Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Bānītim īpašu reklāmu nevajag 1

Gulbenes-Alūksnes bānītis piesaista ne tikai vietējos, bet arī ārzemju tūristus. Tālākie viesi ir bijuši no Japānas un Austrālijas, bet pēdējo gadu laikā ar to devušies izbraucienā cilvēki no visiem kontinentiem. Bānītis ir mūsu novada atpazīstamības zīme, simbols un pozitīvs piemērs tam, kā šodien izdzīvot un piesaistīt tūristus.
Gulbenes novada pašvaldības aģentūras “Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs” pārstāve Inga Lapse “Dzirkstelei” uzsver, ka Gulbenes-Alūksnes šaursliežu dzelzceļš katrā ziņā ir Gulbenes novada atpazīstamākais tūrisma objekts, kas ir arī kā galamērķis un tūristu “pievilkšanas magnēts” mūsu novadam. “Bet joprojām ir daudzi, kas, atbraucot uz Gulbeni, par to uzzina pirmo reizi. Biežākie jautājumi: kādi ir kursēšanas laiki, kad kursē tvaika lokomotīve, cik maksā biļete, cik ilgi brauc līdz Stāmerienai, Alūksnei? Vaicā arī par bānīša “laupītājiem”. Stāstot par bānīti tūrisma izstādēs, cilvēki brīnās, ka tas kursē visu gadu un nav tikai tūristiem domāta izklaide, bet regulārs satiksmes dalībnieks. Manuprāt, tas arī padara šo vēsturisko vilcienu par unikālu,” saka I.Lapse.

Apmēram 20 tūkstoši cilvēku gadā
SIA “Gulbenes-Alūksnes bānītis” valdes loceklis Andris Biedriņš “Dzirkstelei” atzīst, ka bez īpašām reklāmas kampaņām ir izdevies piesaistīt apmeklētājus, kuru skaits vasaras sezonā nereti pārsniedz iespējas tos pienācīgi uzņemt un izklaidēt.
“Liels atspaids ir LAT-EST projektā izveidotā tūristu uzņemšanas telpa Gulbenes depo koridorā ar vizuālo informāciju, kurā katrs var izlasīt īsas anotācijas par šaursliežu dzelzceļa vēsturi, restaurāciju un piedāvātajām aktivitātēm. SIA “Gulbenes-Alūksnes bānītis” pamatā ir dzelzceļa operatorkompānija jeb regulārais dzelzceļa pasažieru pārvadātājs, uzņēmumā nestrādā profesionāli tūrisma speciālisti, tomēr darbinieku draudzīgā un vienmēr labvēlīgā attieksme pret apmeklētājiem ir ļāvusi izveidot pozitīvu bānīša uzņēmuma tēlu. Mēs uzņēmumā nestrādājam, lai izdzīvotu, bet darām to, kas mums šķiet svarīgi kultūrvēsturiskā dzelzceļa saglabāšanai un intereses radīšanai par dzelzceļa industriālo mantojumu. Tūristu piesaistīšana nav pašmērķis, mēs neesam un nevēlamies būt atrakciju parks. Šodienas apmeklētājam vajadzīgas īstas lietas, šajā gadījumā - īsts šaursliežu dzelzceļš, kas funkcionē, ik dienas veicot pasažieru pārvadājumus tādā pašā veidā kā pirms piecdesmit vai pat simts gadiem. Tieši ar to bānītis ir unikāls un spēj piesaistīt interesentus. Bānītis ir mazs, un tam nevajadzētu kļūt par masu tūrisma produktu. Mūsu mērķis tūrisma jomā ir izveidot nišas produktus šaurākam apmeklētāju lokam, orientējoties uz ģimenēm draudzīgu piedāvājumu, velotūristu apkalpošanu, skolēniem domātām ekskursijām un atsevišķiem individuāli sagatavotiem piedāvājumiem maksātspējīgākajai sabiedrības daļai,” saka A.Biedriņš.
Viņš uzsver, ka bānītim iet tieši tikpat viegli vai tikpat sarežģīti kā jebkuram citam pasažieru pārvadātājam. Vietējo pasažieru kļūst arvien mazāk, bet labā ziņa - palielinās braucēju skaits uz tūristu rēķina, līdz ar to vidējais pārvadāto pasažieru skaits palicis nemainīgs kopš 90.gadu beigām - apmēram 20 tūkstoši cilvēku gadā.
SIA “Gulbenes-Alūksnes bānītis” pārvadājumu daļas vadītājs Raitis Melders saka, ja tiek atvērts kāds tūrisma objekts Latvijā, tad ļoti bieži pirmajos gados apmeklētāju skaits palielinās, bet jau trešajā, ceturtajā gadā jūtams kritums. Savukārt bānītim katru gadu vērojams divu līdz piecu procentu pārvadāto pasažieru skaita pieaugums. Ņemot vērā to, ka vietējo iedzīvotāju paliek mazāk, var teikt, ka tas ir tūrisms, kas uzlabo šo statistiku. “Neaizmirstot gan, ka sociālā funkcija ir regulārais vilciens,” piebilst R.Melders.
A.Biedriņš skaidro, ka dzelzceļa pārvadājumu nodrošināšana ir ļoti dārga, un šos izdevumus nevar atpelnīt ar ieņēmumiem no braukšanas biļetēm vai citiem pakalpojumiem. Daļu no dzelzceļa uzturēšanas izdevumiem nodrošina statuss “vēsturiskā mantojuma dzelzceļš” ar finansējumu no Dzelzceļa infrastruktūras fonda, kas nostiprināts Dzelzceļa likumā.
Arī R.Melders uzsver, ka šaursliežu dzelzceļš, pārvadājumi nav lēti, tāpēc arī visu laiku tiek skatīts, kā ekonomēt un optimizēt. “Liela uzmanība tiek pievērsta regulējamajiem pārvadājumiem, un svarīga auditorijas sastāvdaļa ir vietējie iedzīvotāji, kas izmanto bānīša pakalpojumus,” saka R.Melders.

