Cilvēks šodien darba tirgū – kā eksperimentālais trusītis 1

Vieni saka – nav darba Gulbenes novadā. Citi saka – trūkst darbaroku. Kā ir patiesībā? Abējādi! Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Balvu filiāles vadītāja Sandra Kindzule “Dzirkstelei” stāsta, ka novadā vakanču skaits un struktūra 10 gadu laikā ir mainījušies. Vakanču skaits nesamazinās. Tieši otrādi!
Pirms 10 gadiem kopējais reģistrēto vakanču skaits novadā bija 198 (NVA dati), bet 2017.gadā novadā bija reģistrētas jau 605 vakances. Un nu jau vērojama nepieciešamība ne tikai pēc darbarokām vai kvalificētiem strādniekiem, bet arī pēc augsti izglītotiem speciālistiem. Šogad līdz 24.oktobrim novadā bija reģistrētas 419 vakances. Ar aģentūras palīdzību šogad tika meklēti darbinieki arī tādās profesijās kā projekta vadītājs, personāla speciālists, kultūras pasākumu organizators, sabiedrisko attiecību speciālists, klientu apkalpošanas speciālists, skolas direktors, komercdarbības konsultants, pašvaldības iestādes vadītājs, inspektors.
Tajā pašā laikā novadā inteliģentajās profesijās turpinās centralizācija, optimizācija un pat likvidācija. Kur paliek darbu zaudējušie? “Novadā galvenokārt vajag tā saucamos “rukātājus”. Kokzāģētavās vajag palīgstrādniekus un cilvēkus, kuri var strādāt pie konveijera,” “Dzirkstelei” savu skatījumu atklāj vietējā deputāte Guna Pūcīte. Inteliģento profesiju pārstāvjiem, kuri zaudējuši darbu, nākas pieņemt  realitāti, un dažam, kas agrāk ir sēdējis pie rakstāmgalda, tagad ir jāstāv pie konveijera.
“Ir ļoti grūti no augsti kvalificēta darba nolaisties,” šodienas tendenci novadā raksturo deputāte. Savukārt par jaunās paaudzes darbarokām G.Pūcītei ir kritiski vārdi: “Jaunie nesamierinās ar tikai 500 eiro algu mēnesī. Un daudzi arī negrib un nemāk intensīvi strādāt pie konveijera. Grib tikai “skrullēt” savu telefonu. Diemžēl nenotiek darbaspēka kvalitatīva maiņa. Jaunajiem nav tāda rūdījuma, kāds ir vecajai paaudzei.” Vēl raksturīga tendence novadā ir ārzemju darbaspēka ieplūšana. Vietējais darba ņēmējs greizsirdīgi seko līdzi, kāda alga tiek maksāta ārzemniekam un kāda vietējam strādniekam. Ja atklājas nevienāda attieksme, cilvēki “rūgst”.
Novada darba tirgus attīstības nākotni G.Pūcīte saredz jaunu iespēju meklēšanā. Viņa pati strādā attālināti un to apvieno ar mātes rūpēm, auklējot mazāko bērnu. Esot arī savas grūtības. Mājās koncentrēties darbam nav viegli. “Vajadzīga pašdisciplīna,” viņa atzīst.

Jāmaina domāšana un jāuzdrīkstas
Gulbenes kurpnieks Jānis Gibala “Dzirkstelei” stāsta – viņa dzimtas jaunie vīrieši, arī mazdēli, ir izmēģinājuši spēkus novada darba tirgū - strādājuši gan celtniecībā, gan kokapstrādē. Taču viņus nav apmierinājusi alga. “Jauns cilvēks grib mēnesī saņemt kādus 1000 eiro. Manējie ir projām – Īrijā, Anglijā, Vācijā, Zviedrijā, jo uzskata – novadā ar darbu ir švaki. Celtniecībā ir gadījuma darbi. Citur – nav tik labi apmaksāti. Rīgā arī nav labāk - 700 eiro uz rokas jaunam cilvēkam ir par maz,” saka J.Gibala. Daži no dzimtas vīriešiem jau iesakņojušies ārzemēs un diezin vai braukšot atpakaļ uz Latviju. Citi turpretim pastrādā, atbrauc, padzīvo kādu laiku un pēc tam atkal dodas peļņā. Viņš pats esot par vecu, lai dzīvē kaut ko tik krasi mainītu. Pensiju saņemot jau piekto gadu, bet tā esot par mazu, lai izdzīvotu, tāpēc turpina strādāt par kurpnieku. Bijis laiks, kad ģimenes privātajā kurpnieka darbnīcā vienlaikus strādājuši trīs dzimtas pārstāvji. Tagad J.Gibalam pat vienam pašam darba trūkst. Viņš domā, ka saīsinās darbalaiku, jo ziemā darba telpās sildās ar elektrību, bet vasarā vispār nav klientu. Ienākumi no kurpju labošanas esot tik zemi, ka jārēķina, kas ir un kas vairs nav izdevīgi.

