Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Gads ar starptautisko aizdevumu

Latvija šogad no starptautisko institūciju apsolītā aizdevuma 7,5 miljardu eiro apmērā ir saņēmusi kā solīts - 3,3 miljardus. Taču tikai aptuveni puse no šīs naudas reāli ir izmantota, bet pārējā guļ Latvijas Bankā "katram gadījumam".

Lai gan aizdevums ir saņemts, Latvijas ekonomika šogad ir piedzīvojusi ļoti smagu piezemēšanos, ko vēl pirms pusotra gada kā iespējamo attīstības scenāriju nepieļāva ne tikai valsts amatpersonas, bet arī lielākais vairums Latvijā joprojām citēto vietējo ekonomikas ekspertu.  

Neskatoties, ka ir jau pagājis gads, kopš noslēgta vienošanās ar Eiropas Komisiju (EK), Starptautisko Valūtas fondu (SVF) un citām starptautiskajām institūcijām par naudas aizdošanu, aizņemšanās tēma Latvijā joprojām ir gluži kā karsts kartupelis, kas ielikts mutē kā reiz tajā brīdī, kad ļoti gribas ēst. Šī tēma rada neērtības izjūtu - lai arī ir aizņemta liela nauda, valsts nevar turpināt dzīvot kā līdz šim un tai ir jāpieņem vairāki nepopulāri lēmumi. Tas spiež pamatīgi pārskatīt ikkatram ne tikai savus tēriņus, bet arī atklāj daudzus defektus valsts pārvaldē un visas sabiedrības vērtību sistēmā. Turklāt nevar arī aizmirst - jau nākamajā rudenī būs Saeimas vēlēšanas, un iedzīvotāju neapmierinātība ar notiekošo rada valdošajām partijām papildu draudus.

 

No vienas puses, par aizdevumu tiek pļāpāts gandrīz katru dienu. Taču, no otras puses, objektīva izvērtējuma pēc jēgas un būtības ļoti trūkst, jo tas nebūt nav viegli veicams darbs. Par šo tēmu kvalitatīvi diskutēt nesteidz ne politiķi, ne arī eksperti - par to liecina daudzu uzrunāto atteikšanās piedalīties šā gada pēdējā Eiropas Komisijas pārstāvniecības rīkotajā diskusijā "Latvija un starptautiskais aizdevums".

 

"Sabiedrībā par aizdevumu valda iekšēji pretrunīgas noskaņas. Tiek prasītas lietas, kas pēc būtības nav savienojamas. No vienas puses, mēs ar starptautisko aizdevumu uzņemamies milzīgu parādu slogu, kas būs jāmaksā mūsu bērniem un mazbērniem, un tas mūs neapmierina. Taču, no otras puses, esam arī nelaimīgi par to, ka nekas netiek darīts, lai stimulētu ekonomiku, ka netiek samazināti nodokļi," diskusijas laikā uzsvēra žurnālists un ekonomisko procesu analizētājs Pauls Raudseps un norādīja, ka nav iespējams vienlaicīgi neaizņemties naudu un vēlēties to vairāk tērēt.

 

Aug parāds un problēmas

Šogad laikā ir notikušas vairākas kardinālas pārmaiņas Latvijas makroekonomiskajā situācijā. Un, proti, valsts ārējais parāds ir palielinājies gandrīz uz pusi un galvenais iemesls tam ir bijis, protams, starptautiskais aizņēmums. Ja uz šā gada beigām Valsts kase valsts parāda apmēru lēš aptuveni 37% no iekšzemes kopprodukta (IKP), tad nākamā gada beigās tas jau būs sasniedzis 60% no IKP un pilnīgi noteikti šajā līmenī turēsies arī 2011.gadā kopā ar neskaidru cerību, ka pēc tam valsts saistības varbūt izdosies arī samazināt.

 

Te gan jāpiebilst, ka, pēc "Eurostat" datiem, vēl 2008.gadā, tikai sākoties ekonomiskajai lejupslīdei un problēmām daudzās ES valstīs, vidējais eiro zonas valstu ārējais parāds bija 69,6% no IKP. Itālijas ārējās saistības 2008.gadā bija 105,8%, Grieķijas - 99,2%, Beļģijas - 89,8%, Portugāles - 66,3%, Vācijas - 65,9%, Austrijas - 62,6%, bet Lielbritānijas - 52% no IKP. Latvijai šajā laikā ārējais parāds bija vien 19,5%.

