Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

ES: Vai "Eiro" kuģis slīkst?!

Pieņemu, ka patlaban daudziem rodas nejauka sajūta, ka valstu parādu krīzes dēļ "eiro zonas kuģis iet pa burbuli". Lai noskaidrotu patieso situāciju ar parādu kuģi, vispirms jāatskatās uz iemesliem, kas rada šādu notikumu interpretāciju. Kā likums, pēc finanšu satricinājumiem valdības parādu līmenis pieaug, jo, krīzes apstākļos sarūkot ekonomikas izaugsmei un samazinoties nodokļu ieņēmumiem, valdības ir spiestas meklēt citas budžeta vajadzību finansēšanas alternatīvas.

Viena izeja ir pārskatīt izdevumus, īstenojot taupības pasākumus un strukturālas reformas jomās, kur valsts tērē naudu kā valsts pārvalde, izglītība u.c. Otra alternatīva ir mēģināt uzturēt iepriekšējo izdevumu līmeni, aizņemoties trūkstošo naudu finanšu tirgos. Tādā gadījumā gan jārēķinās, ka valdība būs spiesta cīnīties ar parādu spirāli - jo lielāks aizņēmums, jo dārgāk izmaksās tā apkalpošana un attiecīgi mazāks finansējums tiks novirzīts tautsaimniecības attīstīšanai (izglītībai, veselības aprūpei, ceļu būvei u.c. izšķirošām nozarēm). Šī alternatīva iet roku rokā ar inflācijas pieaugumu un sliktākajā gadījumā var novest valsti līdz maksātnespējai.

 

Globālajai krīzei 2010. gadā uzņemot apgriezienus, pirmā kapitulēja Grieķija, un Eiropas Komisijai (EK) nācās steidzami ķerties pie tās finanšu problēmu risināšanas. Tādēļ, piesaistot Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) finanšu atbalstu, EK izveidoja divpusēju aizdevumu fondu, kurā eiro zonas valstis novirzīja 80 miljardus eiro Grieķijas glābšanai. Kā zināms, piešķirtais finansējums izrādījās nepietiekams, un 2011. gada vasarā ne bez lielām diskusijām eiro zonas valstu vadītāji panāca kompromisu par Grieķijas aizdevuma programmas paplašināšanu (papildu finansējums varētu sasniegt 109 miljardus eiro), parāda atmaksas termiņa pagarināšanu līdz pat 30 gadiem un aizdevuma likmju samazināšanu , kā arī atbalstīja privātā sektora iesaistīšanu Grieķijas parādu krīzes risināšanā. Iespējams, tas nedaudz atgādina ūdens liešanu caurā mucā, tomēr, ņemot vērā ES dalībvalstu savstarpējo atkarību, ES līderiem bija būtiski īsā laika posmā uzlabot Grieķijas valdības parāda ilgtspējīgumu.


Pēc pirmās palīdzības sniegšanas Grieķijai tapa skaidrs, ka sēklim bīstami tuvu ir arī Īrija un Portugāle, tādēļ ES gudrās galvas atkal sanāca kopā, lai domātu par pastāvīgākiem instrumentiem eiro zonas parādu krīzes radīto seku mazināšanai. Rezultātā tika panākta vienošanās par eiro zonas valstīm pieejamajiem glābšanas riņķiem avārijas gadījumā- Eiropas finanšu stabilizācijas mehānismu (EUR 60 mljrd.) un Eiropas Finanšu stabilitātes instrumentu (EUR 440 mljrd.), kurus 2013. gadā aizstās pastāvīga glābšanas sistēma - Eiropas stabilitātes mehānismu (EUR 500 mljrd.).


Vienlaicīgi tika domāts par drošāku kuģošanas ceļu attīstību, tostarp izveidojot vairākas bākas, kas norādītu saprātīgāko kuģošanas ceļu. Tika uzsāktas vairākas iniciatīvas ilgtspējīgas ES ekonomikas izaugsmes nodrošināšanai (Stratēģija Eiropa 2020, Eiro plus pakts, uzlabota fiskālā un makroekonomiskā pārraudzība). To uzdevums ir noteikt īstermiņa un vidēja termiņa ekonomikas politikas prioritātes un savlaicīgāk konstatēt iespējamos apdraudējumus dalībvalstu ekonomikai, kā rezultātā ES ātrāk mobilizētos draudošas krīzes novēršanai.

 

Ir padomāts arī par ūdensceļu kontroli - eiro zonas valstīm atkārtoti novirzoties no apdomīgas fiskālās politikas (t.i., pārkāpjot Stabilitātes un izaugsmes pakta nosacījumus), tām tiktu piemēroti korektīvi pasākumi - pakāpeniskas finanšu sankcijas. Apdomīga fiskālā politika nozīmē savlaicīgi sabalansēt izdevumus ar ieņēmumiem, lieki neaizņemoties, jeb izsakoties ekonomikas terminoloģijā - valsts budžeta deficīts nedrīkst būtiski pārsniegt 3% no IKP, bet valsts parāda līmenis - 60 % no IKP. Pozitīvi, ka, reaģējot uz eiro zonas parādu krīzi, būtiski stiprināta tieši valdības parāda kritērija loma, veicot valsts ekonomikas temperatūras mērījumus. Pārkāpuma procedūru pret fiskālās disciplīnas pārkāpējiem nu varēs ierosināt arī gadījumos, kad valdības parāda līmenis pārsniegs 60% no IKP (arī gadījumos, ja budžeta deficīta līmenis būs normas robežās).

