Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

ES: Septiņu bērnu ģimenēs nebūs, tātad jāieved imigranti

Raita Karnīte, Ekonomikas prognožu centra valdes locekle, sarunā ar esmaja.lv prognozē, ka jau pēc sešiem septiņiem gadiem darbaspēka trūkums Latvijā būs katastrofāls un sāks ieplūst imigranti, savukārt 2025. gadā vismaz katrs piektais Latvijā strādājošais būs iebraucējs no austrumiem. Tikmēr pētniece Oksana Žabko brīdina - ja nebūs izstrādāta stingra imigrācijas politika, varam nokļūt pamatīgā ķezā.

Kas neražo, tas netērē
Cilvēki valstij dod divus labumus - paši ražo un paši tērē, atzīst R. Karnīte. „Tas veido iekšzemes kopproduktu, kā arī paaugstina tirgus ietilpību, kas savukārt virza valsts ekonomiku. Tāpēc cilvēki un to skaits katrai valstij ir izšķirošs," skaidro ekonomikas eksperte.  

Latvijā trūkst darbaspēka, lai izveidotu tautsaimniecības sistēmu, kas uzturētu infrastruktūru. „Esam tik, cik esam. Nebūt nav tā - jo mazāk skolnieku, pensionāru un bērnu, jo mazāk valstij jātērē. Optimālais lielums, lai apsaimniekotu teritoriju, ir tāds, lai cilvēki saražotu tik daudz naudas pārpalikumu, ko varētu ieskaitīt budžetā, lai bez bēdām uzturētu ceļus un tiltus, infrastruktūru kopumā. Protams, nelielas slimnīcas, mazas skolas ir neefektīvas, taču tās pastāvējušas zemās apdzīvotības dēļ. Tās slēdzot, samazinās pakalpojumu pieejamība, pasliktinās dzīves apstākļi, rodas sociālā atstumtība. Ar mazu cilvēku skaitu var iztikt tikai atsevišķos tautsaimniecības sektoros, - piemēram, veicot specifiskus naudas darījumus vai nekustamo īpašumu tirgū, kur ir liela peļņa un liela pievienotā vērtība, tomēr ilgtspējīgas ir nozares, kuras ir saistītas ar daudzu cilvēku nepieciešamību, lai tās uzturētu," skaidro R. Karnīte.

 

„Latvijas cilvēku potenciāls strauji sarūk līdz bīstamiem apmēriem. Raugoties no sabiedrības pašuzturēšanās viedokļa, drīz nebūs, kas Latvijā pelna pensijas, jo jauno cilvēku skaits visās vecuma grupās ir uz pusi mazāks, nekā bija pirms 1990. gada. Tajos gados notika būtiska iedzīvotāju skaita lejupslīde, taču iepriekšējais līmenis neatjaunojās. Nepilnīgās vecuma grupas turklāt tūlīt sāks plucināt migrācija, aicinot doties darba gaitās prom no Latvijas. Ja piedzimst tik maz iedzīvotāju, tā jau ir depopulizācija. Tas šaurais strādājošo cilvēku kopums nespēs atjaunot sabiedrību, jo mums nav pieredzes ar septiņiem vai desmit bērniem ģimenē, bet gan 1,15 kā pašlaik, atražojot tikai vienu no vecākiem. Jā, situācija ir kļuvusi drausmīga," atzīst eksperte.

 

Būsim spiesti ievest cilvēkus
Raita Karnīte saskata divas izejas no „drausmīgās situācijas". „Varam mēģināt atjaunot iedzīvotāju skaitu - bet tam nepieciešami tēvi un mātes. Pašlaik bērni latviešiem dzimst ārzemēs. Līdz ar to kļūst skaidrs, ka saviem spēkiem palielināt iedzīvotāju skaitu nav iespējams. Tā tas ir daudzās Eiropas valstīs, bet tik dramatiska situācija kā Latvijā nav nekur. Pēc EUROSTAT prognozes 2060. gadā mums būs vislielākais iedzīvotāju skaita samazinājums Eiropas Savienībā, nemaz neņemot vērā migrāciju. Uzlabot demogrāfiju pašu spēkiem ir ļoti grūti, tādēļ mēs ejam uz to, ka būsim spiesti ievest cilvēkus - notiks organizētā imigrācija. Varbūt nenotiks vervēšana, bet valstij procesu jāatzīst kā nepieciešamu un tam jāsagatavojas. Ja mēs gribam, lai Latvijā strādā nauda, nepieciešami cilvēki," saka ekonomiste.