Nevajag būt birojā
Jaunā paaudze nebaidās eksperimentēt darba tirgū, meklējot savu vietu, un atrod to uz laiku, nevis visam mūžam, kā to ieradusi vecā paaudze. Uz to “Dzirksteles” uzmanību vērš jaungulbeniete Ilze Vanaga, kura pati ir apliecinājums šādai bezbailīgai sevis meklēšanai. “Man mēnesi nebūs darba, divus mēnešus. Atpūtīšos! Tā stabilā darba, kurā var nostrādāt 20 gadus pēc kārtas, vairs nebūs. Ar to ir jāsamierinās, arī vecākajai paaudzei. Pirmkārt, ir jāsaprot - neviens nav atbildīgs par to, ka tev nav darba. Tu pats esi atbildīgs. Daži kliedz, ka valstij ir jānodrošina darbs, ka ir jānodrošina, lai būtu rūpnīcas. Kur tas ir teikts, ka tā jābūt?” prāto I.Vanaga un uzsver – kā uzturēt sevi un savu ģimeni, katrs atbild pats. Runājot par dzīvi Gulbenē, viņa atzīst – vide nav no tām rosinošākajām. Nomācošu iespaidu radot padomju laiku arhitektūra. Pilsētā ir maz vēsturiskās apbūves, to ir nopostījis laiks.
I.Vanaga neapgalvo, ka visu mūžu grasās dzīvot šajā pusē. Šobrīd viņu iedvesmojot dzīve Jaungulbenē, atrašanās tuvu dabai. Taču nākotnē gribētos saistīt dzīvošanu un profesionālo darbošanos ar Cēsīm vai Valmieru. Šobrīd I.Vanaga labprāt strādātu attālināti, jo ir izglītība, ir prasmes, ir tam nepieciešamās viedierīces. Taču Gulbenē un Latvijā vēl šāda veida darba attiecības nav īsti iesakņojušās. I.Vanagai ir pieredze, ka darba devējam tomēr nepatīk, ja katru dienu neesi uz vietas kabinetā no pulksten 8.00 līdz 17.00, kaut tam īsti nav jēgas. Viņa ir sapratusi, ka nevēlas atsēdēt darbadienu. “Es māku izdarīt savu darbu, varu dot savu ieguldījumu neatkarīgi no tā, kur es atrodos. Man nevajag būt birojā. Mani birojs smacē nost,” viņa saka.

Var radoši strādāt tepat novadā
“Interese varētu būt lielāka,” tā “Dzirkstelei” par novadnieku pašiniciatīvu, izdomu un uzņēmību savu biznesa un citu radošo ideju īstenošanā saka biedrības “Sateka” pārstāve Daiga Gargurne. Biedrība regulāri izsludina projektu konkursus atbalsta saņemšanai no Eiropas Savienības fondiem. D.Gargurne uzskata, ka cilvēkiem idejas ir, bet īstenot tās attur bailes no birokrātijas un neziņas. “Reizēm liekas – ai, būs pārāk sarežģīti! Bet, ja ķeras klāt un dara, nemaz tik sarežģīti nav,” stāsta D.Gargurne.
Viņa uzsver, ka cilvēka vecums nav šķērslis, ja ir apņēmība un laba ideja. Pats vecākais “Satekas” konkursa uzvarētājs ir kāds vīrs, kuram bija gandrīz 80 gadi. Viņa projekts bija saistīts ar biškopības nozari. Pašam jaunākajam cilvēkam, kurš startējis “Satekas” konkursā, bija mazliet pāri 20 gadiem. “Pats galvenais – lai cilvēkam ir sirdslieta, sapnis, ko īstenot, lai ir lolota ideja,” saka D.Gargurne.
Ne visi ar “Satekas” palīdzību realizētie projekti vēlāk dzīvē izrādās ilgtspējīgi, tomēr ir arī izteikti veiksmes stāsti. Piemēram, moderno tehnoloģiju darbnīcas “Moteda” izveides ideja pieder Sintijai Jurjānei un Salvim Fazekašam. Uzņēmums izveidots 2016.gadā un turpina darboties. Klientu pietiek - “Dzirkstelei” apliecina S.Fazekašs. S.Jurjānei ir atbilstoša izglītība, bet S.Fazekašs ir automehāniķis. Viņi ar mūsdienu tehnoloģijām bija sākuši darboties vēl pirms uzņēmuma izveides.  Pamazām radusies doma, ka jāver vaļā darbnīca, kas būtu pieejama ikvienam. Izrādījās, ka tas gulbeniešiem ir ļoti vajadzīgs.
Kolektīvam piepulcējies arī S.Fazekaša brālis Andis, jo svarīgi ir apzināties, ka cits uz citu var paļauties un ka darbnīca tiks atvērta un aizvērta atbilstoši darba grafikam, ka visi pasūtījumi tiks izpildīti laikus. Darbnīcas specializācija ir datoru un viedierīču remonts, autodiagnostika. 

