Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vecgulbenes muižas apbūve - vērtības, kas zūd 1

Vecgulbenes muižas apbūve ir daļa no Gulbenes pilsētas un novada, Vidzemes, Latvijas, Eiropas un pasaules kultūrvēsturiskā mantojuma. Tai ir piešķirts valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Kultūras pieminekļu sarakstā atsevišķi iekļautas 12 ēkas: 1) Baltā pils, kūts, lopu virtuve, manēža un oranžērija, kas atzīta par valsts nozīmes arhitektūras pieminekli, 2) Sarkanā pils, mežsarga māja, zobārsta māja (vēlāk - sardzes māja), kalpu māja, klēts, siernīca un veļas māja, kas atzīta par vietējas nozīmes arhitektūras pieminekli. Te gan jānorāda, ka iepriekš minētās apbūves teritorijā un blakus tai atrodas vēl vairākas muižas kompleksa ēkas – daktera māja, tā saucamā pasta-telegrāfa ēka un citas.

Muiža - kultūrainavas elements
19.gadsimtā mūsu zemes muižu arhitektūras attīstība lielā mērā saistīta ar jau esošo kompleksu pārbūvi vai papildināšanu, būvējot jaunas muižas kungu mājas jeb pilis. Daudzās un dažādās muižu saimniecības ēkas - staļļi, klētis, dzirnavas un cits - bija neatņemama šo kompleksu sastāvdaļa.
Tieši 19.gadsimtā par ļoti nozīmīgu Gulbenes kultūrainavas elementu kļuva Vecgulbenes muižas komplekss ar muižkungu dzīvojamo māju – Balto pili centrā. Šķiet, ka saimniecības ēkām un to fasādēm bija jākļūst par sava veida Baltās pils arhitektoniskās apdares turpinājumu, lai, attālinoties no centra, nepamestu piederības sajūta. Neatkarīgi no ēkas funkcijas tās veidotas ar māksliniecisku izteiksmību, radot pašiem tīkamu un vienotu muižas apbūves tēlu.
Diemžēl daļa no Vecgulbenes muižas apbūves jau zudusi, bet saglabājušās ēkas vai to daļas atrodas ļoti atšķirīgā tehniskā stāvoklī. Gandrīz visas muižas ēkas, sākot ar 20.gadsimta 20.gadiem, pārveidotas vai pārbūvētas, pielāgojot pilnīgi citām funkcijām, nekā sākotnēji tās būvētas. Tomēr, neņemot vērā izmaiņas un tehnisko stāvokli, vairākas ēkas joprojām saglabājušas savu vēsturisko - 19.gadsimta tēlu un arhitektoniskos elementus.

Vecgulbenes muižas pilis
Galvenā būve muižas centrā, neapšaubāmi, bijusi muižkungu dzīvojamā māja, kas gaišā krāsojuma dēļ plašāk zināma kā Baltā pils.
Iepriekš veiktajā Baltās pils izpētē secināts, ka ēkas vizuālais tēls veidojies trīs būvniecības posmos jeb būvperiodos, saglabājot savu sākotnējo Itālijas villu raksturu. Sākotnēji simetriskais Itālijas villu tipa būvapjoms ar centrālo divu stāvu apjomu un tam abās pusēs piebūvētajiem viena stāva korpusiem tapis 19.gadsimta 40.gados. Otro posmu iezīmē pārbūves, kas veiktas 1870.gados, piešķirot romantisma ietekmē radīto neogotisko siluetu ar diviem torņiem, kā arī piesātinātu fasāžu dekorējumu. Trešajā būvperiodā ēka bija jāatjauno, jo tā tika nodedzināta 1905.gada revolūcijas laikā. To atjaunoja vienkāršotā veidolā, atsakoties no vairākām zaudētajām mākslinieciskās izteiksmes vērtībām, pat nojaucot galvenās ieejas torņa otro stāvu.
Otrā pasaules kara laikā pilnībā tika sagrauts viens ēkas korpuss un pie tā piebūvētais skatu tornis. Atlikusī ēkas daļa tika pārveidota par komunālu mitekli, kuras tehniskais stāvoklis arvien pasliktinājās.
Renesansi Gulbenes pilsētas kultūrvēsturiskās ainavas viens no stūrakmeņiem - Baltā pils tā arī nav sagaidījusi vēl līdz šai dienai. Lai gan ēkas tehniskais stāvoklis šobrīd ir kritisks, katra būvperioda liecības tās būvapjomā saglabājušās.
Daudzi elementi - kartušas, konsoles, akrotēriji, akantu un lauru lapas, ziedu vainagi, spirālveida vijumi, kā arī skulpturāli elementi (maskaroni, ciļņi un hermas) - Baltās pils galvenās ieejas daļā joprojām liek aizdomāties gan vietējiem iedzīvotājiem, gan viesiem par sociālekonomisko situāciju un spēju rūpēties par mantotajām vērtībām. Kopā ar atlikušo ēkas būvapjomu pamazām nebūtībā aiziet arī atlikušie mākslinieciskās izteiksmes elementi.
Eklektisma stilistiskā daudzveidība Vecgulbenes muižā bija ievērojama. Tā dēvētajā “ķieģeļu stilā” tika uzbūvēta muižas mazā pils. Ārsienu būvniecībai izmantotā būvmateriāla - sarkano ķieģeļu - krāsas dēļ ēka vairāk zināma ar nosaukumu Sarkanā pils.

