Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

ES: EK piedāvājums lauksaimniekiem – labākais iespējamais?

Kritiku aizvadītajās dienās izpelnījusies Eiropas Komisija (EK) - izvērtējot tās daudzgadu budžeta piedāvājumu 2014. - 2020. gadam, Latvijā lielāko neapmierinātību izraisījuši tiešie maksājumi zemniekiem.

Lai gan lauksaimniecība Eiropas Savienības (ES) un arī Latvijas ekonomikā dod salīdzinoši nelielu pienesumu - 2-4% no IKP - pašreizējā daudzgadu budžetā šai nozarei paredzēti gandrīz 40% visas naudas (no 6,6 miljardiem eiro, kas šajā laikā paredzēti Latvijai, laukiem tikuši gandrīz divi miljardi), un arī piedāvājumā nākamajiem gadiem šis skaitlis saglabājies gana liels (36,2%). Tā kā visas ES valstis vienojušās, ka prioritātei nākamajos gados jābūt ekonomikas stiprināšanai un jaunu darbavietu radīšanai, tad vairāk naudas paredzēts, piemēram, zinātnei un pētniecībai, enerģētikai vai infrastruktūras projektiem.


Uz vienādiem vai vismaz ļoti līdzīgiem tiešajiem maksājumiem patiešām ir jātiecas, taču - vai šobrīd būtu pamatoti vienādi maksājumi visās valstīs, ja darba algas un citas ražošanas izmaksas ievērojami atšķiras? Zemkopības ministrijas provizoriskie aprēķini liecina, ka Latvijas lauksaimnieki 2020. gadā papildus jau esošajiem tiešajiem maksājumiem 95 eiro apmērā par hektāru saņemtu klāt aptuveni 50 eiro, un tā būtu apmēram puse no vidējā atbalsta ES valstīs - taču tajā pašā laikā tas nozīmētu maksājumu pieaugumu par 70%. Tas būtu straujākais kāpums visā ES, turklāt laikā, kad nozarei pieejamais finansējums tiek samazināts.

 

Pēdējā laikā izskanējušie viedokļi vedina domāt, ka tieši no maksājumiem, ko par katru hektāru saņem zemnieki, ir atkarīga Latvijas lauku nākotne, taču tajā pašā laikā tiek aizmirsts, ka lauksaimniecībā strādā tikai katrs piektais Latvijas lauku iedzīvotājs. Pārējiem - un noteikti arī zemniekiem - ir arī citas rūpes: lai ceļi būtu izbraucami, lai internetam varētu piekļūt arī no mājām, ne tikai bibliotēkas novada centrā, un lai būtu pieejams pabalsts paša nelielajam uzņēmumam. Šīm lietām ES nauda bija un būs pieejama, un, domājot par Latvijas lauku nākotni, svarīgi būtu paturēt prātā arī to.

 

Neapšaubāmi, ir saprotama mūsu lauksaimnieku vēlme ne tikai ieguldītā darba apjoma, bet arī saņemto maksājumu apmērā līdzināties vairāk pieredzējušajām ES valstīm. Latvijai nevajadzētu ļauties sašutumam, bet meklēt sabiedrotos, jo bez Latvijas, tāpat kā pārējo ES dalībvalstu, piekrišanas, daudzgadu budžetu pieņemt nevarēs.

Pievieno komentāru

ES un Latvija