Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Gauja - īpaša upe visā savā garumā 1

Laikraksts “Dzirkstele” ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Vidzemes kultūras programmas atbalstu šogad gatavo rakstu sēriju par dabas vērtībām. Pirmais no “Dzirksteles” apmeklētajiem pieturas punktiem ir Lejasciems, kura lielākā bagātība ir Gauja. Lejasciemietis Juris Zaķis, kurš ir autors grāmatai “Pie Gaujas iztekām”, labprāt atsaucās “Dzirksteles” uzaicinājumam doties nelielā “ekspedīcijā”.
J.Zaķis uzsver, ka Gauja ir īpaša upe visā savā garumā. Tā ir ļoti daudzveidīga. Gaujai un tās ielejai ar savām ainaviskajām vērtībām un spēcīgo kultūrvēsturisko auru ir īpaša nozīme Lejasciema pagasta dzīvē. Pati upe, tās ieleja un piegulošā teritorija ar saviem dabas krāšņumiem, senajiem kultūras pieminekļiem un mūsdienās veidoto kultūrvidi ir uztverama kā vienota Gaujas ainavu telpa, ar ko var lepoties ne tikai novads, bet visa Latvija.
    
Pamazām uzņem “pareizo” virzienu uz jūru
Viņš stāsta, ka Gaujas ieleja šķērso pagasta teritoriju slaidā lokā, sadalot pagastu aptuveni vienādās daļās. Ielejas garums pagasta robežās ir 27 kilometri, bet pašas upes garums, ja ņem vērā visus tās līkločus, ir lielāks – 35 kilometri. Lejasciema pagastā Gauja savā tecējumā sasniedz vistālāko austrumu punktu un pamazām uzņem “pareizo” virzienu uz jūru.
Folklorā var atrast šī fakta savdabīgu izskaidrojumu. Teika stāsta, ka māsas Gauja un Tirza sastrīdējušās, kura no viņām ir pārāka. Lai jautājumu izšķirtu, abas vienojušās par uzvarētāju atzīt to, kura pirmā sasniegs jūru. Jaunākā māsa – aušīgā Tirza, lai apsteigtu Gauju, piecēlusies un ceļu uzsākusi jau naktī, taču tumsā apmaldījusies un uzņēmusi nepareizu virzienu. No rīta pamodusies Gauja un drīz vien sapratusi māsas viltību. Nu metusies aušu meklēt un to arī pie Lejasciema panākusi. Te aplam pagurusī Tirza labprāt atļāvusi vecākajai māsai paņemt sevi klēpī, un tālāk abas kopā pagriezušās uz jūru.    
J.Zaķis skaidro, lai arī Gaujas ielejas garums pagastā ir relatīvi neliels, pēc savas ģeomorfoloģijas un ainavas vizuālā izskata tā ir stipri vien atšķirīga. Posmā no Krācēm, kur Gauja ienāk Lejasciema pagastā, līdz Lejasciemam upe laužas caur lokālu pamatiežu pacēlumu, upes gultnē un ielejas nogāžu pamatnēs daudzviet atsedzot klinšu iežus, tāpēc upes kritums šeit ir liels, te veidojas straujteces un krāces. Ieleja ir šaura, bet samērā dziļa. Upes gultne ir it kā iespīlēta starp ielejas pamatkrastiem, paliene ir šaura, nav vecupju.
Upes loku ārmalā straume nereti piespiežas pamatkrastam, kur veidojas stāvkrasti. Tur bieži vien vērojamas dažāda vecuma noslīdeņu pēdas. Palaikam noslīdeņu procesi aktivizējas, apdraudot krastā esošās būves. Piemēram, 2001.gadā iespaidīgs grunts noslīdējums notika pie Robežkalna, daļēji skarot autoceļu Alūksne - Robežkalns. Tas ir lielākais noslīdenis ne tikai novadā, bet daudz plašākā reģionā. Jauns grunts noslīdējums šeit atkārtojās 2018.gadā, vēl vairāk apdraudot šo ceļu. Ļoti bīstama situācija izveidojusies arī pie “Cinciem” un “Gaujmaliešiem”, kur reāli ir apdraudētas kā dzīvojamās, tā saimniecības ēkas.  

