Aizvesto piemiņai aizdedz sveces un noliek ziedus 1

Kopš lielākās deportācijas, kas svešumā aizsauca vairāk nekā 43 000 cilvēku, aizritējuši 62 gadi
Šodien, 25.martā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, Gulbenes dzelzceļa stacijā uz atceres brīdi pulcējās apmēram 50 cilvēku - politiski represētie, Gulbenes novada domes un pilsētas pārvaldes pārstāvji, nevalstisko organizāciju dalībnieki un citi. Represēto pulks, kuriem ir svarīgi būt kopā atceres brīdī, ar katru gadu kļūst arvien mazāks. Vairāk foto šeit un šeit.

Šajā dienā atmiņas bija skumjas. Klātesošie ar klusuma brīdi godināja svešumā palikušo un to cilvēku piemiņu, kuriem bija lemts atgriezties, bet diemžēl viņu vairs nav starp mums.  

Lai nekad tas vairs neatkārtotos!

Atceres brīdī klātesošos uzrunāja Gulbenes pilsētas pārvaldnieks Osvalds Lucāns, uzsverot, ka mūsu pienākums ir atcerēties deportācijas. "Vēsture nav jāaizmirst, jo deportācijas iznīcināja cilvēkus. Mēs atcerēsimies un pieminēsim - tas ir mūsu pienākums. Ar katru gadu aizvien mazāk paliek tā laika aculiecinieku. Lai Dievs svētī Latviju, un lai nekad tas vairs neatkārtotos!"


Atceres brīdī atmiņās dalījās Gulbenes novada politiski represēto apvienības vadītāja Aira Anča.

 

"Māras dienā pie mājām visā Latvijā plīvo karogi ar sēru lentēm, jo šī mūsu tautai ir sāpīgu un smeldzīgu atmiņu diena. Pirms 62 gadiem mūsu tautai sākās ļoti smags pārbaudījumu laiks. Gandrīz 43 000 cilvēki, starp kuriem arī bija bērni, sievietes ar zīdaiņiem, tika izsūtīti pēc iepriekš sastādītiem sarakstiem. Bez juridiska pamatojuma viņu mājās ieradās cilvēki, lai pavēlētu atbrīvot savas dzimtās mājās, iekoptās saimniecības, pamestu lopus, visu to, kas sūri grūtā darbā tika iegādāts. 1949.gada marta deportācijas skaitliskā ziņā bija vislielākās. Necilvēcīgos apstākļos cilvēki tika vesti nezin kur un nezin kāpēc. Brauciena laikā dzima bērni, vairāki nomira uzreiz. Ne jau prieka asaras ritēja pār jaunās māmiņas acīm. Pārdzīvojumi turpinājās, arī nokļūstot svešumā, jo bija jāsāk dzīvot no nulles. Dzīve turpinājās, veidojās jaunas ģimenes, dzima bērni. Radās iespēja atgriezties Latvijā. Sākās atkal grūtības, jo viss bija jāsāk no nulles. Šodien uz to atskatoties, domāju, kā mūsu vecāki to varēja izturēt un pārdzīvot. Viņi mums atdeva pēdējo maizes kumosu, lai mēs izdzīvotu," stāstīja A.Anča un piebilda, ka ar katru gadu represēto kļūst arvien mazāk.

Gulbeniete Aija Bērziņa katru gadu 25.martā nāk uz atceres brīdi. "Dzirkstelei" viņa saka, ka to, ko nācies pārdzīvot latviešu tautai 14. jūnijā un 25.martā diezin vai sapratīs tie, kas to paši nav izjutuši. Daloties atmiņas, nav iespējams neraudāt. Pagātne ir sāpīgi skumja - izirusi ģimene, ceļā uz Austrumiem 1941.gada 14.jūnijā mirusi mazā māsa, vēlāk arī tēvs.

 

Piemiņas pasākumi - arī pagastos

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā Gulbenes novadā piemiņas pasākumi notika arī Lizumā, Rankā un Lejasciemā.


Lejasciemā aptuveni 30 cilvēki, galvenokārt vecāka gadagājuma, pulcējās Lejasciema kapos pie piemiņas zīmes, lai, aizdedzot sveces un noliekot ziedus, atcerētos 25. marta represijas. Klātesošos uzrunāja Lejasciema vidusskolas vēstures skolotājs Aldis Doropoļskis. Viņš uzsvēra, ka 1949.gada 25.martā mūsu novadā un citviet Latvijā cilvēkiem sākās cita dzīve.

 

"Tā bija valsts politikas, kas nerēķinājās ar cilvēku tiesībām, jūtām un ģimenēm. Dzīve izsūtījumā ir prasījusi cilvēku dzīvības, tāpēc mēs esam šeit, lai pieminētu tos, kuriem nebija lemts atgriezties," uzsvēra A.Doropoļskis.

Uz piemiņas pasākumu atnākusī kāda sieviete "Dzirkstelei" atzina, ar katru gadu aizvien mazāk cilvēku pulcējas uz šo pasākumu, jo laika ritējums prasa savu - cilvēki aiziet mūžībā.

Pievieno komentāru

Komentāri 1

skaudri

a ievestie atkal pulcējās 9 maijā pie betona falla ceļ uz avīzes voblu, malko degvīnu un spiedz fašist fašist.

pirms 9 gadiem, 2011.03.26 20:52

Vietējās ziņas