 

Diemžēl ar bākām un ūdensceļu satiksmi kontrolējošiem dienestiem vien ir par maz, jo daudz kas ir atkarīgs no pašu dalībvalstu līderiem, kuru politiskais mūžs ir atkarīgs no mākas rast saprātīgu kompromisu starp nepopulāriem, bet tautsaimniecības izaugsmei vajadzīgiem lēmumiem par ekonomikas sabalansēšanu (kuras nenovēršams elements ir izdevumu samazinājums jeb budžeta konsolidācija) un savu vēlētāju interešu apmierināšanu.

 

Tiktāl viss būtu skaisti. Ir bākas, kas signalizē par fiskālās politikas pamatnostādnēm (vai novirzēm no tām), ir mehānisms, lai īstermiņā aizdrīvētu sūci, ir arī kuģinieku kontrolēšanas mehānisms, bet vai ar to ir gana? Pagaidām, spriežot pēc nervozitātes finanšu tirgos, atsevišķu dalībvalstu reitingu pazeminājuma, pat neskatoties uz apņemšanos stabilizēt savu finanšu stāvokli un īstenot prasītās strukturālās reformas, dalībvalstīs notiekošajiem sociālajiem nemieriem, šķiet, ka drošas pārliecības vēl nav.


Vai šajā uzticēšanās kritumā būtu pareizi vainot eiro? Nedomāju vis, jo ne jau dalība eiro zonā izraisīja krīzi Īrijā, Portugālē, Grieķijā. Patiesībā krīzes iemesli katrā no šim valstīm bija atšķirīgi. Īrijas lielākā problēma bija nepārdomātā banku politika un ar to saistītais nekustamā īpašuma burbulis. Savukārt gan Grieķija, gan Portugāle ilgstoši īstenoja neefektīvu ekonomikas politiku, kuras pamatā bija lēti aizņēmumi finanšu tirgos un strukturālo reformu neesamība, bet ekonomikas izaugsmi pamatā balstīja iekšējais patēriņš. Tās ne vien nepretojās kārdinājumam tikt pie lētas naudas, bet arī nespēja to saprātīgi izlietot, lai kaut nedaudz izlīdzinātu savas valsts ekonomikas konkurētspēju ar spēcīgākajiem eiro zonas spēlētājiem. Tādēļ saskaņā ar aizdevumu programmas nosacījumiem patlaban Grieķijas un citu eiro zonas perifērijas valstu valdības būs spiestas īsā laikā īstenot patiešām vērienīgu un sociāli sāpīgu konsolidācijas programmu.

 

Jāpiezīmē, ka citas eiro zonas valstis (piemēram, Vācija, Francija, Nīderlande, Somija, u.c.) arī pēc iestāšanās eiro zonā vairumā gadījumu nevis ieslēdza ekonomiskās pārvaldības "autopilotu", bet centās pieturēties pie Stabilitātes un izaugsmes pakta pamatnostādnēm. Protams, krīze sašūpoja arī šos "apzinīgos" kuģotājus, citstarp liekot tām būtiski samazināt savus izdevumus, tomēr tas nav salīdzināms ar ekonomikas kritumu eiro zonas perifērijā, kā arī ar to saistīto sociālo pretestību un apjomīgajiem izdevumu samazinājumiem.

 

Ņemot vērā visu eiro zonas valstu ciešo savstarpējo ekonomisko atkarību, nav ne mazāko šaubu par to, ka eiro zonai ir jārod parādu krīzes risinājums, kuru varētu integrēt ar iepriekš minētajām eiro zonas ekonomikas politikas iniciatīvām. Tā masu medijos lasām par vairākām jaunām fiskālās politikas koordinācijas iniciatīvām (vienota eiro zonas fiskālās pārvaldības institūcija) vai finanšu pakalpojumu sniedzēju atbildības stiprināšanu (vienots nodoklis finanšu operācijām, u.tml.), par kuru nepieciešamību eiro zonas valstu vadītāji kuluāru sarunās patlaban lauzot galvas. Domāju, ka jau septembrī redzēsim, kuras no idejām par eiro zonas fiskālās politikas koordināciju uzsāks savu patstāvīgo dzīvi un tiks virzītas tālāk, bet kuras ieguls ES valstu vadītāju atmiņu albumos.

 

Šis nenoliedzami ir sarežģīts laiks un izskatās, ka ekonomiskā vētra nerimstas nedz eiro zonā, nedz citur pasaulē. Vai šajos apstākļos mums ir lietderīgi turpināt gatavošanos eiro ieviešanai? Diskusijas par šo un līdzīgiem jautājumiem pēdējā laikā publiskajā telpā izskan teju ik dienas.


Manuprāt, argumentiem pret eiro ieviešanu Latvijā nav pārliecinoša pamatojuma - pieņemot, ka pēc eiro ieviešanas valsts turpina īstenot sabalansētu ekonomikas politiku nevis "autopilotā palaiž gāzi grīdā". Kā jau minēju sākumā, eiro zonas parādu krīzē nav vainojama vienotā valūta, bet gan atsevišķu valstu neprasme (nespēja) saprātīgi īstenot tās sniegtās priekšrocības. Eiro nav panaceja. Tas nesola zāles pret nesaprātīgu un neilgtspējīgu ekonomikas politiku un nepasargā no krīzes.

 

Eiro ir apliecinājums pārējai pasaulei par valsts ekonomikas un finanšu stabilitāti un uzticamību. Man tas neliekas maz, jo šajā skarbajā globalizācijas laikmetā tādas mazas un atvērtas ekonomikas kā Latvija interesēs tomēr būtu nodrošināties ar šādu apliecinājumu. Pretējā gadījumā, lepnā vientulībā kuģojot, sarkanbaltsarkanās krāsās krāsotais mazais kuģītis un tā apkalpe nez vai ilgstoši saviem spēkiem spētu stāvēt pretim dažādām dabas kataklizmām, kuras ir neizbēgamas arī nākotnē.

 

Pievieno komentāru

ES un Latvija