Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Lejasciemieši uzkāpj Dienvidamerikas virsotnē 12

Armands Lūkins: "Kāpšana kalnos ir laba iespēja paskatīties uz sevi no malas."
Lejasciemietis Armands Lūkins kopā ar diviem saviem draugiem - Aigaru Siliņu, bijušo lejasciemieti, kurš šobrīd vairāk ir rīdzinieks, un vēl vienu Rīgas puisi Mārtiņu Lukstiņu - šo gadu iesāka ar kāpienu Dienvidamerikas augstākajā virsotnē Andu kalnu grēdā - Akonkagvā (6962 metri). Ceļu puiši sāka 31.decembrī un 10.janvārī jau sasniedza virsotni. Šobrīd viņi jau ir veiksmīgi atgriezušies Latvijā.

A.Lūkins „Dzirkstelei" atklāj, ka par ieliktajiem pamatiem kalnu tūrismā abi ar Aigaru ir parādā paldies vārdus Lejasciema skolai. „Mēs ar Aigaru bijām klasesbiedri un arī solabiedri. Savulaik jau tika arī kaut kur pabraukāts pa Savienību apkārt, bet tad atkal iestājās pārtraukums," atceras Armands.

 

Un tomēr puišus visu laiku urdījis nemiers, tādēļ pirm trīs gadiem viņi atsākuši kalnā kāpšanu.

 

„Aigars gan jau pirms pieciem gadiem bija paspējis aizbraukt uz Akonkagvu, taču toreiz viņš netika līdz augšai - viņš uz turieni aizbrauca slims un teica, ka pusi nemaz neatceroties, bijis kā nesamaņā. Viņam tas nedeva mieru - gribējās nokļūt tur vēlreiz un uzkāpt līdz virsotnei, lai ko tas arī prasītu. Es tikmēr jau biju Himalajos, tad uzkāpu Elbrusā, kas ir Eiropas augstākais kalns," stāsta lejasciemietis.

 

Tad puiši izdomājuši, ka kopīgi jāiekaro Akonkagva.

 

Īstais kāpšanas laiks

Argentīnā tagad ir vasaras vidus - īstais kāpšanas laiks. Lejā ir plus 30 un vairāk grādi, arī augšā tāpēc ir labvēlīgāki apstākļi. Latviešu alpīnistiem Akonkagva ir populārs mērķis.

 

"Aigars tur jau bija bijis, tādēļ viņš vēlējās virsotnē uzkāpt pa sarežģītāko maršrutu - pa Poļu ledāju, diemžēl mums tas neizdevās. Sākām pa to kāpt, taču sapratām, ka tas būs par traku. Vienā vietā kalns ir kā pudeles kakls - ļoti stāvs. Vienubrīd sapratām, ka arī mēs netiekam tālāk. Ar dzelkšņu zābakiem var iet pa nelielu slīpumu, bet, kad kļūst stāvāks, ir nepieciešami ledus āķi - tos ieurbj iekšā, pieliek striķi un tad iet pa to. Taču mums nebija līdzi āķu. Tādēļ tobrīd radās jautājums - vai mēs gribam iet pa ledāju un, visticamāk, netikt līdz augšai vai taupīt spēkus, iet lejā un iet pa parasto maršrutu - kalnam pa otru pusi (tur ledāju nav tik daudz). Palikām pie otrā varianta," atzīst alpīnists.

 

Pārņem spēcīgas emocijas

Uzkāpjot līdz virsotnei, puišu acīs bija asaras. Armands atzīst, ka visās virsotnēs pārņem ļoti spēcīgas emocijas, jo ceļš uz virsotni itin nemaz nav viegls - tie tomēr ir gandrīz 7 kilometri, bet pati galvenā problēma ir tā, ka ir grūti elpot.

 

„Naktīs mūsējie mocījās un negulēja, arī galva viņiem sāpēja. Pats grūtākais ir tas, ka nav ko elpot - izlien no telts un tu jau esi aizelsies, ir jāatelpojas, lai atkal kaut ko varētu darīt. Tas pats ir ejot - paej pāris soļus un vajag atelpu," stāsta Armands.

 

Viņš atklāj, ka varējuši, protams, paņemt līdzi arī skābekļa balonus - tad būtu veicies krietni ātrāk, bet tas ir lieks smagums. Pēdējā dienā līdz virsotnei puiši kāpa augšā kādas astoņas stundas un četras stundas lejā.

 

"Lejā, protams, kāpt ir ātrāk, taču tas nav mazāk viegli, jo viss brūk zem tevis, jāskatās, lai netrāpi kādam, kurš ir zemāk. Spēka arī vairs nav un elpot joprojām nav ko. Statistika rāda, ka lielākā daļa negadījumu kalnos notiek, tieši kāpjot lejā, jo cilvēkam vairs nav tik daudz spēka un ir pazudusi arī spēja koncentrēties," piebilst alpīnists.

 

Viņš atzīst, ka tieši tādēļ labāk ir iet komandā. Vienatnē to ir fiziski grūti izdarīt, jo viss ir jānes vienam pašam.