Vienkārši vilka uz Poliju
Šobrīd Polijā dzīvojošā un strājošā Ance Lauva-Salnāja, kuras dzimtā puse ir Stradu pagasts, “Dzirkstelei” saka: “Gulbenes novadā es atgriezīšos tikai tad, kad būšu nobriedusi veidot savu biznesu.” Kā viņa nonākusi līdz tādai atziņai? “Varbūt ir cilvēki, kas aizbēg, jo Gulbenē nav, ko darīt, un nevar atrast darbu. Nav tā, ka es būtu aizbraukusi tādēļ, ka Latvijā kaut kas nepatīk. Manā gadījumā mani vienkārši vilka uz Poliju, gribēju pamēģināt kaut ko jaunu. Un tā sanāca, ka paliku Polijā. Šobrīd strādāju mārketinga lauciņā vienā no lielākajām reklāmas platformām pasaulē. Esmu piepildījusi daudzus savus sapņus un daudz jauna iemācījusies, dzīvojot ārzemēs. Protams, ka ir reizes, kad ir vēlme atgriezties Latvijā, bet vēl nav īstais laiks. Latvijā gandrīz visur, darbā stājoties, vajag bakalaura grādu, bet Polijā vairāk skatās uz to, kāds esi cilvēks un kā tiec galā ar lietām. Man nekur nav prasīts, kāpēc neesmu beigusi augstskolu,” saka A.Lauva-Salnāja.
Jāpiebilst, ka doties uz Poliju viņai bija arī ticības aicinājums, jo Ance ir katoliete, bet Polija – izteikta katoļu zeme. Viņa pati sev esot pierādījusi, ka “darbs ārzemēs nenozīmē tikai zemeņu lasīšanu vai strādāšanu lopu kautuvēs”.

Gulbenē neatgriezīsies
Gulbeniete Sņežana Dzenīte, kura šeit bija strādājusi sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā, jau kādu laiku ir jūrmalniece. Turp viņu ir aizvedusi mīlestība. “Dzirkstelei” viņa saka – ļoti skumst pēc savas pilsētas, pēc klusas provinces dzīves, pēc tās draudzības, sirsnības un pieticības, kāda ir Gulbenes cilvēkos. Arī pēc sava dārza skumstot!
Jūrmalā S.Dzenīte šobrīd ir mājsaimniece, mājās auklē savu trešo bērnu. Ģimeni nodrošina vīrs, kurš strādā divās darbavietās un mājās ir tikai caurskrienot. Bet citādi neesot iespējams savilkt galus - viena alga tiek tērēta dzīvokļa īrei un komunālajiem maksājumiem, otra alga ir iztikai.
“Es labprāt brauktu atpakaļ uz Gulbeni ar visu savu ģimeni, taču tas nav iespējams, jo vidējam dēlam ir jāmācās tālāk. Arī darba iespējas vīram un vecākajam dēlam te ir lielākas,” saka S.Dzenīte. Ģimene esot pieradusi “pie labām algām”, bet vienlaikus arī Jūrmalā izdevumi esot lielāki, nekā bija Gulbenē. Bērniem tagad arī prasības lielākas - humpalu kurpēs vairs negrib staigāt. Un ir arī dažādi kārdinājumi, kaut vai vēlme apmeklēt boulinga zāli. S.Dzenīte saka: “Jūrmalā ir daudz dažādu izklaides iespēju, bet maz piedāvājuma pašiem radoši darboties. Tur tā atšķirība.”

