Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Baltijas jaunieši bez niknuma pētīs staļinismu

Vecākās paaudzes ļaudis ir dzirdēti sūrojamies, ka represiju un deportāciju šausmas un sāpes, kuras viņiem nācies pārciest tikai dažas desmitgades senā pagātnē, pārāk strauji nogremdētas aizmirstībā. Izpratnes trūkums sevišķi esot jūtams jaunatnes vidū.

Lietuvā nupat noslēdzies starptautisks mākslas un vēstures seminārs "Stations of Grief", kas vieš cerību - šo vēstures notikumu izpratne tiks vairota.


"Stations of Grief", kas latviski skanētu "Sēru pieturas", janvāra nogalē Viļņā bija pulcinājis jauniešus no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas. Šie septiņpadsmit vēstures, mākslas un žurnālistikas studenti devās desmit dienu intensīvā ceļojumā pagātnē, paplašinot savas zināšanas un izpratni par staļinisma laika represijām - deportācijām, politiskajiem ieslodzījumiem un masu slepkavībām.

 

Seminārā tika sniegtas izglītojošas lekcijas, norisinājās ideju darbnīcas, dokumentālo filmu seansi kopā ar šo filmu autoriem, kam sekoja diskusijas. Tāpat tika organizētas ekskursijas uz muzejiem, arhīviem un vēsturiskām vietām, kas saistītas represijām, kā arī tikšanās ar izdzīvojušajiem represiju upuriem.

Tomēr jauniešu vēsturiskās izpratnes apvāršņa paplašināšana nebija semināra galamērķis. Projekta moto ir "Atmiņas, kas mūs vieno". Te iekodēta projekta pamatdoma - atmiņas kā vienojošais elements starp baltiešiem un, kas šobrīd vēl aktuālāk, atmiņas kā tilts starp paaudzēm. Pasākuma organizatori rosinājuši jauniešus meklēt netradicionālus veidus, kā uzturēt dzīvu un nodot tālāk savas tautas vēsturisko atmiņu, stāsta "Stations of Grief" koordinatoreSandra Bogdanova: „Mūsu galvenais mērķis bija likt jauniešiem domāt par šo laiku un atrast veidu, kā radīt dialogu starp paaudzēm."

Tam, ka semināra temats šodien ir ļoti aktuāls, piekrīt arī Latvijas Okupācijas muzeja Izglītības programmas vadītāja Danute Dūra: „Šie notikumi liek mums katram domāt par savām vērtībām. Tas liek domāt arī par to, uz kādu valsti mēs virzāmies - analizēt, kāpēc kas tāds bija iespējams pagātnē un kā nepieļaut lai tas vēl kādreiz atkārtotos."

Viens no semināru viesiem bija dokumentālo filmu režisors un producents Jonass Ohmans. Lai arī zviedrs pēc tautības, viņš jau daudzus gadus lielāko daļu laika pavada Viļņā, veidojot vēsturiskas dokumentālās filmas, sevišķi interesējoties pat Baltijas reģionu. Viņš skaidrā latviešu valodā klāsta savu uzskatu par to, ka ir jāmeklē īpaši veidi, kā par vēstures sāpīgajiem punktiem runāt ar jaunatni:

„Par deportācijām ir jārunā. Tā ir ļoti svarīga vēstures daļa. Ja tu nezini par tām, tu nevari saprast, kas ir Latvija. Bez tā nav iespējams saprast, kas esi tu pats. Manā skatījumā Baltijas vēsture ir pazemojuma un lepnuma vēsture. Caurcaurēm - dažādos veidos un formās. Šīs divas lietas - pazemojums un lepnums - ir tās, kuras vienu vai citu iemeslu dēļ saprot katrs jaunietis."

Iemesli, kādēļ jaunieši vēlējušies iesaistīties projektā galvenokārt ir divi - interese par vēsturi un fakts, ka kāds no radiniekiem bijis represēto vidū. Laimīgā kārtā Viļņas mākslas akadēmijas studentes Vitas Lažinskaites ģimenē neviens nav ticis represēts. Viņu piedalīties mudinājusi vēlme saprast, ko viņai personīgi nozīmē šie notikumi. Arī viņu satrauc vēstures radītā par plaisa starp paaudzēm. „Dažkārt man šķiet, ka vecākā un jaunākā paaudze dzīvo dažādās pasaulēs," Vita atklāj.

