.

 

1980.gada vasarā komunistiskās Kubas valdība atļāva 125 000 kubiešu emigrēt uz ASV.

 

1991.gadā PSRS sabrukums izsauca Kubā ekonomikas krīzi. 1993.gada 14.aigustā Havana atcēla ASV dolāru lietošanas aizliegumu, kas ir viens no ierobežotajiem pasākumiem ekonomikas liberalizācijā, kuru mērķis, kā apgalvo valdība, ir glābt revolūciju.

 

1994.gada 5.augustā simtiem Havanas iedzīvotāju piedalījās plašākajos pret komunistiem vērstajos nemieros kopš tā sauktās revolūcijas. Tā paša gada augustā un septembrī nedrošos plostos un laivās Kubu pameta vairāk nekā 35 000 iedzīvotāju. Šīs krīzes rezultātā tika noslēgts imigrācijas līgums ar ASV, kas apņēmās ik gadu kubiešiem izsniegt vismaz 20 000 ieceļošanas vīzu.

 

1996.gada 24.februārī Kubas iznīcinātāji virs Floridas šauruma notrieca divas nelielas lidmašīnas, kas piederēja kubiešu trimdinieku organizācijai "Glābšanas brāļi", un nogalināja četrus pilotus.

 

1998.gadā no 21. līdz 25.janvārim Kastro pirmo reizi Kubā uzņēma Romas katoļu baznīcas pāvestu Jāni Pāvilu II.

 

Nākamajā gadā Kastro uzsāka pret ASV vērstu kampaņu, pieprasot atdot sešus gadus veco kubiešu zēnu Elianu Gonsalesu, kuru pēc laivas nogrimšanas, kas prasīja viņa mātes dzīvību, jūrā izglāba amerikāņu krasta apsardze. Šī kampaņa ilga no 1999.gada 25.novembra līdz 2000.gada 28.jūnijam un noslēdzās ar Eliana atgriešanos "Brīvības salā".

 

2001.gada 23.jūnijā, uzstājoties kādā mītiņā ar divas stundu garu runu, Kastro uz īsu brīdi krita bezsamaņā, kuru izraisījis spēku izsīkums un saules svelme.

2002.gada 12.jūnijā, Kastro gar Havanas pludmali vadīja gājienu, kurā piedalījās miljons kubiešu, lai paustu atbalstu sociālistiskajai iekārtai un izteiktu protestu pret arvien plašāko disidentu kustību un pieaugošo ASV spiedienu. 26.jūnijā, Nacionālajai sapulcei pieņemot attiecīgus konstitūcijas grozījumus, Havana paziņoja, ka sociālisms ir "neatsaucams".

 

2003.gada 18.martā Kastro pastiprināja disidentu vajāšanu, un cietumā nonāca 75 demokrātiju atbalstošie aktīvisti un neatkarīgie žurnālisti. Šis komunistiskā režīma solis izsauca plašu starptautisko kritiku.

 

2004.gada 20.oktobrī Kastro pēc uzstāšanās satrieca celi, pakrītot uz Če Gevaras mauzoleja kāpnēm Santaklarā. 2006.gada 31.jūlijā pēc steidzamas operācijas, lai apturētu zarnu asiņošanu, kuru izsaukusi nezināma saslimšana, Kastro bija spiests valsts vadības grožus nodot savam brālim Raulam.

 

Sākot ar 2007.gada 29.martu, Kastro ķērās pie rakstu publicēšanas Kubas laikrakstos, pievēršoties dažādiem globālās politikas jautājumiem, taču galvenokārt asi kritizējot ASV.

 

2007.gada 17.decembrī televīzijā nolasītā paziņojumā Kastro beidzot ļāva noprast, ka viņš neturēsies pie varas un nebloķēs jaunu līderu parādīšanos.

Tomēr skaidri par atteikšanos no atgriešanās pie valsts vadības stūres viņš paziņo tikai šo otrdien.

Pievieno komentāru

Pasaules ziņas