Man pietrūka Latvijas

Vasaras sākumā gulbenietis Māris Ulmis atgriezās no Islandes. Uz šo zemi viņš pirmo reizi devās 2015.gadā. Mērķis, kā jau lielākajai daļai – peļņa. Caur paziņu viņš tur iekārtojās darbā celtniecībā.
Tagad, atskatoties uz tur pavadīto laiku, atzīst, ka tā bijusi interesanta pieredze un patiešām laba iespēja nopelnīt. “Kaut ko dzīvē, tur esot, arī iemācījos – dažreiz mazāk jārunā un katrs vārds, ko saku, jākontrolē, bet es taču parasts lauku puika no Gulbenes, kurš uz turieni aizbraucis! Pirmo reizi mūžā uz tādu zemi!” smaidot uzsver Māris.
Pirms aizbraukšanas uz ārzemēm Māris Latvijā strādāja mežizstrādē. “Bet mūsu laikos tur vairs nevar nopelnīt. Visu tagad jau izdara tehnika. Bet man māja jāpabeidz, un es nevarēju tādu naudu nopelnīt Latvijā. Kad man piedāvāja doties peļņā uz Islandi, piekritu uzreiz. Pusgads gan man bija jāpagaida līdz aizbraukšanai, un es īpaši to nevienam nereklamēju, ka braukšu prom,” stāsta Māris.
Ar starplaikiem viņš Islandē pavadīja četrus gadus. “Trīs mēnešus strādāju, mēnesi atbraucu brīvdienās. Vairs gan nebraukšu. Kāpēc? Mana otrā pusīte teica: gana. Nauda ir sapelnīta. Tagad pašiem sava māja jāsaved kārtībā, līdz ar to arī nolēmu vairs nebraukt. Protams, pa četriem gadiem tur jau bija pierasts. Bet, kad nāca uz beigām kārtējie trīs mēneši, kad varēja braukt mājās, tad tā gribējās uz šejieni! Kalendārā atzīmēju, cik dienas palikušas. Mājās! Mājās! Mēs tur esam svešzemnieki. Tur esot, pietrūka Latvijas, draugu. Jā, tur bija latvieši, bet tu tāpat tur esi viens,” stāsta Māris.

Tad jāstrādā ar slotu
Māris tagad zina - lai brauktu tur strādāt, ir jāzina angļu valoda vismaz sarunvalodas līmenī. Ja valodu nezina, tad ir grūti. “Tad jāstrādā ar slotu. Man bija grūti ar angļu valodu. Pluss bija tas, ka brigadieris mums bija krievu tautības cilvēks. Kad sāc saprast angļu valodu, ar slotu strādāt vairs nevajag, tad jau dod patstāvīgu darbiņu, un, ja kaut kas nesanāk, tad gan dabū pa mizu. Palamā. Arī man ar pirkstu pakratīja. Es pats mācījos valodu. Nebūsi taču visu laiku tur kā muļķis, tad jau arī ilgi neviens tevi tur neturēs. Būs jābrauc mājās,” skaidro Māris.
Savukārt to, kas attiecas uz sadzīves apstākļiem, Māris raksturo īsi: “Kā pasakā!” Uzņēmums bija parūpējies par visu – gan par to, ka katram bija sava istabiņa, gan par visām sadzīvei nepieciešamajām lietām. “Sev bija jānopērk tikai apakšbikses un zeķes, pat par šampūnu bija parūpējies uzņēmums, kurā strādāju. Arī ēdināšana četras reizes dienā mums tika nodrošināta. Tas, kas skāra dzīvošanu, viss bija eleganti,” ar prieku atceras Māris.

Skarbs klimats
Islande ir brīnišķīga un reizē arī skarba. Par to pārliecinājies arī Māris. Tur neizdosies izpeldēties okeānā, jo vasaras ir diezgan vēsas. “Vasarā - plus 14, plus 15 grādi, bet viņi staigā krekliņos! Tas viņiem ir ļoti karsti, bet mēs, latvieši, neesam pieraduši pie tādām vasarām. Vasarā mums tur jāvelk džemperis. Un tikko spīd saule, bet jau pēc mirkļa līst - laiks tur ir ļoti mainīgs. Ir tā, ka līst pat divas nedēļas pēc kārtas. Un visu laiku ir vējains. Piemēram, ārā ir tikai mīnus 1 grāds, bet sajūta tāda, ka tūlīt nosalsi. Pieņemt šo klimatu tiešām ir grūti. Lai arī kādi bija laika apstākļi – lietus, vējš, bet objektā bija jāstrādā. Reizēm jau sirds sažņaudzās, bet tad saproti, ka esi atbraucis peļņā, un turpini strādāt,” saka Māris.
Bija tādi, kas atbrauca peļņā un neizturēja. “Un lielākā daļa brauca uz turieni peļņā tāpēc, ka šeit bija parādos. Citam tie bija lielāki, kādam – mazāki. Kā parādus atdeva, tā arī aizbrauca prom. Vienam čeham savā valstī bija parāds 50 000 eiro! Viņam tak jāvergo tur Islandē, lai atpelnītu tādu naudu!” saka Māris.

Islandes savdabība
Māris izbaudīja arī Islandes virtuvi, par kuru gan nav sajūsmā. Tā ir savdabīga un ne katra garšas kārpiņām pieņemama. Vietējie, piemēram, ēd haizivis, kuru gaļa ir pūdēta. Mārim, to atceroties, vēl tagad pūdētās haizivs gaļas kumoss liekas kaklā palicis. “Tur ir ļoti attīstīts tūrisms un zivsaimniecība,” saka Māris.
Islandieši lepojas ar vikingu izcelsmi un islandiešu valodu. “Ja islandieši sāk runāt savā valodā, tad gan ir – vai, dieviņ!” tā Māris liek saprast, ka valoda, no malas klausoties, šķiet ļoti sarežģīta. 
Gan apģērba, gan pārtikas cenas ir krietni augstākas nekā Latvijā. “Viņi ir ļoti bagāta tauta. Parasta degvīna pudele tur maksā 60 eiro, bet cigarešu paciņa – 10 eiro! Ja būsi kaut kur atstājis savu telefonu vai maku, vietējie to nekad neaiztiks. Neviens nezog,” zina stāstīt Māris.
Brīvajā laikā daudz ko izdevies redzēt, bet, esot tur ikdienā, ekskursijas neesot aizrāvušas. Vairāk gribējies sarunāties skaipā ar saviem tuviniekiem.
Jā, biju aizbraucis uz skaistu ūdenskritumu, biju Dimantu pludmalē,” par redzēto stāsta Māris.
Dimantu pludmale ir tūristu iecienīts galamērķis. Tā piesaista ar dimantiem līdzīgiem ledus gabaliem. “Cilvēki tērē bargu naudu, lai to redzētu, bet tur nekā tāda nav,” uzskata Māris. Arī koku Islandē gandrīz nav. Latvijas daba Mārim krietni vairāk ir pie sirds.
Viņš novērojis, ka Islandē audzē aitas, arī pats, atgriežoties mājās, nolēmis pievērsties aitkopībai. Mārim ir 15 aitas, bet, lai ganāmpulku palielinātu, nepieciešams vairāk zemes. “Vajag zemi, bet man tās ir maz, līdz ar to nav izaugsmes. Es aitas turu sev. Man Islandē iegaršojās aitas gaļa, un, lai tā nebūtu te jāpērk, nolēmu pats tās audzēt savām vajadzībām,” saka Māris.


Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pievieno komentāru

Projekts "10 gadi Gulbenes novadā - vai veiksmes stāsts?"