Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Šodiena ir vērtīgākais laiks 1

Gulbenes Pilsētas svētku priekšvakarā ar novada priekšsēdētāja vietnieku Andi Caunīti runājam par to, ko viņam pašam nozīmē svētki novada desmitgadē, vai Gulbenes novads ir veiksmes stāsts reģionālās reformas kontekstā un kāpēc tik daudz cilvēku pārmetumu par šodienas politiku.

“Svētki mūs vieno, tā ir iespēja sajust un saprast, kas mēs katrs un kopā esam. Ja mēs ikdienā būtu tikpat vienoti, mūsu dzīve un šīs vietas attīstība lielā mērā būtu citādāka. Kopības sajūta var palīdzēt arī identificēt problēmas, runāt par tām un ātrāk atrast risinājumus. Ikdienā bieži vien no malas nākas arī dzirdēt, ka pie mums šeit nekā nav, ka viss ir slikti. Ja tādās kategorijās domājam, tad tur jau cilvēkam jāmeklē vaina pašam sevī. Nekad viss nevar būt slikti! Negatīvs skatījums uz dzīvi pamazam saēd cilvēku pašu. Svētki mūs māca sajust un audzēt sevī pozitīvu skatu uz dzīvi. Par spīti tam, ka šis ir laiks, kad mūsu pašvaldības teritorijā un visā Latvijā samazinās iedzīvotāju skaits. Svētki atkal sasauc mūs visus kopā,” saka A.Caunītis.

Viņš domājis par to, kas notur šeit cilvēkus. Kas mudina atgriezties atpakaļ arī tos, kuri ārzemēs redzējuši pārtikušāku dzīvi un līdz ar to lielākas iespējas sev personīgi? “Droši vien iemesli, kāpēc Gulbene vilina atgriezties un arī palikt šeit, ir dažādi, bet galvenais – piederības sajūta, saknes. Cilvēki, kuri šeit ir atraduši šo piesaisti, nevar tā pavisam aiziet projām uz neatgriešanos. Tieši tāpēc Gulbenē atgriežas mūsu jaunieši pēc izglītības papildināšanas ārpus sava novada,” domā A.Caunītis.

- Dzīvot Gulbenes novadā ir labi? Tā ir pašiedvesma vai realitāte?

- Viss atkarīgs no tā, kā uz to skatās. No kuras puses. Gan pilsētā, gan katrā pagastā iedzīvotāji, pirmkārt, redz un vērtē dzīvi savā lokālajā vietā. 10 gadu laikā esam centušies šo lokālo domāšanu pārslēgt uz globālo, lai ikviens iedzīvotājs justos kā sava novada patriots. Protams, tas nenozīmē acu pievēršanu uz lokālajām problēmām. Mums nevajag sirgt ar mazvērtības kompleksiem, bet nevajadzētu arī ļauties nepamatotām ambīcijām.

Ir ļoti komplicēti redzēt visu šo lielo spēles laukumu, kuru saucam par novadu. Pārliecināti varu teikt, ka šodien jau esam pagājuši soli uz priekšu. Var jau būt, ka kļūdos. Es balstos uz savām izjūtām un uz to cilvēku teikto, ar kuriem esmu runājis par šo tēmu. Šodien mūsos vairāk ir izteikta kļuvusi piederības sajūta savam novadam. Atceros laiku, kad vēl dzīvojām tā saucamajā Gulbenes rajonā. Piederība rajonam cilvēkos bija pavisam kaut kas attālināts. Toreiz jutām piederību katrs savam pagastam vai pilsētai. Rajona padomes jēdziens bija atsvešināts. Man liekas, ka mēs, novada domes deputāti, šodien esam centušies būt maksimāli tuvu iedzīvotajiem, esam atvērti komunikācijai. Ar katru iedzīvotāju! Manuprāt, piederības sajūta ir pati galvenā, lai cilvēks, dzīvojot šajā novadā, justos labi. Un tas ir arī mūsu mērķis.

- Skolu tīkla optimizācija, pašvaldības finanšu centralizācija, administrācijas pārstrukturizācija, pārmaiņas novada komunālo pakalpojumu jomā. Vai tiešām vajadzēja?

-  Jebkurai reformai ir blaknes. Tāpat kā zālēm – kaut ko ārstē un kaut ko citu beidz nost. Nebūs ieguvumu bez zaudējumiem. Darot mēs kaut ko upurējam. Tas ir neizbēgams process. Cits jautājums, vai katrreiz līdzvērtīgi uzklausām visus viedokļus, kā notiek diskusija un kā tiek pieņemts gala lēmums. Tajā pašā laikā pašvaldība tiek kritizēta visu laiku. Gan tad, kad nekas inovatīvs nav īstenots, gan tad, kad tiek ieviestas pārmaiņas. Pašvaldībai arī nav viegli atrast labāko risinājumu. Vai jālemj par skolas reorganizāciju vai slēgšanu, kamēr tur vēl ir skolēni, jeb jāgaida, kad to nebūs? Gulbīša vidusskolai statuss zuda pats no sevis. Lēmuma par vidusskolas posma slēgšanu nebija.
Runājot par centralizāciju, mans uzskats – tā ir jāveic saprātīgi. Lai nenotiek tā, ka centralizējam to, ko patiesība vajadzētu decentralizēt, tātad darīt uz vietām.

