Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dzīve svešumā izmaina un stiprina 1

“Ir dabīgi, ka gribas dzīvot arvien labāk un prasības aug. Draudzene Simona nepārtraukti aicināja: brauc pie manis uz Angliju. Viņa bija iekārtojusies Leičesterā un dzīvoja tur jau vairākus gadus,” izšķiršanos par aizbraukšanu pamato Renāte. Tiesa, viņa aizbrauca februāra beigās, kad nav sezona un atrast darbu ir grūtāk, tomēr ar draudzenes atbalstu izdevās sākt strādāt jau martā.
“Savu darbavietu saucu par pasta kantori. Vajadzēja sagatavot un izsūtīt elektrības rēķinus, paziņojumus ārstu vizītēm un tamlīdzīgu informāciju. Anglijā viss notiek caur pastu, nevis kā Latvijā – ar e-pasta palīdzību. Lielās kastēs bija sagatavoti visi paziņojumi un rēķini, kurus man vajadzēja šķirot pēc adresēm,” skaidro R.Kozāne. Šķiet, tas nav nekas sarežģīts. Izrādījās – papīra loksnēm ir asas malas, tāpēc Renātei savainotie pirksti pastāvīgi bija nolīmēti ar leikoplastu. Turklāt tika prasīts, lai darbs tiktu veikts ātri un labā kvalitātē. “Esmu centīga, bet lēnāka, nekā vēlētos darba devēji. Starp sūtījumiem bija bankas kontu izraksti. Nedod Dievs, ja pie kādas vēstules tiek pielikts cita adresāta bankas izraksts! Par laimi, man tā negadījās,” atzīst Renāte.
Pēc kāda laika viņai iedeva citu pasūtījumu, kur vajadzēja iepakot sūtījumus ārstu praksēm. Tas bija fiziski smagi – dienā vajadzēja pārcilāt neskaitāmas kastes, kas svēra 20 līdz 40 kilogramus. “Dažkārt man nāca palīgā, kad redzēja – nespēju panest un likt smagās kastes uz svariem. Protams, uz palīdzību nevar īpaši cerēt, jo katram ir savs darbs. Jauniņajiem šādu darbu neuztic, bet es jau biju diezgan pieredzējusi,” norāda Renāte. Viņa spēja lielus piekrautus ratus ar dažādiem materiāliem sagatavot izsūtīšanai divās stundās. Citi nesaprata, kā Renāte tik veikli tiek galā. “Biju izveidojusi savu sistēmu, un pamazām viss aizgāja,” atzīst viņa. Tiesa, menedžeri vēl arvien neapmierināja Renātes nepietiekamais ātrums, toties viņai nebija kļūdu, kādas pieļāva steidzīgākās.
R.Kozānes kolēģes bija galvenokārt polietes, kas savā starpā bija ģimenes locekles, radinieces vai draudzenes. “Sākumā ar mani gandrīz nekomunicēja, šķiet, es īsti nepatiku nevienam. Vēlāk kolēģes atklāja, ka esmu pārāk mierīga, tāpēc nereti mani gribēja izprovocēt uz aprunāšanu vai kašķēšanos, kas ir ierasta lieta sieviešu kolektīvos,” secina Renāte. Ar laiku vairāk nekā desmit sievietes sadraudzējās, lai gan regulāri nāca arī jaunas strādnieces. Viņām ir jāpalīdz un jāskatās, vai visu dara pareizi, tāpēc vairāk pieredzējušās zaudē savu laiku. “Darba lapās tika atzīmēts katras veikums ne tikai pa dienām vai stundām, bet pa minūtēm. Palaikam sauca uz pārrunām, kuru laikā varēja atbrīvot, ja atzina – ir par lēnu vai arī neapmierina kaut kas cits. Darbalaiks bija no pulksten 10.00 līdz 18.00. Minimālā alga – vairāk nekā 1000 “paundi” (Lielbritānijas sterliņu mārciņa, 1 mārciņa ir apmēram 1,17 eiro  – red.). Par virsstundām varēja saņemt vēl, par pāris stundām – 200, 300 “paundi”,” komentē Renāte.