Vecgulbenes Šveices stila mājas
Eklektisma laikmeta izpausme arhitektūrā ir arī 19.gadsimta otrajā pusē Vecgulbenes muižā uzbūvētās divas Šveices stila mājas. Šī stila māju pamatā ir kalnainajā Alpu reģionā un Šveicē 18.gadsimtā populāro māju arhitektūra. Tradicionāli tās ir vismaz divu stāvu ēkas, kas uzbūvētas koka konstrukcijās ar masīviem lēzeniem jumtiem un lielām jumta pārkarēm. Tām raksturīgas bagātīgi rotātas fasādes ar koka mežģīnēm (kokgriezumiem) balkona margās, spāru galos, saišķos, verandās, terasēs un galerijās.
Mūsu reģiona muižās 19.gadsimtā Šveices stila māju būvēšana kļuva par diezgan modernu lietu. Šāda stila ēkas būvētas arī vairākās citās vietās Vidzemē. Zināms, ka 1895.gadā uzcelta Galgauskas muižas Šveices māja, kas bijusi īpaši bagātīgi rotāta ar tā saucamajām koka mežģīnēm. Šveices mājas varētu būt būvētas arī citās muižās Gulbenes novada teritorijā.
Vecgulbenes muižā Šveices mājas elementus daļēji saglabājusi tā saucamā zobārsta jeb sardzes māja (Pils iela 2, Gulbene). Šī ēka starp pārējām izceļas ar izteikti lielām jumta pārkarēm. Ēkas pirmais stāvs ir mūrēts, bet otrais ir koka guļbūve. Otrajam stāvam visapkārt bija balkonam līdzīga atvērtā galerija ar dekoratīvām margām. Galerijā varēja nokļūt pa ārējām kāpnēm, kas atradās vienā ēkas galā. Īpaša uzmanība, kā ierasts šādām mājām, bija pievērsta spāru galu un augšējo vainagu rotāšanai gala fasādēs.
Ēkai, kas pagaidām nav pienācīgi novērtēta, noteikti ir liela kultūrvēsturiskā vērtība.
Diemžēl otra šī stilistiskā virziena māja - pasta un telegrāfa ēka (Klēts iela 1, Gulbene) - zaudējusi visus Šveices mājām raksturīgos elementus, kaut gan tieši šī ēka ļoti labi redzama vēsturiskajās fotogrāfijās un lielā mērā veido vizuālo priekšstatu par abām Vecgulbenes Šveices mājām.
Precīzi nav zināms, kādām vajadzībām Vecgulbenes muižā tapušas abas Šveices mājas. Citviet Vidzemē šādas mājas būvētas kā pansiju tipa viesu mājas ceļotāju vai ciemiņu izmitināšanai, papildinot jau tradicionāli esošo naktsmītņu piedāvājumu krogos. Tādēļ nevar izslēgt varbūtību, ka divas Šveices mājas Vecgulbenes muižas kroga tiešā tuvumā būvētas ceļotāju izmitināšanai.
Vecgulbenes muižā atrodas vēl vairākas citas ēkas, kuru arhitektūrā izmantoti atsevišķi Šveices jeb vasarnīcas stila māju elementi.
Ļoti interesanta bijusi arī muižas dārza (dārznieka) jeb teātra māja, kas atradās starp muižas oranžēriju un Sarkano pili. Tā bija neparasta plānojuma būve ar daudziem koka mežģīņu rotājumiem un apdares risinājumiem. Tomēr bēdīgā tehniskā stāvokļa dēļ 20.gadsimta 90.gados to pilnībā nojauca.
Unikāls stilistiskais risinājums, apvienojot tautas celtniecības tradīciju un Šveices stilu, pielietots no muižas centra nedaudz tālāk uzbūvētajai mežsarga mājai (Ozolu iela 4, Gulbene). Turklāt šajā gadījumā ēkas mākslinieciskās izteiksmības radīšanai izmantotas gotiskās formas.
Gotiskās formas rotāja arī vešūža jeb veļas mājas (Parka iela 31, Gulbene) zelmiņus (divslīpju jumtu noslēdzoša galasiena), kuros četrlapja silueta griezums ritmiski pāriet vējdēļa risinājumā. Tomēr šīs divstāvu ēkas lielākā īpatnība – tās fasāde klāta ar koka zvīņveida apšuvumu. Ēkas apšuvumam ir tieša saskarsme ar ārpasauli: tas aizsargā un veicina estētiku.
Analoģisks fasādes zvīņveida iesegums savulaik pielietots, būvējot arī Vecgulbenes muižas slimnīcas ēku (Brīvības iela 2, Gulbene) un nu jau gandrīz zudušo luterāņu draudzes mācītājmāju.

