Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Latvijas tenisistu panākumi un līdzjutēju īsā atmiņa

Aļonas Ostapenko panākumi “Roland Garros” kortos Parīzē un pavisam nesen arī Vimbldonā Latvijā radījuši krietnu laiciņu neredzētu tenisa bumu. Taču patiešām sen neredzētu? Ernestam Gulbim ir liela taisnība, sakot, ka par tenisu cilvēkiem ir ļoti īsa atmiņa.

Ernests Gulbis 2014. gadā uzlidoja līdz savam augstākajam punktam – “French Open” pusfinālam. Pa ceļam uz to viņš iespaidīgā mačā pieveica pašu Rodžeru Federeru, un tovasar Latvijā reti kurš nezināja par harizmātiskā un ārzemju mediju iecienītā Gulbja gaitām Parīzē.

Taču traumas, neveiksmes un savā ziņā arī psiholoģiskā nenoturība neļāva Gulbim noturēties ne tikai ATP ranga desmitniekā, bet arī slavas virsotnē. Arvien biežāk pienāca ziņas par Gulbja negaidītiem zaudējumiem rangā krietni zemāk esošiem spēlētājiem, un nieka divus gadus pēc milzīgā sasnieguma Parīzē par Gulbja apņēmības pilnajiem izteikumiem atgriezties elitē vidējais Latvijas līdzjutējs jau vairs tikai smīnēja.

Turklāt pamazām uzradās jauni favorīti, pareizāk sakot, favorītes. Anastasija Sevastova iedvesmojoši atgriezās profesionālajā tenisā un ir nostabilizējusies WTA ranga divdesmitniekā. Bet par Ostapenko paveikto pēdējos mēnešos atgādināt laikam lieki. Uz Ostapenko fona arī Gulbja trešās kārtas sasniegšana Vimbldonā palika nedaudz ēnā, lai gan no traumām atlabstošam spēlētājam bez nopietnu spēļu prakses šogad tas ir liels panākums. Sporta totalizatora “Betsafe” eksperti Gulbim iepriekš bija piedēvējuši piesardzīgas izredzes pārvarēt pirmo kārtu, bet trešās kārtas sasniegšana tika uzskatīta par visai mazticamu notikumu.

Tādu rādītāju kā popularitāte ir ļoti grūti precīzi izmērīt, taču Gulbis kā ilggadējs elites (TOP30) pārstāvis vienā no populārākajiem individuālajiem sporta veidiem pasaulē ir liels kandidāts uz uzvaru Latvijas sportistu vidū, ja šāds globāls pētījums tomēr tiktu veikts. Lai arī Latvijā pašā dominē basketbols un ziemas sporta veidi ar hokeju un skeletonu priekšgalā, lielākajai daļai pārējās pasaules ir pavisam citas prioritātes, kuru vidū ir arī teniss. Piemēram, Vimbldonas 2016. gada turnīra TV auditorija sacensību oficiālajā mājaslapā tiek lēsta lielāka par vienu miljardu.

Latvijai šobrīd ATP un WTA ranga labāko divdesmitniekos ir divas pārstāves – Ostapenko un Sevastova, kamēr Gulbis, neskatoties uz ļoti zemo ranga vietu un nestabilo fizisko kondīciju, joprojām tiek piesaukts pasaules sporta medijos kā augsta līmeņa spēlētājs. Vai trīs pasaulē pazīstami spēlētāji padara Latviju par tenisa valsti? Nepadara gan, jo gan Gulbja, gan Sevastovas, gan Ostapenko iziešana slavas gaismā ir nevis iestrādās sistēmas rezultāts, bet stāsts par atsevišķu sportistu talantu, cīņassparu un parocīgiem apstākļiem.

Ja WTA ranga divdesmitniekā vismaz divas pārstāves ir tikai tādām valstīm kā ASV, Krievijai, Francijai, Čehijai un Latvijai, tad iemesls lepoties noteikti ir. Taču bez Aļonas un Anastasijas Latvijai ranga pirmajā tūkstotī ir vēl tikai Diāna Marcinkeviča (328. vietā). Un ar trim spēlētājam ranga pirmajā tūkstotī Latvija īpaši neizceļas par Baltijas mērogā (Igaunija divas spēlētājas, Lietuvai viena), kamēr Čehijai pirmajā simtniekā vien ir septiņas spēlētājas, kamēr pirmajā tūkstotī – 35. Tur arī var runāt par tenisa sistēmu valstī, nevis atsevišķiem unikāliem gadījumiem.

Protams, “Grand Slam” tituls ir lielāks panākums nekā pusfināls, ja salīdzinām Ostapenko un Gulbja lidojumu augstumu, taču abus vieno tas, ka savā laikā tie tika uzskatīti par ļoti, ļoti mazticamiem notikumiem. Sporta totalizatora “Betsafe” izliktajās likmēs Ostapenko uzvara “French Open” tika novērtēta ar koeficientu lielāku par 100, kamēr sekojošajā Vimbldonā viņas uzvaras koeficients bija jau apmēram sešas reizes mazāks. Līdz “US Open” vēl krietns laiciņš – pusotrs mēnesis -, bet skaidrs, ka Ostapenko tik drīz vairs neļaus bukmeikeriem aizmirst par sevi. Aktuālāks jautājums, ņemot vērā Gulbja nieka pāris gados veikto piezemēšanos, ir vai Ostapenko neļaus par sevi aizmirst arī Latvijas līdzjutējiem?

Sports