Visu laiku kaļ jaunus plānus
R.Melders norāda, ka Latvijā iedzīvotāju vairāk nepaliek un, protams, tūrisma tirgus to jūt. Lai radītu lielāku interesi par sevi, bānīša darbinieki piedalās dažādās starptautiskās izstādēs ar domu radīt par sevi lielāku interesi arī ārvalstu tūristiem. Tikai ārvalstīs tas viss nestrādā tik ātri, kā varbūt gribētos. “Bet, pieņemsim, aizbrauksim uz Latvijas izstādi “Balttour” un jau nākamajā sezonā varam gaidīt rezultātu,” saka R.Melders un tajā pašā laikā piebilst, ka visu laiku ir jādomā, ko piedāvāt tūristam, lai viņš vēlētos atkal un atkal atgriezties. Ņemot vērā Latvijas tūrisma tirgu - ja cilvēks ir apskatījis, tad, lai viņš atgrieztos otrreiz, viņam jau jāizbauda kaut kas jauns. “Tas arī ir tas, ko mēs darām. Piemēram, domājam uzbūvēt kādu jaunu braucamrīku. Kaļam arī plānus, kā kādu jaunu vagonu atjaunot,” saka R.Melders. 
Viņš ir pārliecinājies, ka nevar būt labākas reklāmas par apmierinātu apmeklētāju uzslavām, kuri pēc tam par bānīti pastāsta saviem radiem, draugiem, paziņām. Reklāma “no mutes mutē” ir viens no spēcīgākajiem veidiem - par to pārliecinājušies arī bānīša darbinieki. “Liela daļa tūristu, kas atbrauc pie mums ciemos, par mums ir uzzinājuši tieši “no mutes mutē”. Un šāda reklāma gandrīz neko arī nemaksā, ir ļoti laba, līdz ar to tas ir jāizmanto. Mūsdienās tāda reklāma, kāda strādāja pirms desmit gadiem, vairs nestrādā. Daudz kas notiek sociālajos tīklos, kuros arī mēs cenšamies informēt sabiedrību par aktivitātēm, braucieniem un visu pārējo,” stāsta R.Melders.
Regulāro un speciālo vilcienu reisu laikā bānītis ne tikai piedāvā improvizētu izrādi ar “laupītāju” uzbrukumu vai “čigāniem”, jaunlaulāto un kāzu viesu ceļojumu izrotātā vilcienā, ēdināšanu brīvā dabā īpašās apstāšanās vietās vai brauciena laikā bāra vagonā, bet priecājas, ja viņus apciemo arī skolēnu grupas. Īpaši cītīgi skolēnu grupas bānītī viesojas rudeņos un pavasaros. Skolēni aplūkot bānīti ierodas no visas Latvijas, brauc arī skolēni no Igaunijas. R.Melders stāsta, ka ir izstrādātas programmas, kas paredzētas tieši skolēniem - ekskursijas pa depo, vizināšanās ar dažāda veida drezīnām, tiek stāstīts par to, kas ir dzelzceļš, tiek ļauts iekāpt vagonos, lokomotīvē, sajust to. “Un tad bieži vien skolēna acīs parādās dzirkstele un rodas interese par to visu. Mums ir arī piedzīvojumu programmas, kuras mēs realizējam jauniešiem Papardes mežos. Tās ir vienas no pieprasītākajām programmām, kur jāpilda dažādi piedzīvojumu uzdevumi, un, tos izpildot, skolēni tiek arī atalgoti,” stāsta R.Melders.