Gan Vita, gan citi dalībnieki spriež, ka izpratni vairot varētu iejušanās vecāku un vecvecāku piedzīvotajā. Tomēr iedziļināšanās šausminošajos notikumos 10 dienu garumā projekta dalībniekiem psiholoģiski nav bijusi vienkārša. Piemēram, Sibīrijas cienīgus apstākļus jauniešiem nācies izjust Lietuvas Brīvdabas muzejā, kur uzcelta ‘jurta' - prototips mītnei, kādā represētajiem nācies dzīvot izsūtījumā. Tur notikusi tikšanās ar diviem deportāciju lieciniekiem.

 

Projekta dalībniece no Latvijas, Komunikācijas zinātņu studente Monta Neinberga dalās izjūtās: „Ārā bija -30 grādi, un mums nācās brist cauri sniegam uz jurtu, sanest malku, iekurt uguni un sēdēt uz neērtajām lāvām, cieši kopā saspiežoties. Deportēto stāsti tad ieguva pavisam citu garšu nekā skatoties dokumentālo kino vai lasot viņu dzīves aprakstus."

Starptautisko attiecību maģistra studente Maria Azantševskaja no Igaunijas teic, ka seminārs nav mainījis viņas skatījumu uz vēsturi: „Tas drīzāk ļāva man sajust tos laikus, cilvēku sāpes. Tas lika man saprast, ka šī brūce joprojām asiņo."

Sevi nodarbināt ar saprastā un uzzinātā pārdomāšanu jaunieši varēs vēl labu laiku, jo seminārs bija tikai pirmais no trim projekta etapiem. Otrais norisināsies jau šovasar, kad jaunieši atkal tiksies, lai ieviestu dzīvē savas idejas - tiks izveidotas trīs dokumentālās filmas un vairākas mākslas instalācijas, kuras caur cilvēku dzīvesstāstiem un jau zināmu faktu aplūkošanas iepriekš neredzētā gaismā centīsies padarīt bezpersonisko vēsturi cilvēcisku. Tieši cilvēciskums kā īpašība ir Montas Neinbergas un viņas domubiedru plānotās filmas pamatakmens.

„Tā vietā, lai šokētu ar skaitļiem, asinīm un šausmām, mēs parādīsim gaišo pusi. Jā, deportācijas bija necilvēcīgas, bet tieši tie, kas bija viscilvēcīgākie, spēja iziet tām cauri neievainoti. Baltijas valstu iedzīvotāju asinīs plūst viņu uzskatu, ticības, draudzības un cilvēcisko vērtību spēks. Mēs izvēlējāmies piecus aspektus, kas izpaustu iemeslus, kas ļāva cilvēkiem izdzīvot pat visnežēlīgākajos apstākļos: saikne ar dzimteni caur vēstulēm un pasta sūtījumiem, gaišs skatījums uz dzīvi, ticība tās reliģiskajā un rituālajā aspektā, cilvēciskas vērtības un interpersonālās saites izsūtīto vidū," skaidro Monta.

Projekta trešā etapa ietvaros studentu paveiktais tiks izrādīts plašākai sabiedrībai. Ar darbiem plānots iepazīstināt medijus un apceļot virkni muzeju Viļņā, Rīgā un Tallinā, veidojot izstādes un pasākumus. D. Dūra apstiprina, ka ļoti labprāt redzētu šī projekta gala rezultātā tapušo izstādi arī Latvijas Okupācijas muzeja telpās.

„Pirmajā projekta etapā esam sasnieguši ļoti daudz, tāpēc mums ir pamats domāt, ka arī projekta gala rezultāts priecēs mūs un citus," pārliecināta projekta koordinatore Sandra Bogdanova.

Projektu organizē Lietuvas bezpeļņas organizācija ‘TV Europa', kas nodarbojas ar video projektu, TV programmu un vēsturisku un kultūrmantojuma dokumentālo filmu producēšanu, kā arī starptautisku konferenču organizēšanu.

Vairāk par projektu: www.stationsofgrief.eu

Pievieno komentāru

ES un Latvija