Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Gulbenes novadā nav daudz dižakmeņu 1

“Ar dižiem akmeņiem diez ko bagāts mūsu novads nav,” “Dzirkstelei” saka ģeologs un pētnieks Juris Zaķis no Lejasciema.
Internetā atrodamā informācija par dižakmeņiem ir skopa. Arī dabā tos atrast nav nemaz tik viegli, dažus praktiski pat neiespējami, lai gan tā varētu būt sava veida interesanta “ekspedīcija” dabā aplūkot liela izmēra vai savdabīgu formu akmeņus. Zināms, ka Gulbenes novadā viens no lielākajiem Latvijas dižakmeņiem ir Plēķu dižakmens Galgauskas pagastā, kura virszemes tilpums ir 30 kubikmetri. J.Zaķis stāsta, ka pagājušajā gadā izstrādātajā Gulbenes novada teritorijas plānojumā par vietējās nozīmes aizsargājamajiem dižakmeņiem atzīti trīs: Plēķu, Robežkalna un Paideru akmens.  “Novadā nav neviena valsts aizsargājamo skaitā (nacionālās nozīmes) iekļauta akmens. Nav arī jebkura cita ģeoloģiskā vai ģeomorfoloģiskā objekta ar valsts nozīmi,” stāsta J.Zaķis.

Bijuši valsta aizsardzībā
J.Zaķis stāsta par informāciju, kas Valsts ģeoloģijas dienestā bijusi atrodama par mūsu novada dižākajiem akmeņiem.
Plēķu akmens atrodas Galgauskas pagastā, puskilometru uz ziemeļaustrumiem no “Plēķu” mājām, Tirzas upes labā krasta sāngravā. Tā apkārtmērs ir 14,8 metri, garums - 4,7 metri, platums - 3,9 metri. Akmens lielākais augstums strauta pusē ir 3 metri. Akmens ir sarkanbrūns, lielkristālisks rapakivi granīts, kurā atsevišķu laukšpata kristālu diametrs ir līdz 3 centimetriem. Plēķu akmens laika posmā no 1977. līdz 2000.gadam atradās valsts aizsardzībā, bet jaunajā valsts aizsargājamo dabas pieminekļu sarakstā, kuru apstiprināja 2001.gadā, tas vairs nav iekļauts.
Paideru akmens atrodas Lejasciema pagastā, uz ziemeļaustrumiem no Lejasciema, 50 metrus no Gaujas kreisā krasta, 1 kilometru augšpus Paideru dzirnavām. Akmenim ir trīsstūra forma, tas ir 1,8 metrus augsts un 3,5 metrus plats, akmens apkārtmērs sasniedz 14 metrus, bet virszemes tilpums ir 15 kubikmetri. Pēc ģeologa G.Pāvila datiem akmens tilpums ir 27 kubikmetri, platums - 2,7 metri un apkārtmērs - 13 metri. Paideru akmens ir stipri sadēdējis un plaisu sašķelts, tas ir sarkanbrūns, rupjgraudains rapakivi granīts. Arī šis akmens laika posmā no 1977. līdz 2000.gadam atradās valsts aizsardzībā.
Robežkalna laukakmens atrodas Lejasciema pagastā, 100 metrus uz ziemeļiem no Smiltenes-Gulbenes ceļu sazarojuma, Gaujas labajā palienē 15 metrus no upes, pie “Robežkalniem”. Robežkalna laukakmens augstums ir 2,9 metri, garums – 3 metri, platums – 2,4 metri. Tā apkārtmērs - 12 metri, tilpums - 12 kubikmetri. Akmenim ir gludekļa forma, tas ir sarkanbrūns rapakivi granīts. Akmens laika posmā no 1977. līdz 2000.gadam atradās valsts aizsardzībā. J.Zaķis uzsver, ka Robežkalna akmens vairs neatrodas tur, kā rakstīts ģeoloģijas dienesta informācijā, jo sakarā ar Pilskalna HES būvi tas ir pārvietots uz upes kreiso krastu.
J.Zaķis skaidro, ka par pārējiem nozīmīgajiem akmeņiem informāciju ir sniedzis ģeologs Gatis Pāvils.
Nozīmīgs ir akmens pie “Troškām” – atrodas Tirzas pagastā pie “Trošku” mājām. Tas ir 1,9 metrus garš, 0,9 metrus augsts. Tam piemīt interesanta forma - to salīdzina ar grāmatu, kurai salipušas lapas. “Dzirkstelei” gan šo akmeni neizdevās atrast. Tuvējo māju iemītnieki stāsta, ka jau pirms daudziem gadiem tas esot aizvests un apliecina, ka akmenim bijusi patiešām savdabīga forma.
Nozīmīgs ir arī kāds akmens  Galgauskas pagastā, kas atgādina milzu krēslu ar atzveltni, bet arī to “Dzirkstelei” neizdevās atrast.
J.Zaķis stāsta, ka nozīmīgs ir arī Mazsiliešu robežakmens, kas atrodas Rankas pagastā Palsas upē pie “Mazsiliešiem”. Par akmeni ziņojis Rankas pagasta iedzīvotājs V.Bauers. Pie šī akmens savulaik satikušās Rankas, Jaunpiebalgas, Jaundrustu, Drustu un Gatartas muižas robežas. Akmenī iekalta krusta zīme. Diemžēl akmens izmēri nav apzināti. “Mazsiliešu robežakmens atrodas Palsas upes gultnē cieši pie kreisā krasta. Tā kā novada robeža tagad ir noteikta pa upes vidu, sanāk, ka, stingri ņemot, akmens neatrodas mūsu novadā, bet uz Raunas un Smiltenes novadu robežas. Tas gan ir devis tur esošajām mājām nosaukumu „Krustakmens”. Kādreiz Rankā bija arī pasta nodaļa ar šādu nosaukumu,” stāsta J.Zaķis.
   
