Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

ES: Vai Igaunijai pēdējā biļete uz «Titāniku»?

Igaunija 1. janvārī pievienojās eirozonai. Esam jau apraduši, ka "lēnie igauņi" vai visos iespējamos rādītājos mūs, latviešus, apsteiguši. Latvijas valdības nospraustais termiņš lata nomaiņai ar eiro, kā zināms, bija 2008. gads. Toreiz iestājās Malta, bet ne Latvija. Tagad valdības noteiktais datums ir 2014. gada 1. janvāris.

Kāpēc būtu jāpievienojas eirozonai, ja tā esot pēdējā biļete uz "Titāniku" - tā tēlaini Igaunijas iestāšanos eiroklubā nosaucis kāds igauņu eiroskeptiķis. Uz dzēlību varētu atbildēt ar tādu pašu - igauņi varbūt nopirkuši vienu no pēdējām biļetēm glābšanas laivā no "Titānika", taču svarīgāk ir pievērsties argumentiem.


Eirozonā ir grūtības, bet ārpus tās būtu vēl grūtāk, neviena no nu jau 17 eirozonas valstīm pat teorētiski neizskata iespēju izstāties no tās. Valstu rinda uz iestāšanos eirozonā nav nekur pazudusi. Spēku apvienošana globālajā konkurencē ir objektīva nepieciešamība.

 

Jādomā, būs arī priekšlikumi eiro nostiprināt, kuri neaprobežosies ar bezprecedenta apjoma stabilizācijas fonda (mehānisms, kura ietvaros ES dalībvalstis garantē kredītus 500 miljardu eiro apmērā tām eirozonas valstīm, kam nepieciešama palīdzība) izveidi vien. Minētā fonda izveide gan uzskatāmi parāda, ka krīzes brīdī arī daudzbalsīgā Eiropa spēj operatīvi rīkoties, un tās rīcībā esošie finanšu resursi nav novērtējami par zemu.


Nule izlaistās eiroobligācijas tikai par ceturtdaļu apmierinājušas pieprasījumu pēc tām. Francija un Vācija ir iebildušas pret veidu, kādā šīs obligācijas tiek izlaistas, jo uzskata, ka tās neveicina eirozonas vājāko valstu atbildības celšanu. Tas, cik stabila būs eirozona, atkarīgs no tā, kā eirozonas valstis ievēro pašu noteiktos Māstrihtas kritērijus (pieci kritēriji, pēc kuriem nosaka, vai ES valsts ir gatava ieviest eiro. Cita starpā, tie nosaka maksimāli pieļaujamo inflāciju, budžeta deficītu un valsts parādu) eiro ieviešanai. Iestāšanās eirozonā ir iespēja, saglabājoties lielai valsts individuālai atbildībai par savu ekonomisko un finanšu politiku.

 

Valstu attieksmes dažādība kritēriju ievērošanā arī nav vienotas valūtas stiprumu veicinošs faktors. Skaidrs, ka ir un būs grūtības kopīgas politikas veidošanā.


Jā, starp krīzi visveiksmīgāk pārdzīvojušajām valstīm ir arī valstis, kuras saglabājušas savu nacionālo valūtu, - Polija, Zviedrija, Dānija. Bet tās ir valstis arī ar zemu budžeta deficītu un stabilu tautsaimniecības struktūru.

 

Ja valsts pārvalde ir dārga un neefektīva, ja ekonomika ir nesabalansēta, darba algas apsteidz darba ražības pieaugumu, valsts tērē vairāk, nekā nopelna, audzējot savu budžeta deficītu, tad krahs ir neizbēgams, esi vai neesi eirozonā. Grieķija ir tam piemērs. Eiro ieviešana nevar būt pašmērķis un nav brīnumlīdzeklis, tas ir viens no papildu stimuliem ekonomikas sakārtošanai, savā ziņā tās kvalitātes novērtējums.

Pievieno komentāru

ES un Latvija