Gulbīša pamatskolas skolnieces Kristiānas Čakšes grāmatplaukta stāsts – labākais!

Dzimtās valodas dienu sagaidot, Latviešu valodas aģentūra apbalvos ikgadējā skolēnu radošo darbu konkursa uzvarētājus. Šoreiz konkursa tēma bija “Mans grāmatplaukta stāsts”. Starptautiskā dzimtās valodas diena visā pasaulē tiek svinēta 21.februārī.

“Aicinājām skolēnus rakstīt par grāmatām, kuras viņi lasa un par kurām interesējas. Izsludinot konkursu, mazliet bažījāmies, vai būs atsaucība, jo tēma jau nav “Mana dzīve telefonā”, bet gan par grāmatām viņu dzīvē. Tomēr labā ziņa ir tā, ka bērni lasa grāmatas. Konkursā sagaidījām ļoti lielu pieteikumu skaitu – 1090 radošos darbus (esejas, dzejoļus, domrakstus un zīmējumus) gan no Latvijas, gan latviešu skolām ārzemēs (658 literāros darbus un 432 zīmējumus). No katras skolas varēja iesūtīt tikai deviņus darbus, tas nozīmē, ka konkursā piedalījās daudz vairāk bērnu un jauniešu,” saka Latviešu valodas aģentūras projektu vadītāja Velga Līcīte-Meldere.

Vērtēšanas komisija piešķīra godalgotās vietas domrakstu un zīmējumu grupās: 1.–4. klašu grupā, 5.–9. klašu grupā, 10.–12. klašu grupā.

Radošo darbu konkursā “Mans grāmatplaukta stāsts” literāro darbu 1.–4. klašu grupā 1.vietu izcīnījusi Gulbīša pamatskolas 4.klases skolniece Kristiāna Čakše.

“Pateicamies visiem radošo darbu autoriem! Sirsnīgi apsveicam labāko darbu autorus, un paldies skolotājiem par ieguldīto darbu! Arī šogad interesantāko darbu fragmenti tiks apkopoti un izdoti krājumā, turpinot skolēnu radošo darbu krājumu sēriju, kurā izdotas jau četrpadsmit grāmatas. Sadarbībā ar Latvijas Radioteātri plānojam veidot arī iestudējumu Latvijas Radio 1. Tā kā šogad nevaram aicināt skolēnus un skolotājus uz skaistu pasākumu Rīgā, žūrija sūta videosveicienu, kuru varat noskatīties Latviešu valodas aģentūras mājaslapā “Valoda.lv”. Godalgoto darbu autori balvas un diplomus varēs saņemt savās skolās (ar pasta sūtījumu). Arī 422 grāmatas “Izstāsti man savu sapni” līdzautoriem un viņu skolotājiem autoreksemplāri tiks nosūtīti uz skolām. Paldies par jūsu atsaucību! Lai saglabājas lasītprieks!” saka V.Līcīte-Meldere.


Lūk, Kristiānas Čakšes grāmatplaukta stāsts:

“Neiedegusi naktslampiņu, klusiņām pieeju pie loga. Tik gaiša nakts. Nenāk miegs. Mēness spīd tik spoži, ka varētu pat grāmatu lasīt. Domāts darīts. Pieeju pie sava grāmatplaukta. Tur viena pie otras stāv manas seno dienu grāmatiņas “Spēlmanis”, “Sniegbaltīte”, “Mana sirsniņa lēkā un smejas”, “Mana laimīgā dzīve”, “Dogmens”.

Pāršķirstu vairākkārt pārlasītās lappusītes.

Tāpat nenāk miegs.

Pieeju pie grāmatplaukta, pacilāju arī kādu biezāku grāmatu. Tās parasti lasa mamma un vecmāmiņa. Vācietis, Blaumanis, Grīns… Tik daudz autoru, tik daudz man vēl ko lasīt…

Atveru Rūdolfa Blaumaņa “Velniņus”, ātri tos pārlasu. Ir jautri, aizraujoši uzzināt par mazo palaidņu blēņām. Tad pasniedzos pēc citas R.Blaumaņa grāmatas.

Bieza gan! Lasu.

