Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

ES: Izvēle

Ir pašsaprotami, ka par strādātnespējīgiem vecākiem rūpējas viņu bērni. Tāpat ir pašsaprotami, ka civilizēta sabiedrība neļaus nomirt badā vecam cilvēkam tikai tāpēc, ka viņam nav bērnu, kas varētu par viņu rūpēties. Vēl vairāk - mūsdienu.

Eiropas sabiedrība uzskata, ka cilvēkam, kurš savu mūžu apzinīgi strādājis, vecumā dzīves līmenim nevajadzētu kristies. Šim nolūkam ir izveidotas plašas un finansiāli ietilpīgas pensiju sistēmas, no kurām spilgtākais paraugs, šķiet, ir ziemeļvalstīs praktizētā. Vairāk vai mazāk, bet jebkura no tām paredz paaudžu solidaritāti. To, ko esmu parādā vecākiem, es atdodu bērniem - tikai šeit vairs nav runa par atsevišķu cilvēku, bet gan par paaudžu attiecībām.  

Tomēr šis modelis darbojas tikai nelielā pasaules daļā: Eiropā. Pensijas, protams, pazīst arī pārējā pasaulē, tomēr nekur pensiju sistēma nav tik visaptveroša kā Eiropā. Tas ir ļoti dārgs pasākums, kas ne katrai valstij ir pa kabatai. Eiropa kā pasaules bagātākais reģions to varēja atļauties. Varēja - jo nu sāk nevarēt. Arvien skaudrāka kļūst nepieciešamība izšķirties, kur naudu ieguldīt - pensijās vai valsts attīstībā, jo visam vairs nepietiek. Patiesībā izvēles nav: atpalicība valsts attīstībā nozīmē konkurētspējas mazināšanos pasaules tirgos, ekonomisko stagnāciju vai pat lejupslīdi un ar to saistītu dzīves līmeņa pazemināšanos visām vecuma grupām.

 

Eiropa - tie ir tikai 11% pasaules iedzīvotāju. Pārējiem par valsts sociālā budžeta piepildīšanu raizes ir mazākas - tā ir katras ģimenes iekšēja lieta. Lielākās grūtības, ar kādām savulaik saskārās Ķīnas varas iestādes, sākot īstenot viena bērna politiku, bija gadu tūkstošus pastāvējusī tradīcija bērniem uzturēt savus vecīšus. Tikai daudzbērnu ģimene varēja nodrošināt, ka vecumā būs maize un pajumte. Šī tradīcija ir dzīva lielākajā daļā pasaules. Šī tradīcija ļauj valstij nelauzīt galvu par pensijām, bet visus resursus sviest globālajā konkurences cīņā. Indija, Brazīlija, vairākas citas valstis savā izaugsmē daudzās jomās sāk konkurēt par līdera pozīcijām, bīstami pietuvojoties vai pat apsteidzot Eiropas rādītājus.

 

Eiropa noveco, Eiropa izmirst - šādi brīdinājumi vairs nevienu nepārsteidz. Vairs nepārsteidz arī tas, ar kādu mieru šie brīdinājumi tiek uztverti. Varbūt tikai šoka terapija var likt atjēgties, pirms sabiedrību pārņem šoks, no kura vairs atgūšanās nav. Es nezinu receptes, kas var likt sabiedrībai sākt domāt. Bet es zinu, ka dabas likumi ir nežēlīgi vienkārši: sabiedrība, kas sevi neatražo, pazūd bez pēdām.

Pievieno komentāru

ES un Latvija