 

Tomēr, neskatoties uz to, ka aizdevums tika saņemts un, pēc politiķu teiktā, tas ir novērsis valsts bankrotu, Latvija ekonomikas korekcija šogad bijusi ļoti sāpīgi, proti, tās IKP viena gada laikā ir samazinājies aptuveni par 18%, un tas ir viens no straujākajiem ekonomikas kritumiem ne tikai ES, bet visas pasaules kontekstā. Šogad ir gandrīz dubultojies bezdarbnieku skaits - ja vēl 2009.gada sākumā Latvijā bezdarbs bija 8,3% un darbu nevarēja atrast gandrīz 90,5 tūkstoši ekonomiski aktīvo iedzīvotāju, tad 2009.gada novembrī darbu meklēja jau 15,1% jeb teju 170 tūkstoši bez darba palikušo. Turklāt prognozēs tiek minēts, ka bezdarbs varētu sasniegt pat 20% no ekonomisko aktīvajiem iedzīvotājiem.

 

Ir, protams, notikušas arī labas lietas - cenas šogad vairs neauga galvu reibinošā ātrumā. Taču līdz ar cenu samazināšanos, kas gan notiek salīdzinoši kūtri, ir parādījušies jauni draudi, proti, ka, deflācijai ieilgstot, var tikt būtiski apdraudēta ekonomikas atveseļošanā un Latvijas tautsaimniecība pēc smagā kritiena varētu kādu laiku arī palikt, sēžot peļķē. Pozitīvas tendences gan parādās ārējā tirdzniecībā - pēc preču eksporta strauja samazinājuma 2008.gada nogalē 2009.gada rudenī Latvijas eksporta apmēri sākuši atkal palielināties.

 

"Ja nebūtu bijusi šī starptautiskā palīdzība, tad šogad IKP kritums Latvijā būtu nevis 17-18%, bet divreiz dziļāks - pie 35%, un tas droši vien nozīmētu arī vispārēju finanšu sektora krahu un atgriešanos pie samērā naturālām saimniekošanas formām," pieļauj "DnB Nord" bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš.

 

Sasniegumi un reakcijas

Šogad divas reizes tika grozīts 2009.gada valsts budžets, un lielās mokās tapa 2010.gada valsts finanšu ieņēmumu un tēriņu plāns. Valdībai izdevās būtiski ierobežot valsts tēriņus. Tas ir uzskatāms par sasniegumu, lai arī kardinālas valsts pārvaldes reformas vēl ir tikai priekšā. Turklāt, jo īpaši pēdējos šā gada mēnešos, aktīvāka ir kļuvusi pati sabiedrība. Tas izpaužas ne tikai dažādās protesta akcijās, bet arī mēģinājumos apvienoties, veidot pašpalīdzības grupas.

 

Taču Latvijas politiķi grozījumu un nākamā gada budžeta stiķēšanas karstumā ne tikai zaudēja krietnu devu pilsoņu uzticības, bet arī pamatīgi pabojāja valsts starptautisko tēlu un nervus arī naudas aizdevējiem. Savdabīga Latvijas valdības un starptautisko aizdevēju tielēšanās par 2010.gada budžeta deficīta lielumu kulmināciju piedzīvoja oktobra sākumā, kad neizturēja ES prezidējošās valsts Zviedrijas finanšu ministrs Anderss Borgs. Viņš ieilgušo valsēšanu ap tēmu, par cik tad īsti Latvijas valdībai būtu jāsamazina budžeta izdevumi, ļoti skaidri un skarbi pārtrauca, paziņojot, ka starptautiskās sabiedrības pacietība ir ierobežota un, lai arī turpmāk saņemtu naudu, Latvijai ir jāpilda saistības, kuras tā pati ir uzņēmusies.

 

Iespējams, ka tieši šī asā reakcija, kas tika nosodīta pašā Zviedrijā, tomēr bija sākums lēnai apjausmai, ka pati Latvija vien šo aizdevumu ir lūgusi un ir uzņēmusies noteiktas saistības. Turklāt, ja nav vēlmes pildīt saistības, var arī pamēģināt iztikt bez šīs naudas. Vien jāpiebilst, ka šīs starptautiskās diskusijas radīja negatīvas sekas vairākiem uzņēmumiem, kuriem jau tā neklājās viegli, bet kuri aktīvi turpināja eksportēt produkciju vai kuriem bija nepieciešamība iepirkt izejvielas citās valstīs. Ne viens vien uzņēmējs atzina, ka viņiem tiek prasīta priekšapmaksa par preču piegādi. Tāpat arvien grūtāk bija noslēgt līgumus par preču piegādi, jo potenciālie sadarbības partneri bažījās par to, vai tiks pildīti līgumi un preces piegādātas.

 

Nodokļu diskusijas

Gan šis, gan arī nākamais gads sāksies ar nodokļu palielināšanu, un daudzi eksperti uzskata to par kļūdu. Ja 2009.gada sākumā tika palielināts pievienotās vērtības nodoklis par trim procentpunktiem, tad nākamais gads sāksies ar lielāku iedzīvotāju ienākuma nodokli, tiks palielināts akcīzes nodoklis un transporta nodeva, ieviests kapitāla pieauguma nodoklis. Kopumā nodokļu sistēmā būs 38 izmaiņas.