Grūti atrauties. Notikumi šķiet tik patiesi. Lasu par kādu patiesu notikumu, kad uz ledus gabala dziļā jūrā ieskaloti cilvēki, to skaitā arī mazs zēns Kārlēns…

Nu jau pašai šķiet, ka blakus sūcas vaidi, kāds saknosās, brīžam klusi murmina, žēli lūdz un čukst.

Mēģinu iemigt, bet neizdodas. Īsi, saraustīti, sapnīši…

Pat tajos šķiet, ka pati tūlīt atmodīšos - un nekas no lasītā nekad nebūs bijis, nekas nebūs noticis un atgadījies.

Domāju par grāmatu autoriem, kuri prot tik rotaļīgi sacerēt darbus bērniem, bet arī tik smeldzīgi un patiesi rakstīt pieaugušajiem.

Es uzraušos sēdus, ātri saģērbjos, ņemu ap pleciem segu, kailām pēdām sataustu čības un klusi izšļūcu pagalmā, šoreiz tukšā, tumšā un nebeidzamā…

Un piepeši es kādu pamanu. Mans grāmatplaukts! Kā multfilmās! Tam ir vīra seja, kas atgādina uz grāmatas vāka redzēto rakstnieku. Tas klusi ierunājas:

“Zini, meitenīt, grāmatas ir kā spogulis, tajās redzēsi tikai to, kas jau ir tevī pašā,” noteica lielais grāmatplaukts, norādīja uz grāmatām un skumji pasmaidīja. Viņš ieskāva mani savās smaržīgā papīra rokās, piespieda sev klāt un izgaisa. Tai brīdī jutu, kā kļūstu viegla, kā vēlos pacelties spārnos.

Šķiet, grāmatplaukts bija mani nobūris. Man šķita, ka esmu kā balts putns no pasakām. Gulbis vai kaija. Es ātri uzlidoju un pēc tam ilgi planēju virs viļņu virsotnēm. Ap mani bija zils ūdens, plaši meži, svešas zemes, straujas upes, augsti kalni.

Tikai gaiss. Tikai laiks. Savādi!

Pacēlos vēl augstāk debesīs un palūkojos atpakaļ. No tik liela augstuma varēja redzēt vēl tālāk un vēl dziļāk. Līdz pat jūras dibenam. Un cauri gadsimtiem…

Grāmatplaukts mani mācīja saprast, ka cilvēki arī var izgaist. Viņu balsis, viņu smiekli, viņu elpas siltums, bet šķiet, ka rakstnieki ir burvji…

Grāmatās visi vēl dzīvo. Atveru grāmatu un atklāju arvien no jauna… Lasu grāmatu un sasmaržoju pīrādziņu un putukrējuma smaržu, kas sajaukusies ar lietus, lapu un kritušu ābolu smaržu.

Nu jau arī es varu apgalvot, ka grāmatu varoņi spēj mūs gan sadusmot, gan iepriecināt, gan mierināt.

Grāmatas man palīdz saprast, ka katrs mirklis ir svarīgs ar cilvēkiem, kurus tu mīli. Mēs nekad nevaram zināt, kad viņu vairs blakus mums nebūs… Mazvērtīgi sīkumi? Nē! Lielie skatās viens uz otru un vienkārši smaida. Nekas nav svarīgāks par vistuvāko cilvēku, neviena svinīgā pieņemšana, plānotā jautrā ballīte pie draugiem neaizstās vakariņas ģimenes lokā.

Varam bezgalīgi ilgi meklēt citus draugus, citas skolas, citus skolotājus, tomēr, man šķiet, tie cilvēki, kuri man dzīvē doti, ir manējie. Tieši ar viņiem es veidojos par to, kas esmu.

Jutīsim līdzi viens otram, nedarīsim pāri sev un citiem ne ar nepārdomātiem vārdiem, ne darbiem!

Nejust sāpes, spēt ieelpot un izelpot, sasmaržot, izgaršot, cienīt un mīlēt vienam otru man māca mans grāmatplaukts! Atliek vien ar to sadraudzēties, saklausīt, ko tas stāsta, pievienoties, īpaši šogad, kad vīrusu migla moka zemi un cilvēkus, kad bērzi nosirmo, kad manai Latvijai - 102.”

Pievieno komentāru

Skolēnu, jauniešu aktivitātes