Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Spēju izdzīvot no vienas vizītes līdz otrai

Būdama dziļā krīzē pēc šķiršanās, uzsāku psihoterapiju. Kādu laiku staigāju raudādama un lūgdama Dievu. Tad vienā dienā, kārtējo reizi bez redzama iemesla uz ielas izplūzdama asarās, nolēmu - nu nē! Tā nav nekāda dzīve, bet bēdu ieleja. Tūlīt pat piezvanīju uz krīzes tālruni un jautāju - kā man sev labāk palīdzēt? Tūlīt un uz vietas. Un dabūju labas psihoterapeites tālruņa numuru, ar viņu nekavējoties sarunāju tikšanos. Diemžēl viņa pēc pāris dienām devās prom no Latvijas, tāpēc tā bija tikai viena vizīte.

Sāku meklēt citu psihoterapeitu. Man šķita, ka tam jābūt ārstam, kura rokās varu droši nodot savu sabrukušo dzīvi, kurš neko nesabojās vēl vairāk. Tāpēc meklēju psihoterapeitu, kura pamatizglītība ir ārsts. Vienkārši tādam uzticējos vairāk, jo sapratu, ka terapijā jau kaut kas būs jāmaina manā psihē, tās reakcijās. Izprašņāju savu paziņu psihiatru un diezgan drīz sāku psihoterapiju pie cita ārsta psihoterapeita.  

Terapija ilga četrus gadus. No sākuma izjutu lielu atbalstu, varēju regulāri izraudāties. Bet svarīgākais ir tas, ka vizītes, kas sākumā notika divas reizes nedēļā, noteica manu tā brīža dzīves ritmu. Savā dziļajā krīzē es spēju izdzīvot no vienas vizītes līdz otrai. Pāris dienas taču es varēju izturēt, tik vārga jau nemaz nebiju. Kaut gan - biju gan. Ģimenes ārste apvaicājās par iespējamo anoreksiju, donoru centrā atteicās pieņemt asinis, jo esmu par tievu.

 

Tā kā sāku jau pamanīt arī dzīves gaišās puses, nolēmu savu ideālo figūru, kas bija iegūta šķiršanās rezultātā, noturēt un sāku regulāri nodarboties ar vingrošanu. Mans psihoterapeits pēc tam atzina, ka arī tas esot ļoti palīdzējis man virzīties uz priekšu tādā tempā. Kad pēc kāda laika vairāki man tuvi cilvēki secināja, ka mani nevar ne pazīt (un viņi nerunāja par fizisko ķermeni), varēju teikt - pārmaiņas ir notikušas. Tomēr turpināju terapiju, jo pati nebūt nejutos droša.

 

Vairs neatceros gandrīz neko, ko runāju vai domāju, kamēr notika terapija, tikai dažas epizodes. Vēl es neatceros, kā domāju un reaģēju pirms psihoterapijas. Protams, joprojām ir lietas, kuras es vēlētos izmainīt sevī, bet kopumā ar sevi esmu apmierināta. Un vienu zinu skaidri - vairākus cilvēkus esmu iedvesmojusi strādāt ar sevi, iet psihoterapijā, jo esmu piemērs tam, kā vizītes pie ārsta psihoterapeita ir palīdzējušas atgriezties pilnvērtīgā dzīvē.

Pievieno komentāru

Veselība