"Valdības lēmums celt nodokļus esošajā ekonomiskajā situācijā bija kļūdains," uzskata Latvijas Bankas ekonomikas eksperte Santa Bērziņa.

 

Viņa piebilst, ka nodokļu celšana, īpaši, sadārdzinot darbaspēka izmaksas, ekonomikas atkopšanos neveicina un tie pie pirmās izdevības samazināmi. Viņasprāt, vērtējot 2010.gada budžetu, secinājums neizbēgami ir pretrunīgs: labi, ka budžets pieņemts un laikā, kas ļauj pakāpeniski turpināt reformas un izvairīties no skarbas nepieciešamības pēkšņi sabalansēt budžetu, taču reizē jāapzinās, ka tas ir neizmantotu iespēju budžets.

 

"Vasarā nepaveiktais strukturālo reformu darbs 2010.gada budžetā valdībai licis ķerties pie ātriem risinājumiem, kas šajā tautsaimniecības situācijā ir kļūdaini - nodokļu celšana," pauž Bērziņa.

 

Savukārt Raudseps EK diskusijā norādīja: "Līdz šim politiskajā vidē dominēja viedoklis, ka vienīgais ceļš uz Latvijas ekonomikas izaugsmi ir - zemi nodokļi un lieli valsts tēriņi. Šis modelis vairs nav uzturams, tas vairs neeksistē. Jābūt citam skatījumam, kā mēs varam attīstīt savu ekonomiku."

 

Tieši no jaunā modeļa sekmīgas izveides būs arī atkarīga Latvijas tālākā konkurētspēja pasaulē. Taču pagaidām gan šāds modelis īsti nav skaidrs, jo valdība mēģina risināt tikai īstermiņa problēmas, nedomājot par to, kā tās ietekmēs ilgtermiņa attīstību - pēdējā laikā norāda ne viens vien eksperts.

 

Visvairāk trūkst dialoga un mērķa

"Objektīvā realitāte bija tāda, ka Latvijai vajadzēja aizņemties naudu. Un, manuprāt, problēma nav tā, ka mums ir šis aizdevums. Bet problēma ir, kā mēs ar to rīkojamies," uzskata Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis Daniels Pavļuts. Viņš min, ka ne sabiedrība, ne valdība neizmanto krīzes sniegtās iespējas, tai nav prasmju savest kārtībā pat valsts budžetu, un samazinājums tiek veikts neprasmīgi - mehāniski.

 

"Manuprāt, komunikācija starp lēmumu pieņēmējiem un sabiedrību šogad ir bijusi vājākais posms," uzsver Pavļuts.

 

Visu gadu nerima arī vainīgo meklēšana - kāpēc galu galā Latvijā dižķibele ir tik liela un tik sāpīgas sekas radoša. Politiķi ļoti raiti ir mēģinājuši daļu atbildības par pieņemtajiem lēmumiem uzvelt uz starptautisko aizdevēju pleciem, tos minot par galvenajiem vaininiekiem izdevumu cirpšanā un nodokļu celšanā. Taču šogad tā arī nav parādījies pašas Latvijas valdības, parlamenta, kā arī ekonomistu ieteikts reāls, proaktīvs rīcības plāns krīzes seku mazināšanā. Kā galvenais faktors Latvijas ekonomikas atdzimšanā joprojām tiek minēts pieprasījuma pieaugums ārējos tirgos, proti, citu valstu sasniegumi savu tautsaimniecības pieprasījuma veicināšanā.

 

Lai arī Latvija naudu no starptautiskajām institūcijām ir aizņēmusies valsts budžeta deficīta finansēšanai, finanšu sektora stabilitātes nodrošināšanai, valsts parāda refinansēšanai un budžeta aizdevumiem, jo tās vēl pirms gada bija visakūtākās problēmas, ne reizi vien gan politiķi, gan dažāda rauga eksperti ir izteikušies, ka aizdevumu vajagot izmantot pavisam citiem mērķiem, proti, investīcijām ekonomikā. Taču Latvijai arī tagad ir pieejami ES strukturālo un Kohēzijas fonda līdzekļi 3,18 miljardi latu apmērā, kas šiem mērķiem tad arī izmantojami un kas nav aizdevums, bet drīzāk gan uzskatāms par investīciju dāvinājumu. Šīs naudas apguve nebūt nav raita, un tam ir vairāki iemesli, arī akmeņus var iemest pašu investīciju prasītāju dārziņā.

 

"Diemžēl, bet tikai aptuveni 4% no visiem tagad bankās iesniegtajiem uzņēmēju biznesa plāniem par tādiem arī ir uzskatāmi. Pārējie ir tikai vēlme kaut kā saglābt savu biznesu, dabūt naudu īstermiņa apgrozāmajiem līdzekļiem, kas īstenībā uzņēmuma dzīvē neko daudz nemaina," atzīst Saeimas deputāts un bijušais finanšu ministrs Oskars Spurdziņš.

Pievieno komentāru

ES un Latvija