Vēlme ieviest veselības obligāto apdrošināšanu Latvijā un nodot administrēt privātam kapitālam – sliktāk gan iedzīvotājiem, gan mediķiem

Tikai pirms nepilniem diviem gadiem noklusa kārtējā veselības obligātās apdrošināšanas ieviešanas kampaņa. Likās, ka politiķi un aiz tiem stāvošie spēki ir sapratuši, ka veselības aprūpi nevajadzētu pilnīgi sagandēt. Tomēr cerības izrādījušās veltīgas, jo jau pagājušajā gadā Veselības ministrijas paspārnē ir izveidota darba grupa “par priekšlikumiem veselības apdrošināšanas obligāto iemaksu ieviešanai”, kuru vada pats ministrs Guntis Belēvičs. Darbs rit nemanāmi, un nozares speciālisti tajā nav iesaistīti, bet privāto apdrošināšanas kompāniju pārstāvji gan ir. Vienīgais ārsts, kas jebkad strādājis medicīnā šajā komisijā, ir Saeimas deputāts Romualds Ražuks. Kā liecina neoficiāla informācija no komisijas dalībniekiem, komisijas mērķis ir radīt apdrošināšanas sistēmu, kas iegūtu papildu līdzekļus veselības aprūpei, ieviešot apdrošināšanas iemaksu kā papildu darbaspēka nodokli. Šo apdrošināšanas summu apgrozītu privātās apdrošināšanas kompānijas vai jaunveidota struktūra no ministram pietuvinātiem medicīnas biznesa pārstāvjiem.

Šāda nostāja un attieksme izraisa bažas Latvijas Ārstu biedrības valdē.

Ja neskaita sākotnējās veselības aprūpes finansēšanas sistēmas reformas 20. gs. 90. gadu sākumā, tad šis ir jau vismaz trešais veselības obligātās apdrošināšanas ieviešanas vilnis. Pirmoreiz tas notika 2002. gadā, kad tika izveidota Veselības ministrija un tika plānots valsts līdzekļus virzīt caur privātajām apdrošināšanas sabiedrībām, lai “nauda sekotu pacientam” (tajā laikā tie bija 147 lati gadā). Toreiz šīs idejas viens no virzītājiem bija privāto apdrošināšanas sabiedrību lobijs ar mērķi izveidot OCTA sistēmu veselības aprūpē, kas pēc savas būtības ir pilnīgā pretrunā ar ideju par veselības aprūpes sistēmu veidošanu un pakalpojumu pieejamības nodrošināšanu iedzīvotājiem. Toreiz bija skaidrs, kāpēc šāda ideja radusies. Privātās apdrošināšanas pārstāvji neslēpās – viņi atklāti cīnījās par savām finansiālajām interesēm.

Pēdējos piecos gados atkal un atkal šī ideja tiek mērķtiecīgi virzīta, apgalvojot, ka tā būs iespēja godīgajiem nodokļu maksātājiem saņemt labāku veselības aprūpi, taču nemaksātājiem palikt bez ārstēšanas. Neizskaidrojams paliek fakts, kādēļ Veselības ministrija, kurai būtu jāinteresējas par to, kā pieejamo finanšu līdzekļu ietvaros uzlabot un nodrošināt veselības aprūpi pēc iespējas lielākai iedzīvotāju daļai saskaņā ar Eiropas un Pasaules Veselības organizācijas ieteikumiem, cenšas darīt pretējo.

Ko gan veselības obligātā apdrošināšana pašreizējā iecerē nozīmētu Latvijas iedzīvotājiem? Tā būtu:

1.   papildu nodokļu slogs;

2. problēmas noteiktām iedzīvotāju grupām, kurām nav regulāru ienākumu regulāru maksājumu veikšanai, piemēram, pašnodarbinātām personām, mikrouzņēmumiem, radošo profesiju pārstāvjiem;

3. samazināta iespēja saņemt valsts apmaksāto ārstēšanu un augoši pieejamības ierobežojumi nepieciešamajai diennakts medicīniskajai palīdzībai;

4.   vairāk ielaistu un laikus neārstētu slimību;

5.   nesasniegti sabiedrības veselības attīstības mērķi.