Ciļņi saimniecības ēku fasādēs
Noteikti vēlos pievērst uzmanību arī citiem ikdienā mazāk ievērotiem, bet vērtīgiem elementiem – ciļņiem muižas ēku fasādēs. Vecgulbenes muižas saimniecības ēku fasādes ar ciļņiem rotāja, lai palielinātu būvju māksliniecisko izteiksmību. Šie plaknē veidotie skulpturālie tēli joprojām saglabājušies 19.gadsimtā būvētās oranžērijas (Pils iela 3, Gulbene), lopu virtuves (Parka iela 4a, Gulbene) un muižas liellopu kūts (Brīvības iela 22, Gulbene) fasādēs.
Iespaidīgi garā liellopu kūts celta no šķeltajiem laukakmeņiem un sarkanajiem ķieģeļiem, bet tās fasāde rotāta ar četriem ciļņiem. Divi no šiem rotājumiem izveidoti un joprojām saglabājušies ēkas vidū izvirzītā rizalīta fasādē.
Bēdīgāka situācija ir ar abiem liellopu kūts gala fasādes skulpturālajiem rotājumiem, jo kādreiz tie tikuši izpostīti, sadauzot to tēlu - liellopu galvas atveidojumu. Tomēr ciļņi nav pilnībā zuduši, jo saglabājušies šiem ciļņiem veidotie sarkano ķieģeļu astoņstaru zvaigznes ierāmējumi.
Cilnis rotā arī aitu kūti, kas kultūras pieminekļu sarakstā iekļauta ar nosaukumu “lopu virtuve”. Muižas oranžērijas simetrisko ēku tās vidusdaļā sadala no sarkanajiem ķieģeļiem celta torņveidīga izbūve. Mazāka apjoma torņveidīgas izbūves izveidotas abos ēkas galos: katras izbūves fasādi Pils parka pusē rotā cilnis. Vienā no ciļņiem attēlota sieviete ar rožu vainagu vienā rokā un rožu ziediem otrā rokā. Šis cilnis noteikti sniedz papildu iespējas leģendām par rožu dārzu pie Sarkanās pils, kā arī liecina par dārzniecības atrašanos šeit. Savukārt otrajā cilnī atveidotā vilnas apstrāde varētu liecināt par tiem darbiem, kas vēl darīti šajā ēkā.
Ēkas pārbūvju rezultātā vidusdaļā veidotai izbūvei fasāde uz Pils parka pusi gandrīz nav redzama, arī ziņu par rotājumiem šeit nav.
Volfu dzimtas Vecgulbenes atzara laikus - 19.gadsimtu noteikti var saukt par Vecgulbenes muižas uzplaukuma laiku. Muižas noriets sākās 19.gadsimta beigās ar barona Heinriha fon Volfa nāvi. Turpmākajos vairāk nekā 120 gados Volfu atstātais kultūrvēsturiskais mantojums pārdzīvojis vairākus kritiskus un grūtus brīžus. Stipri Vecgulbenes muižas ēkas cieta gan 1905.gada revolūcijas laikā, gan Pirmā pasaules kara laikā. 1920.gados Latvijas Republikas agrārreformas rezultātā Vecgulbenes muižu Volfu dzimtai pat atsavināja. Par jaunu kultūrainavas elementu kļuva strauji augošā Gulbenes pilsētas apbūve, kurā Vecgulbenes muižas vērtības ne vienmēr tikušas novērtētas.


Raksts tapis sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fondu, Vidzemes kultūras programmu un “Latvijas valsts mežiem”.

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Redzīgais

Cepuri nost, tu esi malacis. Tev vieta muzejā, vēsturnieka redzējums.

pirms 24 dienām, 2019.10.25 20:35

Projekti