 

Turklāt R. Karnīte prognozē, ka cilvēki plūdīs no turienes, no kurienes Latvijā ienāks nauda.

 

„Kādreiz domāju, ka gan nauda, gan cilvēki nāks no Rietumiem, jo rietumniekiem varētu patikt tas, ka pie mums ir daudz tukšas vietas. Tomēr nē, nauda un cilvēki ieplūdīs no austrumiem. Pašreizējā Saeimas koalīcijas veidošanas gaita ar spiedienu par „Saskaņas centra" pievienošanos koalīcijai skaidri norāda uz austrumu ekonomiskajām interesēm. Un mums arī to vajag, lai atgūtu attīstību. Eiropa tikmēr nav noskaņojusies riskēt ar savu naudu Latvijā."


„Tas, ko mēs pašlaik redzam notiekam valstī, ir labāk kā nekas, bet mēs nevaram apmierināti gulšņāt šūpuļkrēslā, jo valsts ir tukša, naudas nav," bilst R. Karnīte. „Arī Īrijā, kurai pirms pāris gadiem bija trešā lielākā labklājība Eiropā, tagad saskaras ar to, ka paši īri, situācijai pasliktinoties, no tās laižas kā žurkas no slīkstoša kuģa."

 

Ko gribam - strādniekus vai iedzīvotājus?
Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētniece Oksana Žabko savukārt brīdina, ka Latvijā imigrantu ieplūšana var notikt vai nu pēc Latvijas valsts izveidotas shēma vai arī haotiski.

 

„Valsts līmenī jāapzinās, kāda būs valsts politika šajā jautājumā. Pašiem jāsaprot, vai izdevīgāk, vai trešo valstu darbaspēks atbrauc un paliek vai arī pastrādā un atgriežas savā valstī. Ja pieņemam viņus uz palikšanu, tad jāņem bijušo PSRS valstu cilvēkus, jo viņi mums ir mentāli tuvāki - tomēr eiropieši un kristieši, līdz ar to integrācijas problēmu būs mazāk. Savukārt, ja negribam, lai iebraucēji apmetas šeit uz dzīvi, bet tikai pastrādā, tad varam skatīties uz dienvidaustrumāzijas cilvēkiem. Latvijai ir skaidri jādefinē šī izvēle. Ja imigrācijas politiku veidosim apzināti, problēmu būs maz, bet, imigrantiem ierodoties pašiem pēc sava prāta, varam nokļūt ķezā. Uz savu galvu iebraukušie būs cilvēki ar dažādiem motīviem, veidosies geto, sociālās problēmas radīsies kaudzēm," paredz pētniece.

 

O. Žabko esmaja.lv stāsta, ka 2007. un 2008. gadā Latvijas uzņēmējiem bijis liels pieprasījums pēc ārvalstu darbaspēka, taču administratīvās procedūras Latvijā bijušas tik stingras, ka ārvalstnieka pieņemšana darbā prasījusi par vairākus mēnešus.


„Uzņēmēji tolaik pārmeta valsts iestādēm darba kavēšanu. Kad pie mums sākās ekonomiskā recesija, valsts institūciju spiediens tikai pastiprinājās, jo visās nozarēs, kurās bija iespēja izstumt ārvalstu darbaspēku, tas tika darīts, neskatoties uz to, ka dažas nozarēs bez tā neiztikt, jo Latvijā gluži vienkārši nav šādas kvalifikācijas darbinieku. Mēs spiežam ārā visus, neskatoties ne uz ko. Patiesībā būtu jādiferencē ārvalstu darbinieku ieplūšana, atsaucoties uz nozaru vajadzībām."

 

Pētniece uzskata - šobrīdd ārvalstu darbaspēku Latvijas uzņēmējiem vajag minimāli, bet prognozes liecina, ka, ekonomikai atveseļojoties, trešo valstu darbarokas atkal vajadzēs.

 

„Latvieši paši ir aizbraukuši un, spriežot pēc viņu noskaņojuma aizbraucot, 70% neatgriezīsies. Līdz ar to mums vajadzēs darba rokas, kas strādā, lai vispār ekonomika pastāvētu, jo tai ir nepieciešama cilvēku masa, kas to darbina," norāda O. Žabko.

Pievieno komentāru

ES un Latvija