Ar kultūrvēsturisku nozīmi
“Var jau būt, ka bez minētajiem kaut kur paslēpies vēl kāds paprāvs akmens, bet izcils – diez vai. Taču pie ievērības cienīgiem jāpieskaita arī tie, kuriem ir kultūrvēsturiska nozīme. Pieminēšanas vērts noteikti varētu būt Apsīšu Jēkaba akmens netālu no Lizuma Kalaņģiem. Tas saistīts ar Apsīšu Jēkaba bērnību, to apmeklējis Imants Ziedonis un citi rakstnieki,” saka J.Zaķis.
Apsīšu Jēkaba muzeja pārzine Aiva Kraukle “Dzirkstelei” stāsta, ka Apsīšu Jēkaba akmeni sauc par Noru akmeni un tas atrodas privātīpašumā aptuveni kilometru vai pusotru no Apsīšu Jēkaba “Kalaņģiem”. Akmens ir pieminēts Apsīšu Jēkaba autobiogrāfijā. Bērnībā, lopus ganīdams, viņš uz tā sēdējis. “Tas ir vēsturisks akmens. Akmens ir ļoti liels, tas atrodas tādā purvainā, zemā vietā. Blakus tek maza upīte. Kad es vēl skolā gāju, tad virszemes daļa bija daudz lielāka. Varbūt tas mazliet grimst. Akmens virszemes daļa ir tikai neliela daļa, jo varbūt tikai kāda piektā daļa ir virs zemes, bet ne vairāk. Apakšzemes daļa ir milzīga. To, piemēram, izrakt un pārvest nebūtu nemaz iespējams, nezinu, kādu tur tehniku vajadzētu. Protams, nevajag to arī nekur vest, bet akmens patiešām ir ievērojams,” stāsta A.Kraukle.