 

"Mēs nesamos varējām sadalīt, un arī tad vēl nebija tik vienkārši. Pirmajās trīs dienās mēs gājām pa takām ar mūļiem. Mūļi uznesa mūsu nastas līdz bāzes nometnei 4300 metru augstumā, bet tālāk visu nesām paši. Lai tiktu līdz nākamajām nometnēm, mēs bijām spiesti katrreiz divas reizes iet augšā un nākt lejā. Aiznesām vienu daļu mantu, norakām, nonācām lejā, pārlaidām nakti, jo labāk ir gulēt zemāk, un tad atkal kāpām tālāk. Visu laiku iznāk dubults gājiens. Vienīgi virsotnes dienā var paņemt līdzi tikai pašu nepieciešamāko - enerģijas batoniņus, ūdeni termosos. Tad jau zini, ka tajā pašā dienā atgriezīsies atpakaļ vietā, kur esi gulējis," pieredzē dalās lejasciemietis.

 

Akonkagvas virsotnē ir līks krusts, pie kura visi parasti fotografējas, bet izrādījās, ka šis krusts ir nozagts. „Kāds vēl pateiks, ka nemaz neesmu tur bijis! Vienīgais pierādījums tam ir, ka zinu, ka šī krusta tur vairs nav," smejot saka Armands.

 

(Vairāk lasiet 30.janvāra "Dzirkstelē")

Pievieno komentāru

Komentāri 12

kad tas bija?

Man nav saprotams,kurā gadā tas notika.Zem virsraksta-Lejasciemieši uzkāpj Dienvidamerikas virsotnē- raksta-EVITA BROKĀNE 31.01.2010.Vai tad tas bija vienu gadu atpakaļ? Tā es saprotu-31.janvārī 2010.gadā.Apsveicu lieliskos kalnā kāpējus-lejasciemiešus!

pirms 8 gadiem, 2011.01.30 16:45

radiņi Sinolē

Arci, malacis.. lasot šo, un arī Dienā šo to atradu, pārņem tiešām TADS LIELAIS lepnums un prieks par tevi un tavu sapņu īstenošanu dzīvē..
Lai izdodas realizēt visus lielos un mazos sapnīšus ikdienas..

pirms 9 gadiem, 2010.02.09 16:52

rīdzinieks bauskas ielai

Ja jau Tu pazīsti Mārtiņu un zini, ar ko viņš nodarbojas, tad Tev vajadzētu zināt, ka drīzāk viņš varētu uzsaukt kādu braucienu savam onkulim, nevis otrādi

pirms 9 gadiem, 2010.02.02 10:15

bauskas ielai

Nu nevar jau bez nīgruma arī šoreiz. Ar nabadzību jau nav jālepojas un ar savu nevarību jau nu nepavisam. Beidzot stāsts par īstiem večiem, likās jau, ka te nemaz tādu nav...Drīzāk vari uzbraukt tiem, kam fantāzija tālāk par turku kūrortiem ar "viss iekļauts" nesniegsies, vienalga cik piķa viņiem arī būtu.

pirms 9 gadiem, 2010.02.01 20:59

cēsiNIEKS

Tur vajag iekšu, gribasspēku un apņēmību, lai dzītos uz otru pasaules malu, un piepildītu sapni, un uzkāptu tadā virsotnē. Ne katrs to varētu. Un būtu kas padodas, kam tas liktos par grūtu. Tā nav pastaiga pa pludmali... Un forši, ka pēc tam pastāsta arī citiem, līdz ar ko apliecinot, ka arī grūtos laikos var izdarīt labas lietas, un dodot cerību citiem lauku puikām piepildīt savu sapņus. Vienlaicīgi apliecinot, ka tas ir iespējams. Nezinu kā citi, bet Armands, ja ko pasaka, tad arī izdara. Un brauca ne jau kāda cita dēļ, bet sevis dēļ - lai tāpat, kā dullais Dauka, paskatītos - kas ir aiz apvāršņa. Un šis nav pirmais kalns, un jācer, ka arī ne pēdējais. Izturību, un vēl daudz pievarētas augstienes!!! :)
P.S. Un nedomāju, ka tas ir priekš izredzētajiem, jo ja grib, tad iespējas vienmēr var atrast. Armands, cik zinu, brauca par savu sūri - grūti sapelnīto naudu. Bet, protams, ir indivīdi kuri tikai sēž pie kompja un ņaud, un kuriem arī līdz Gaiziņam aizbraukt būs par grūtu un kuriem vienmēr, kāds cits, tikai ne pats, būs vainīgs pie savas nevarēšanas...

pirms 9 gadiem, 2010.02.01 00:20

bauskas iela

Lukstiņš -kaut kur dzirdēts uzvārds,nabagi jau nevar pa kalniem kāpelēt.Tāpēc uzliek auto nodokli dubultā ,lai izredzētie var savus hobijus īstenot.

pirms 9 gadiem, 2010.01.31 17:58

Lejasciemieši vienmēr ir un būs "kapātāju"tauta.

pirms 9 gadiem, 2010.01.31 15:24

Sports