Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vīrieša stāsts par psihoterapiju: tik daudz par sevi nebiju runājis nekad, acīmredzot bija sakrājies

Problēma brieda pamazām, bet neatlaidīgi. Ģimenes skandāli notika arvien biežāk, sieva mani nedzirdēja, beigās arī pats sevi vairs nedzirdēju.

Stāsta Jānis (40 gadi). Strīdi bija par visu - par bērnu audzināšanu, par ēst gatavošanu, par to, ka viņa ir piekususi. Bija arī greizsirdības scēnas. Tā kaite sievai bijusi vienmēr - tā kā esmu izskatīgs vīrietis, dienvidnieka tips (tā teica sieva), jau tas vien lika viņai domāt, ka esmu neuzticīgs. Bet es biju uzticīgs, jo mīlēju sievu un bērnus, un savu ģimeni. Laikam esmu vecmodīgs, bet ģimene man ir vērtība. Varbūt arī tāpēc biju tik pacietīgs.  

Man ir 40, bet sievai 34 gadi, mums ir trīs burvīgas meitas. Es strādāju labi apmaksātu darbu, varu uzturēt ģimeni. Arī sieva strādā, meitenes apmeklē bērnudārzu un skolu, dažādus pulciņus. Liekas, ka viss ir brīnišķīgi, atliek tikai būt laimīgiem, bet atmosfēra ģimenē liecināja par pretējo.

 

Esmu mierīgas dabas, pats uz nepatikšanām nekad neuzprasos un neskandalēju, visu cenšos atrisināt mierīgā ceļā. Kā jau zināms - miers baro, nemiers posta!

 

Mans pacietības mērs vienu dienu bija pilns - pēc kārtējā skandāla sakravāju savas mantas un devos uz drauga dzīvokli, ko viņš bija ar mieru man izīrēt. Ar sievu izšķīros mierīgi, pateicu, ka man tāda kopdzīve vairs nav pieņemama, un aizgāju. Viņa gan man nopakaļus izkliedza kaut kādus saukļus ar neviennozīmīgu tekstu, taču tas mani neatturēja.

 

Tā man sākās jauna dzīve. Daru, ko gribu, eju, kur gribu, ar ko gribu. Bet izrādās, ka negribas nekur iet, negribas uzsākt jaunas pazīšanās un arī iet atpakaļ negribas! Ko darīt? Sāku domāt, lasīt internetā, aprunāties ar draugiem. Izsecināju, ka jāpamēģina kas tāds, ko nekad neesmu mēģinājis, - jāaiziet pie psihoterapeita. Biju dzirdējis, ka dažiem palīdz, dažiem - ne visai. Nolēmu izbaudīt pats, kas ir kas. Pašķirstīju interneta lapas un, šķiet, atradu to, ko meklēju. Pieteicos pie psihoterapeita Psihosomatikas klīnikā.

 

Aizgāju. Daktere Maija Kārkliņa pieņēma mani omulīgā kabinetā. Es apsēdos ērtā klubkrēslā un pēc pirmajiem jautājumiem sāku stāstīt par sevi, savām problēmām. Biju tā aizrāvies, ka tikai tad, kad psihoterapeite man atgādināja par laiku, sapratu, ka visu laiku biju norunājis. Tik daudz par sevi nebiju runājis nekad, acīmredzot bija sakrājies. Vienojāmies par tālāko terapijas laiku.

 

Kad sāku apmeklēt ārstu, no ģimenes prom biju jau divus mēnešus. Vēl pēc četriem mēnešiem jutos tik labi, ka varēju sākt domāt par dzīvi, arī jaunām attiecībām.

 

Katru nedēļu tiekoties terapijas sesijās, es atcerējos un pārrunāju savas attiecības ar sievu, vecākiem, atcerējos bērnību, skolas laiku un tos pārdzīvojumus, kas bija, kad pēkšņi nomira mamma - lai gan jau biju pieaudzis. Visa mana dzīve pagāja gar manām acīm, reizēm ārste uzdeva kādu jautājumu, izteica kādu repliku, pieņēmumu vai mājienu. Un es katrā apmeklējuma reizē vēru vaļā arvien jaunas un jaunas durvis. Cik daudz durvju! Un pa visām var ieiet. Vai vajag? Tas jāizlemj pašam.

 

Izrunātais ir lietas, ko it kā jau zinu, bet - ko es par tām domāju, ko jūtu? Kā es izjūtu savus pārdzīvojumus, ko jūtu pret meitenēm un sievu? Kāpēc jūtos tieši tā? Un kā es gribētu justies, lai būtu mierā ar sevi, ar savu lēmumu? Kas man traucē justies labi? Sāku sevi iepazīt arvien labāk un arvien no citas puses. Sapratu, ka dzīve dod man iespēju un es pats esmu tas, kas visu lems.

 

Pie sievas atpakaļ neiešu, noformēšu oficiāli šķiršanos. Manas meitenes gan vienmēr būs manas meitenes, lai viņām ir pieci vai trīsdesmit pieci gadi. Beidzot ir parādījusies interese par dzīvi ārpus darba. Joprojām regulāri eju pie savām meitenēm, konfliktos ar sievu neielaižos un skatos sev apkārt - varbūt ir kāda, kura spēs dot to mīļumu, ko vēlos, to mieru un mājas sajūtu.

Pievieno komentāru

Veselība