Nenožēlo ne sekundi!
Savulaik Gulbenes basketbola komandas “Buki” kapteinis un spēlētājs Uldis Rudzītis pameta Gulbeni pavisam - augustā apritēs 10 gadi, kopš viņa dzīves un darba vieta ir ASV. “Dzirkstelei” U.Rudzītis saka: “Es nenožēloju ne sekundi! Sākums bija grūts. Basketbols tāpat man rādās sapņos katru otro nakti. Visām grūtībām ir iziets cauri, tagad var ļoti labi dzīvot! Man ir savs uzņēmums - “Baltic Movers”. Tas ir transporta uzņēmums - palīdzam cilvēkiem pārvadāt mēbeles. Mums trūkst strādnieku. Tiešām trūkst!”
Visticamāk, U.Rudzītis nekad neatgriezīsies Latvijā uz palikšanu. Tiem novadniekiem, kuriem arī ir savs sapnis par Ameriku, viņš saka: “ASV ir iespēju zeme! Lai Latvijas jaunieši šeit strādātu un dzīvotu, viņiem ir jālegalizējas, kas ASV ir ļoti grūti. Tu nevari tā vienkārši kā Eiropā atlidot un sākt strādāt - jābūt darba atlaujai! Bet, ja dokumentus nokārto, darbu ASV var atrast un labi dzīvot, pelnīt. Viss atkarīgs no paša spējām. Protams, ja var izturēt to, ka esi tālu no mājām, no radiem, draugiem.”

Fakti

◆ Gulbenes novadā  turpina samazināties iedzīvotāju skaits: šogad ir 21 386 iedzīvotāji, bet pirms 10 gadiem bija 25 359 iedzīvotāji (uz 1.jūliju saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem).
◆ Bezdarbnieku skaits novadā 10 gadu laikā samazinājies vairāk nekā par 30 procentiem. 2009.gada janvārī bija 1021 oficiāli reģistrēts bezdarbnieks, šogad janvārī – 658.
◆ Ilgstošo bezdarbnieku (NVA uzskaitē ir vairāk nekā gadu) īpatsvars pirms 10 gadiem Gulbenes novadā bija 15,6 procenti no visiem reģistrētajiem bezdarbniekiem. Vissatraucošākā ir 2011. un 2012.gada statistika, kad novadā no visiem bezdarbniekiem gandrīz puse bija ilgstošie. Tas izskaidrojams ar to, ka 2009.gadā strauji pieauga kopējais reģistrēto bezdarbnieku skaits - no 1021 gada sākumā līdz 1905 gada beigās. Pagājušajā gadā novadā no visiem bezdarbniekiem 31,8 procenti bija ilgstošie. Tas ir vairāk nekā Latvijā vidēji, kur ilgstošie bezdarbnieki ir 24 procenti no kopuma.
◆ Katru gadu vairāk nekā 100 Gulbenes novada  bezdarbnieki tiek iesaistīti profesionālajā apmācībā, kur visbiežāk apgūst lokmetinātāja, apdares darbu strādnieka, klientu apkalpošanas operatora profesiju. Vidēji 160 bezdarbnieki gadā tiek iesaistīti neformālās izglītības kursos, kur apgūst valodas, datorus, auto un traktortehnikas vadīšanu.
◆ Jau vairākus gadus bezdarbniekiem ar atkarības problēmām ir iespēja izmantot Minesotas 12 soļu programmu ar mērķi atgriezties normālā dzīvē un darba tirgū. Kopumā šo pakalpojumu izmantojuši 11 Gulbenē reģistrētie bezdarbnieki (saskaņā ar Nodarbinātības valsts aģentūras datiem).


Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Āāā

Darba iespējas ir, bet viss saiet dēlī, kad abi grib nopelnīt- gan darba devējs, gan darba ņēmējs.

pirms 11 mēnešiem, 2019.11.20 18:09

Projekts "10 gadi Gulbenes novadā - vai veiksmes stāsts?"