Novadā - divi kulta akmeņi
Gulbenes novadā ir arī divi kulta akmeņi: Rožkalnu Raganas akmens Daukstu pagastā un Jāņukalna Lielais akmens Tirzas pagastā. Tie ir iekļauti Valsts aizsargājamo arheoloģijas pieminekļu sarakstā.
Vēsturnieks Anatolijs Savickis stāsta, ka senāk ļaudis brīnumainu nozīmi bieži piešķīruši tām vietām un augiem, kas ar kaut ko īpašu atšķīrušies no apkārtnes. Šādas vietas par svētnīcām padarīja ticība, ka tur mājo auglības un dzīvības spēks vai arī mīt dabas gari un auglības dievības. Ziedojumus nesa uz svētvietu, kas parasti bija birze (svētbirze) vai pakalns (svētkalns, kur atradās īpašs koks vai dižakmens). A.Savickis, kurš pētījis Rožkalnu Raganas akmeni, stāsta, ka tas bijis nozīmīgs aptuveni pirms 100 gadiem, kad tas arī ieguvis savu nosaukumu. Tad ļaudis no triju pagastu apkārtējām mājām bieži atstaigāja uz šo akmeni un nolika dažādas dāvanas iedomātiem dieviņiem un gariem, bet visvairāk raganām, lai atturētu tās no dāvanu licēju mājas apmeklēšanas. Kā dāvanas nesa gan naudu, olas vai gaļu, gan dažādus apģērba gabalus vai kaut ko citu, kas vien apdāvinātiem varētu noderēt, bet visu to kopā sauca par nešļavām. Protams, noliktās nešļavas nevarēja ilgi pie akmens palikt, jo tās tur sabojātos un varētu kļūt netīkamas ne vien dieviņiem un raganām, bet arī vienkāršajiem mirstīgajiem garāmgājējiem, tādēļ tās drīz vien nozuda. Vai viņas paņēma tie, kam tās nolemtas, vai kādi pārdroši grēcinieki, kas nebaidījās pat no sagaidāmajām elles mocībām, bet ar gardu muti apēda “svētos” kumosus, vai aiznesa krodziniekam raganu naudu un mantas un pārvērta tās “saldā malkā”, par to neviens daudz neinteresējās.
Esot runāts, ka pie Raganas akmens spokojoties, tādēļ bailīgākie naktīs no tā izvairoties, bet nešļavu licēji akmeni apmeklēja netraucēti. Liekas, ka tikpat droši ir bijuši tie “grēcinieki”, kas palīdzējuši gādāt, lai labā manta neietu bojā, un varbūt, ka tieši viņi palīdzējuši spokus reklamēt, lai par šo reklāmu iegūtu lielāku atlīdzību, pievācot bez konkurentiem pie akmens noliktās nešļavas.
Raganas akmens svētumu pavairoja arī tuvumā esošais Krapas pilskalns, kur pēc visu pārliecības gulēja aprakti lieli naudas krājumi, kas atradās dažādu - gan ļaunu, gan labu - garu apsardzībā un būtu dabūjami tikai tad, ja zinātu, kas gariem par to jādod. Runāja, ka šie paši gari valdot pār Raganas akmeni un tuvējo purvu, kur redzēta uguntiņa, žāvējot naudu.
Tātad nešļavu nolikšanai pie Raganas akmens bija dažādi iemesli, un šī pakalpošana iedomātiem dieviņiem, gariem vai raganām pieņēma tik plašus apmērus, ka pat toreizējais Gulbenes draudzes mācītājs Šillings atzinis par vajadzīgu kaut ko darīt, lai atturētu ļaudis no aplamās rīcības. Viņš vispirms aizbraucis akmeni apskatīt, kaut gan tas atradās Tirzas draudzē, redzējis ar savām acīm noliktās nešļavas un baznīcā sācis rāt par kalpošanu elkiem.
Vēlākos gados minēto paražu piekopa mazāk, kamēr tā izzuda pavisam, bet tam nebija saistības ar mācītāja Šillinga sprediķiem, jo parasti tie, kas apmeklēja Raganas akmeni, neapmeklēja Gulbenes baznīcu, un, ja arī kāds dzirdēja mācītāja pamācību, tad tomēr viņam bija “sava” ticība, ar kuru tas meklēja personīgu labklājību.
Arī novadpētnieka Jāņa Kučera materiālos ir lasāma informācija par šo akmeni: “Vecajās avīzēs stāv rakstīts, ka pie Krapas ir Raganas akmens, pie kura ļaudis nesot ziedojumus. Gulbenes mācītājs Šillings no kanceles esot ļaudis bāris, ka akmenim ziedojot, un norīkojis cilvēkus, lai tie akmeni saplēš un iznīcina. Bet cilvēki, paši būdami vai nu krapenieši, vai galgausnieši, ir labi zinājuši, ka tas nav ļaunās raganas akmens, kuru ļaudis baidās, un tai neviens neziedo, bet ka tas ir Māras akmens, visu labu devējas pie cilvēkiem, lopiem un lauka dieves, tai ļaudis ir nesuši veltes un lūguši mīļo Māru palīdzēt viņiem visās lietās. Tamdēļ ir saplēsuši turpat vienu citu akmeni, lai atskaitītos mācītājam. Tā akmens šķembas vēl tagad guļ ceļmalā ceļā uz Krapu. Bet Māras akmens slēpjas krūmos un nav nezinātāja acīm redzams.”
Par Raganas akmeni ir arī teika. Kādās mājās bijušas kāzas. Bijis vēls vakars. Visi kāzinieki gājuši gulēt, bet kādam bijušas tuvu mājas, tāpēc viņš gājis uz mājām. Ceļš vedis garām Raganas akmenim. Bijis tā ap pusnakti. Pa gabalu viņš ieraudzījis pie akmens uguni. Uz akmens sēdējusi jaunava un sukājusi matus. Kāzinieks gājis droši garām akmenim. Jaunava sacījusi: “Vai negribat atpūsties?” Kāzinieks, nekā ļauna nedomādams, gājis arī. Jaunava viņam parādījusi savu dzīvokli, kas  bijis akmenī. Istaba bijusi ļoti maza, bet skaista. Pēc piecdesmit gadiem vīrs iznācis no akmens. Viņam apkārtne izlikusies pavisam sveša. Viņš gājis uz tuvējām mājām prasīt ceļu uz kāzu namu. Viņam parādījuši mājas, bet tur veca māmiņa nākusi viņam pretī. Kāzinieks prasījis: „Vai tad kāzas tik ātri beigušās?” Vecenīte teikusi, ka tās esot bijušas pirms piecdesmit gadiem. Vīrs stāstījis, ka viņš esot lielā akmenī bijis. “Ak, tad tu esi tas kāzinieks, kurš kāzu naktī pazuda bez vēsts?” viņa iesaukusies. “Vīrs jau man desmit gadus guļ kapā. Es viena pati esmu palikusi.” Nu vīrs sapratis, ka ir akmenī gulējis piecdesmit gadus.

Raksts tapis sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fondu, Vidzemes kultūras programmu un “Latvijas Valsts mežiem”

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Gulbenietis

Es zinu kāpēc tik daudz akmeñu!
Tos grūti pārdot! :£

pirms mēneša, 2019.10.03 08:34

Projekts "Paver plašāk logu no senatnes"