Ko veselības obligātā apdrošināšana varētu nozīmēt veselības aprūpes darbiniekiem? Tā varētu nozīmēt:

1.   maz ticamu iespēju, ka papildu ieņēmumi tiks novirzīti darba samaksas palielināšanai;

2.   nepieciešamību joprojām strādāt vairākās darbavietās, pārsniedzot likumā noteikto darbalaiku, lai nodrošinātu puslīdz pieņemamu darba samaksu;

3.   ārstniecības personu profesionālās darbības risku, stresa, civiltiesiskās atbildības jūtamu pastiprināšanos un profesionālās ētikas problēmjautājumu saasināšanos;

4.    jauno speciālistu emigrāciju uz citām valstīm;

5.    veselības aprūpes darbinieku vidējā vecuma palielināšanos un psihosomatiskās veselības traucējumu prevalences pieaugumu.  

Var jau meklēt labāko veselības aprūpes finansēšanas modeli, var pretnostatīt nodokļos balstīto sistēmu pret obligāto veselības apdrošināšanu. Par to var diskutēt, spriest, pārliecināties un pārliecināt citus, neticēt pašmāju ekspertiem un/vai pieaicināt konsultantus no starptautiskām organizācijām. Gunta Belēviča komisijas bīstamība ir apstāklī, ka šajā procesā tiek iesaistītas privātās apdrošināšanas sabiedrības, kuras tādā gadījumā rīkotos kā komersanti. Komercdarbības vienīgais mērķis ir peļņas gūšana! Tas nozīmētu, ka neizbēgami un jūtami pieaugtu administratīvie izdevumi un samazinātos tā nauda, ko samaksā par veselības aprūpes pakalpojumiem iedzīvotājiem.   

Pēdējos gados tiek runāts par Nīderlandes veselības aprūpes modeļa piemērošanu Latvijas apstākļiem. Šim modelim ir raksturīga privāto apdrošināšanas kompāniju iesaistīšana veselības aprūpes finansējuma nodrošināšanā un pakalpojumu apmaksā. Patiesība ir tāda, ka tieši administratīvo izdevumu ziņā Nīderlandes modelis ir kļuvis par visdārgāko Eiropā un otru dārgāko pasaulē pēc ASV. Ir skaidrs, ka Latvija neko tādu nevar atļauties, jo, pēc Eiropas Savienības ekspertu novērtējuma, mūsu valstī ir veselības aprūpe ir slikti pieejama tieši trūcīgākajiem valsts iedzīvotājiem, turklāt jau tagad netiek nodrošināti publiski pieejamo līdzekļu taisnīgas un vienlīdzīgas sadales princips, bet iedzīvotāju privāto līdzekļu izmantošana veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai ir ļoti augsta.

Veselības aprūpes sistēmai ir trīs mērķi – sasniegt ar sabiedrības veselības uzlabošanu saistītos mērķus, nodrošināt iedzīvotāju tiesiskās paļāvības principu un aizsargāt ikvienu iedzīvotāju no finansiāliem zaudējumiem slimības gadījumā. Veselības aprūpes finansēšanas modeļa pārmaiņa nenodrošina ne šo mērķu sasniegšanu, ne lielāku finansējumu veselības nozarei.

Latvijas Ārstu biedrība aicina jauno valdību pārdomāt paredzētās reformas, novērst slepenu biznesa shēmu veidošanu veselības aprūpē, neļauties dažu politisko spēku retorikai, bet gan ņemt vērā Latvijas Ārstu biedrības, Eiropas Savienības un Pasaules Veselības organizācijas ekspertu ieteikumus.

Pievieno komentāru

Veselība