Nekāda nauda nemaina vēlmi atgriezties
Leičestera ir liela pilsēta, ko varētu salīdzināt ar Rīgu, tāpēc Renātei dzīvot tur pēc klusās Gulbenes sākumā bija pārbaudījums. No darba brīvajā laikā abas ar draudzeni regulāri gāja uz sporta zāli. Arī skriešana palīdzēja nomest dienā sakrātās negācijas un atbrīvoties. Tika arī iepazīta Anglija, apceļojot tuvāko apkārtni. Dažkārt brīvdienās apmeklēja pabus. “Rajons, kurā dzīvojām, bija ne visai drošs. Turpat mūsu ielas galā vairāki latvieši tika sadurti. Kad vakaros gribējām atpūsties, ar kājām negājām, bet braucām ar “taksi”. Sevišķi pa parkiem bija bīstami iet, jo tur varēja sastapt narkomānus,” stāsta R.Kozāne.
Pirms 10 gadiem ar sitienu pa galvu tika izdzēsta dzīvība Renātes brālim Ritvaram, kas tolaik dzīvoja netālu no Leičesteras. Vainīgie saņēma sodu, bet tiesas process bija ilgs. Renāte nevarēja saņemties, lai tur aizbrauktu, jo tas būtu pārāk sāpīgi. “Jau pati uzturēšanās Anglijā man bija smaga, atceroties, ka toreiz brālis gribēja braukt uz manu 12.klases izlaidumu. Nesagaidījām... Izlaidumā visi bijām ģērbušies melnā,” saka Renāte. Dzīvojot Leičesterā, viņai nebija bailes, tomēr nepatīkami, ka tas notika turpat kaimiņu pilsētā.
Viss mainījās, kad Simona, pie kuras Renāte dzīvoja, pārcēlās uz citu vietu. Lai gan Renāte turpināja dzīvot un strādāt turpat, tomēr nolēma braukt mājās. Apmēram pusgada laikā šis lēmums nobrieda, vienlaikus iekrājot naudu. “Pēdējais pusgads darbā bija pavisam citāds. Kad pateicu kolēģēm, ka došos projām, polietes pat raudāja, jo bijām satuvinājušās. Viņas man sameta naudu un bija sagatavojušas dāvaniņas atvadām. Bija nedaudz skumji braukt prom,” atzīst Renāte.
Viņa nenožēlo ne aizbraukšanu, ne atgriešanos, jo ir iegūta vērtīga pieredze. Protams, nopelnīt tur var krietni vairāk. “Sapratu, ka nekāda nauda mani vairs nenoturēs svešumā. Kad paliku viena bez draudzenes, man bija grūti. Zinot, ka braukšu mājās, spēju vēl izturēt kādu laiku, bet slimoju,” saka R.Kozāne. Viņa informē, ka šogad arī Simona kopā ar ģimeni ir atgriezusies Latvijā.
Renāte uzsver, ka Anglijā cilvēki ir laipnāki un atvērtāki, tāpēc mainās arī iebraucēji. Latvijā uzreiz jūtama krasa atšķirība – drūmas sejas, nevērība un nelaipnība savstarpējā saskarsmē. “Pietrūkst cilvēku smaidu. Tomēr šeit ir mājas. Es ļoti pieķeros vietai, un Šķieneros ir mana vieta, es negribu citur,” saka Renāte.

Dzimtenē atrod savu īsto vietu
Renātei žēl, ka uz ārzemēm neaizbrauca ātrāk, jo tad būtu arī ātrāk kļuvusi patstāvīga un nopietnāka. “Anglijā nodzīvotais laiks mani ļoti izmainīja. Tur nebija līdzās ne vecāku, ne citu draugu, kas atbalsta. Ar visu bija jātiek galā pašai. Abas ar draudzeni bijām atbalsts viena otrai!”
Novembrī apritēja divi gadi, kopš viņa ir sociālā pedagoģe skolā. Par šo iespēju viņa saka paldies mammai Zeltītei, kas pamudināja meitu izvēlēties šo profesiju, studējot Vadības un sociālā darba augstskolā, kā arī papildus – pedagoģiju. Kad Renāte beidza vidusskolu, viņai nebija ne jausmas, ko varētu darīt. “Biju starp tiem jauniešiem, kuri nezina savu mērķi. 4,5 gadu studiju laikā “Erasmus” programmā 5 mēnešus biju Beļģijā, lai redzētu sociālo darbu citā valstī. Bijām praksē gan jauniešu centros, gan veco ļaužu pansionātos, gan slimnīcās. Toreiz es vēl daudz ko nesapratu, nezināju, ko varu paņemt pieredzei un kā pielietot. Toties redzēju, cik psiholoģiski smags ir sociālais darbs,” stāsta Renāte. Pēc augstskolas beigšanas viņa teica, ka nekad nestrādās šajā profesijā. Tomēr tagad viņa secina, ka acīmredzot tobrīd nejutās gatava sociālajam darbam.
“Kad atgriezos no Anglijas, pēkšņi radās “klikšķis”: pamēģini ar bērniem! Domāju, ka biju vairāk pieaugusi. Jau pēc divu nedēļu darba šeit sapratu: jā, skola, bērni - tas ir mans,” secina Renāte. Protams, tas nebūt nav vienkārši, jo vajadzēja izprast un pieņemt mūsdienu jauniešus. Viņi ir atšķirīgi no tiem, ar kuriem kopā mācījās un auga Renāte. “Es pati šeit esmu mācījusies, tāpēc bija grūti pieņemt, ka tagad viss ir citādāk. Man ir vairāk darba ar problemātiskiem bērniem, kuri klaiņo, nemācās, neievēro disciplīnu... Risinu dažādus konfliktus, komunicēju ar vecākiem, citām institūcijām. Nu jau bērni mani pieņem un uzticas, bet uzreiz tas nav iespējams. Tiek arī organizēti pasākumi, kas iepriecina un saliedē. Piemēram, šī 6.klases meitenēm ir modes nedēļa. Pēc darba esmu nogurusi, taču ir gandarījums par paveikto, jo gūstu pozitīvas emocijas,” saka Renāte.
Viņa akcentē, ka savstarpējās attiecībās ar skolēniem nav tikai norāšanas vai pirksta kratīšanas. Ir daudz jauku brīžu, kad bērni cenšas viņu iepriecināt. Nereti visi kopā var izsmieties līdz asarām.


Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Projekts "10 gadi Gulbenes novadā - vai veiksmes stāsts?"