Gribētos, lai pašvaldība, veicot reformas, nekļūdītos nekad un nekur, bet tas laikam ir neiespējami. Ne velti saka, ka nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Ne jau velti mēs cenšamies darba praksē ieviest “četru acu principu”. Uz to ir jāstrādā! Tomēr pašvaldības darbā neveiksmes vai neiedzīvojušos risinājumus nebūtu jādēvē kā kļūdas, jo ideāls jau nekad nav neviens variants. Inovācijas nav iedomājamas bez zināma riska. Bez izkāpšanas no komforta zonas. Bez risinājumu meklēšanas un rīkošanās.

-  Kuru savu laika periodu politikā uzskatāt par vērtīgāko?

- Šo mirkli šeit un tagad! Nepiederu tiem, kuriem vakardienas saule vienmēr liekas siltāka, bet nākotne – bažīga. Cilvēki bieži man jautā: “Kāpēc tu vispār to dari? Kāpēc tu ej politikā?” Cik tad ilgi varot strādāt vienā vietā, rotaļāties tajā pašā smilšu kastē, neizmēģinot laimi citur!? Gribu teikt, ka man nav garlaicīgi. Pašvaldības darbā rutīnas nav. Katru dienu sastopos ar jaunu pieredzi, situācijām. Joprojām ikdiena mani pārsteidz. Dzīve iet uz priekšu, mainās tehnoloģijas. Mainās kolēģi. Nāk klāt gados jaunie ar savu redzējumu. Mainās darba vide. Ir labi, ja kolektīvā blakus jaunības maksimālismam, kur gribas visu sasniegt ātri un ar spēku, ir arī pieredzējušie kolēģi, kuri grib septiņas reizes nomērīt un tikai tad griezt. Piederu tiem, kas vairāk uzticas prātam, nevis spēkam. Šīs divas pozīcijas vienmēr ir jāsaliek kopā. Un tur es redzu savu šā brīža vietu. Esmu par pārmaiņām, bet par saprātīgam pārmaiņām.

- Vai joprojām pašvaldības jautājumi Rīgā reizēm ir jārisina, ņemot palīgā kastes ar konjaku?

- Spēja sarunāt un spēja sarunāties pašvaldības darbā vienmēr ir vajadzīga. It kā nav būtiskas atšķirības, ja ar kādu ministru sēžam pie glāzītes vai pie ezera ar makšķeri rokā. Galvenais, lai notiek saruna neformālā gaisotnē. Ja visi jautājumi tiek izrunāti tikai un vienīgi darba kabinetos, stingri ievērojot protokolu, iespējams, ka pašvaldības sāpe vai akūta vajadzība tā arī paliek nesaprasta, nesadzirdēta, nesajusta. Ministram arī vajag nokāpt no saviem augstumiem, iznākt no kabineta pie cilvēkiem. Neformāli turklāt var izrunāt to, ko parasti publiski neviens nepasaka. Var vieglāk un vairāk sarunāt. Bieži vien ir tā. No pašvaldības darbinieku puses svarīga ir māka pārliecināt. Starp Latvijas pašvaldībām visu laiku ir konkurence, katra virza atbalstam savus projektus. Šo iniciatīvu izvērtēšana vienmēr bijusi un būs zināmā mērā subjektīva.   

 - Mēs bieži Gulbeni salīdzinām ar Alūksni un jūtamies zaudētāji. Neprotam sevi reklamēt?