Kalnienas stacija – kā Latvijas laikos
Gulbenes-Alūksnes šaursliežu dzelzceļa līnijā pēc oficiālā iedalījuma ir viena stacija - Gulbene un 9 pieturas punkti (Gulbene-Birze-Pūriņi-Stāmeriene-Kalniena-Dunduri-Paparde-Umernieki-Vējiņi-Alūksne). “Piemēram, pieturas punkti Birze, Pūriņi, Vējiņi, Dunduri - tie ir kompleksā ar dzelzceļa infrastruktūras sliežu ceļu, kas pieder “Latvijas dzelzceļam”, bet mēs bijām iniciatori tam, ka vēlējāmies, lai mums būtu vienots tēls līnijas garumā. Tas bija mūsu projekts, lai šie pieturas punkti būtu vienotā dizainā. Liels darbs tika ieguldīts, lai šo ideju realizētu - atbilstoši vēsturiskajam prototipam uzbūvētu jaunas pasažieru nojumes,” stāsta R.Melders.
Savukārt, piemēram, Kalnienas stacija ir pašvaldības ēka, kas nodota “Gulbenes-Alūksnes bānītim” nomā. Arī tur šobrīd tiek realizēts projekts. “Mēs būsim sakārtojuši visu ārējo fasādi. Ēku atjaunojam, pietuvinot autentiskajam veidolam - kā stacija izskatījās Latvijas laikos. Tiek ļoti piedomāts pie kokgriezumiem, dažādiem elementiem, kas padomju laikos stacijai bija zuduši. Piemēram, grīdai izmantoti plati dēļi, kādus izmantoja kādreiz, ne tādi kā mūsdienu standarta platuma dēļi. Jau kaļam plānus, kā pabeigt interjeru, lai stacija tiktu pilnvērtīgi izmantota. Ikdienā stacijas ēka ir slēgta. Tad, kad organizējam dažādus pasūtījuma braucienus, tad mēs to atveram. Diemžēl cilvēki ir dažādi, tāpēc turēt visu laiku atvērtu staciju negribas. Tur ir ieguldīti līdzekļi - nomainītas grīdas, veikts kosmētiskais remonts, negribas, lai saskartos ar vandalismu vai kaut ko tamlīdzīgu. Vēl jau pamatīgs darbs ir veicams pie iekārtojuma, elektrības sistēmas pārvilkšanas, interjera iekārtošanas,” stāsta R.Melders.


Raksts tapis sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fondu, Vidzemes kultūras programmu un “Latvijas valsts mežiem”.

Pievieno komentāru

Komentāri 1

nunu

Tāds tūrisma objekts,bet saviem melnstrādniekiem,kuri uztur Bānīti tehniskā kārtībā,restaurē vagonus u.t.t. ,ir spējīgi samaksāt tikai minimālo algu.Toties pārējie saņem prēmijas,par sēdēšanu kantorī.

pirms 27 dienām, 2019.10.15 20:21

Projekts "Paver plašāk logu no senatnes"