Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

ES: Cilvēks cilvēkam vilks?

Vai Latvijā tiešām valda princips „Mirsti tu šodien, es - rīt"? Vai tiešām gaida citu nosprāgstam, lai tiktu pie kāda atvieglojuma, pabalsta vai atbalsta? Latvijā pastāvošā biopolitika uzrāda iezīmes, kas uzskatāmi ir redzamas faktiskajās koncentrācijas nometnēs. Tomēr diez vai ir arī tā, ka spēkā ir ierasti izprastā atziņa, ka cilvēks cilvēkam ir vilks.

RSU profesore Vija Sīle gan izvairās atbildēt uz jautājumu, kā psiholoģiski sanaidot cilvēkus, izvēloties runāt par konfliktiem. Viņa norāda, ka „konflikts ir ārēji izpausta cīņa starp vismaz divām savstarpēji atkarīgām pusēm - abas puses zina, ka eksistē nesaskaņas," un piebilst, ka daudzi konflikti netiek atrisināti „tikai tāpēc, ka puses negrib atzīt savstarpēju saistību - atkarību". Profesore brīdina, ka nevajag veidot subjektīvus konfliktsituācijas tēlus, kas tad arī nosaka rīcību. Bet varbūt šādu tēlu jau ir par daudz? Varbūt cilvēki ir iegrimuši māžu pasaulē un to vien dara kā māžojas?

 

Ik pa laikam uzvirmo pārspriedumi par ziedojumiem, labdarību, par to, cik solidāri esam vai neesam. Katrīne Pasternaka norāda: „Labdarība kā cilvēku labas gribas izpausme nedrīkst būt „uzbāzīga" attiecībā pret tiem, kuriem tā nepieciešama. Tai jāseko grūtībās nonākušo sabiedrības locekļu jau izteiktam lūgumam." Ja esot izteikts lūgums, palīdzības piedāvājums nedarbojas kā pazemojums. Viņa gan atzīst, ka „ideālā variantā labdarībai nebūtu jābūt publiskai" un ka tas ir „vissmagākais" jautājums Latvijā. Laikam jau tas ir „smags" jautājums ne tikai publiskuma ziņā. Cik lielā mērā labdarība vispār ir labdarība, bet ziedošana - ziedošana?

 

Lauvas tiesa tiek sportam. Taču tā ir nevis ziedošana, bet sponsorēšana vai netieša reklāmas pirkšana. Turklāt jāņem vērā, ka par ziedojumiem pienākas nodokļu atlaides, tā ka tas nav gluži nesavtīgs pasākums. Nākamā joma ar dāsnākajiem ziedojumiem ir trūcīgas un mazturīgas personas, bet īpaši ir jāizceļ ziedojumi slimiem bērniem un dzīvnieku aizsardzībai. Lai ziedotu, ir nepieciešama reklāma. Bet cik tā ir ētiska? Un kas tiek šādi izreklamēts? Vai tā vispār ir labdarība? Cilvēki iet postā, bet gādāts tiek par dzīvniekiem - tiem, kurus vismaz daļa no tās pašas sabiedrības ir atstājusi likteņa varā. Var un vajag iebilst: palīdzot dzīvniekiem, mācās palīdzēt cilvēkiem.

 

Tomēr neliek mierā jautājums, vai ziedošana ir labdarība, vai tā ir taisnīga? Pragmatiski apsverot, labdarība sniegtu lielāku labumu, ja tā tiktu nevis vienam, bet, piemēram, simtu vienam, t.i., ja tā būtu kopīgs labums. Tam vienam ir nepieciešama operācija, bet tiem citiem šī pati summa nodrošinātu brīvpusdienas, atvieglotu mācības un galu galā vismaz reizi gadā ļautu, piemēram, pabūt Rīgā, apmeklēt teātri. Šāda jautājuma nostādne var šķist skarba, tomēr uz šādu jautājumu ir nepieciešams atbildēt. Turklāt var jautāt, vai valsts nespēj nodrošināt elementāras lietas?

 

Politologs Ivars Ījabs norāda, ka dati par palīdzību līdzcilvēkiem Latvijā neuzrāda būtiskas novirzes no Eiropas vidējā rādītāja, ka, gluži pretēji, pašmājās ir vērojama lielāka solidaritāte. Taču tūdaļ precizē, ka runa ir par „privātu" solidaritāti, jo publiskajā solidaritātē nepastāv tik liela gatavība: „Paraudzīsimies kaut vai uz tām pašām arodbiedrībām - to ietekme Latvijā ir visai vāja tās pašas solidaritātes trūkuma dēļ: kamēr neķeras klāt man, es jau neiešu lēkt uz ecešām citu cilvēku dēļ."

 

Solidaritāti mēdz bieži piesaukt, aizmirstot, ko tā īsti nozīmē. Kooperatīvā solidaritāte ir kopīga individuālo risku vai problēmu risināšana, piemēram, slimības, bezdarba gadījumos u. tml. Uzreiz jābilst, ka publisks, t.i., valstisks, proti, kopīgs risinājums Latvijā laikam ir retums. Tad jau labāk ļaujas individuālai ziedošanai, nemaz nemēģinot jautājumu risināt politiski. Antagonistiskā solidaritāte ir kopīgo interešu aizstāvēšana pret konkurējošu kopību. Tēlu līmenī šāda solidaritāte varbūt pastāv. Un visbeidzot pastāv sagadīšanās solidaritāte, piemēram, dabas katastrofu izraisīto seku kopīga pārvarēšana.

 

Kā ir ar solidaritāti Latvijā? Ījabs izvirza pārdomāšanas vērtu atziņu: „Esmu pārliecināts, ka daudzas kļūdas pēdējo gadu ekonomiskajā politikā ir sadarītas nevis ar politiķu ļaunprātīgu nodomu kaut ko nozagt vai piesegt savus draugus, bet gan ar pārspīlētu un nepārdomātu līdzcietību - vai, ja vēlaties, īpaši izprastu solidaritāti." Varbūt tiešām līdzcietība ir kaitīga, t.i., izdomājot ziedošanas, labdarības „subjektīvos tēlus", situācija individuāli un kopīgi tiek vienīgi pasliktināta?

 

Izteikums, ka cilvēks cilvēkam ir vilks, sākotnēji norāda tikai uz cilvēka nepastāvīgo iedabu. Jau Roterdamas Erasms šim izteikumam pievieno otru daļu, kurā vārdu „vilks" aizstāj ar vārdu „dievs". Un tas nozīmē, ka vien pašu ziņā ir atrisināt problēmas - padarīt tās par konfliktiem, vai arī beidzot nodrošinot kooperāciju.

Pievieno komentāru

ES un Latvija