- Reklāma jau neko un nevienu nepadara labāku. Būtība no tā nemainās. Labs ir labs. Reklāma dod tikai atpazīstamību un piesaista lielāku auditoriju. Reklāma faktiski ir prasme citiem darīt zināmu to, kas mums pašiem šķiet labs savā Gulbenē. Kaut vai ielas pilsētā! Kādas tās mums bija pirms 10 gadiem un kādas ir tagad? Nevaram teikt, ka nav iets uz priekšu.  Tāpat arī daudzos citos projektos, piesaistot investīcijas. Bet ir jāsaprot, ka pilnīgi visās jomās vienlīdz augstu līmeni noturēt nevarēsim. Ir prioritātes un arī sava specializācija katras pilsētas un novada attīstībā. Tas ir dabiski, ka vērtējam, kādi izskatāmies salīdzinājumā ar kaimiņiem. Katram ir savas stiprās un savas vajās puses. Vienmēr Alūksnē būs kaut kas labāks, tāpat arī Madonā un Balvos. Un vienmēr arī Gulbene kaut kur būs priekšā citiem. Mēs lepojamies ar saviem tautas mākslas kolektīviem, ar plašo pārstāvniecību lielajos Dziesmu un Deju svētkos! Mēs priecājamies, ka Gulbenes mākslas, mūzikas, sporta skolā kopējais audzēkņu skaits palielinās! Tā ir laba tendence, ņemot vērā, ka kopumā skolas vecuma bērnu skaits novadā samazinās. Tātad pie mums spēj dot labu izglītību un prot ieinteresēt mācīties. Mūsu bērni ar ļoti labām sekmēm sevi pierāda starptautiskās olimpiādēs, konkursos, sacensībās. Gulbene un novads Latvijā saņem augstu vērtējumu par darbu ar jaunatni. Novadā ir labi risinājumi mūžizglītībā. Tiek atbalstītas sabiedrības iniciatīvas.

Kad kaimiņi atbrauc ciemos pie mums uz pašvaldību pieredzes apmaiņā, viņi slavē Gulbenes novadu par sociālo jomu – veco ļaužu māju, aprūpes centriem. Patiešām ar baltu skaudību ciemiņi saka: “Cik labi pie jums šajā nozarē viss ir sakārtots!” Bet ir, protams, jomas, kurās “pieklibojam” un kuras mums gribētos redzēt labākā līmenī. Jāņem vērā arī tas, ka dzīvojam strauju pārmaiņu laikā. Piemēram, Gulbene savulaik ir attīstījusies kā reģionālas nozīmes dzelzceļa mezgls, līdzi nesot arī traģisko latviešu tautas genocīda vēsturi.

Neapstrīdams ir fakts, ka dzelzceļa nozīme Gulbenes ekonomikā ir sarukusi. Šodien brīvā tirgus apstākļos Gulbenes un novada attīstība balstās uz citiem vaļiem. Es izceltu privātās iniciatīvas, uzņēmējdarbību. Tie ir mazie uzņēmēji un tie ir lielie uzņēmumi pilsētā, piepilsētā, Lizumā un citos pagastos. Ļoti lielu ražotņu ar daudzām darbavietām Gulbenē nav. Par to parasti dzirdami pārmetumi.

- Dabūjat just cilvēku pārmetumus par šodienas politiku pašvaldībā?

- Visbiežāk tas notiek, ja problēma tiek aplūkota tikai no viena aspekta.  Kad jau savstarpējas sarunas gaitā kopā sākam aplūkot vēl arī otru, trešo aspektu, zūd vienpusējs skatījums. Ja gribam un spējam iedziļināties, sadzirdēt dažādus viedokļus, veidojas dialogs un parasti nonākam pie kopsaucēja. Situācijas mēdz būt ļoti dažādas. Savstarpēja sapratne būtu jārod. Taču, ja izejam uz principiem, risinājumu kopā rast ir grūti. Reizēm tāpēc ir skumji. Protams, mums, pašvaldības darbiniekiem, ir jāprot ieklausīties katrā cilvēkā un izprast viņa nostāju. Uzdevums nav no vieglajiem, jo ir jāsaredz ikviens cilvēks, viņa vajadzības un iespējas. Tomēr es gribētu uzsvērt, ka ikvienam sabiedrības loceklim, pirmkārt, pašam sev ir jājautā, ko viņš ir darījis savā labā un ko – sabiedrības labā. Tas ir līdzīgi tāpat kā ar bērniem skolā. Gribas augstāko vērtējumu, bet nav izdevies to iegūt. Kurš vainīgs? Vai tiešām skolotāja? 

Uzziņai
Andis Caunītis (48) ir:
◆ Gulbenes novada domes priekšsēdētāja vietnieks;
◆ vietējā politika kopš 1997.gada, kad kļuva par deputātu Rankas pagasta padomē; 2005.gadā kļuva par Gulbenes pilsētas domes deputātu; kopš Gulbenes novada izveides 2009.gadā trīs reizes ir bijis ievēlēts par šīs pašvaldības deputātu (pa vidu 2010.gada viņš nolika mandātu, lai kļūtu par 10.Saeimas deputātu; pēc Saeimas atlaišanas A.Caunītis 2012.gadā bija Gulbenes pilsētas pārvaldes vadītājs);
◆ piederīgs “Latvijas Reģionu apvienībai” (iepriekš - “Vienotībai”, pirms tam - “Jaunajam laikam”).

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Kurmis

Ļoti slidens "kundziņš", acīs smaidīs, bet domās un darīs pretējo. Nekad neticiet , melo ik uz soļa. Attiecībās ļoti nekārtīgs.

pirms 8 mēnešiem, 2019.07.26 18:24

Projekts "10 gadi Gulbenes novadā - vai veiksmes stāsts?"