Ūdeņi bagātināti ar sērūdeņraža savienojumiem
Ne vien Gauja augšpus Lejasciema, bet arī Tirzas lejtece un Sudaliņa pie Jānužiem ir iegrauzusies pamatiežos vietām pat līdz 5 un 6 metru dziļumam, un šo upju gultnēs un ieleju nogāzēs daudzviet tie ir vērojami atsegumos. No atsegtajiem pamatiežiem nereti izplūst avoti. Vietām pamatiežos sastopamas ģipšakmens starpkārtas, tādēļ vairākos avotos izplūstošie ūdeņi ir bagātināti ar sērūdeņraža savienojumiem, kas jau sen ir lietoti tautas dziedniecībā. Pazīstamākie avoti ir Gaujas kreisajā krastā starp Sinoli un Lejasciemu: Palatas avots Velna pagāzē, Cincu Acu avots un Ķemeru sēravots, kura ūdeni nobaudīja arī “Dzirkstele”. Atrodoties pie šī sēravota, nav ļoti jūtama smaka, bet ūdens garša atgādina parastu ūdeni. Ķemeru sēravots ir labiekārtots un bieži apmeklēts. Dzidrs un garšīgs ūdens no smilšakmens slāņa izplūst Sudaliņas labajā krastā pie Lejas dzirnavām.
Izmantojot lielo upes kritumu, šajā Gaujas ielejas posmā jau 19.gadsimta beigās ir uzceltas ūdensdzirnavas Sinolē un 20.gadsimta sākumā arī Paideros. Abās dzirnavās tagad darbojas HES. No jauna uzbūvēta mazā HES pie Robežkalna.
Pie Robežkalna un Paideriem upes ielejā atsegti lieli no Skandināvijas atnestie klinšu gabali – Robežkalna (12 kubikmetri) un Paideru (27 kubikmetri) dižakmeņi. Par Robežkalna akmens diženumu pārliecinājās arī “Dzirkstele”.

Atrod mamuta zobu
J.Zaķis atklāj “Dzirkstelei” interesantus faktus. Izrādās, ka grunts noslīdējums, atsedzot zemes slāņus Gaujas labajā krastā pie Tiltalejām, sagādājis ģeoloģijas zinātnei visai nozīmīgu atklājumu.
Kvartāra periodā mūsu zeme pārdzīvojusi leduslaikmetu. “Parasti mēs domājam, ka apledojums ir vienreizējs notikums, kas bez pārtraukuma ildzis gandrīz miljons gadu. Tomēr tas tā nebūt nav! Ledājs ir vairākkārt izkusis un atkal veidojies no jauna. Ģeologi noskaidrojuši, ka mūs piemeklējuši četri leduslaikmeti, kurus citu no cita atdala trīs starpleduslaikmeti, kad klimats ir bijis pietiekami silts, lai izveidotos augājs un dzīvnieku valsts. Katrs leduslaikmets ir atstājis ledāja nogulumus, bet arī katrs starpleduslaikmets radījis savus nogulumus (kūdru, ezeru dūņas, upju sanesas), kuros kārtu pa kārtai uzkrājušies toreiz augušo augu ziedputekšņi un sporas, kas mikroskopā atpazīstamas pat pēc desmitiem un simtiem tūkstošiem gadu. Tas zinātniekiem dod iespēju gūt ļoti vērtīgu informāciju par toreiz esošajiem dabas apstākļiem, restaurēt paleoģeogrāfiskos notikumus.
Diemžēl starpleduslaikmetu nogulumi ir sastopami ļoti reti, jo katrs nākamais apledojums tos ir noārdījis. No iznīcības tie paglābušies tikai vietumis iegrauzumos zemes virsmā un citos pazeminājumos, kam jaunais ledājs it kā pārslīdējis pāri. Tāpēc katrs šāds iežu atradums ir gandrīz vai sensacionāls notikums.
Viens no šādiem notikumiem atgadījās pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās, kad minētajā svaigajā zemes atsegumā pie Tiltalejām vērīgā Lejasciema novadpētnieka Jāņa Kučera acis zem morēnas saskatīja nelielu, bet ar organiskajām vielām bagātu zemes slāņojumu. Nekavējoties šo nogulu izpēti uzsāka ģeologi. Interesanti, ka šajā slānī 1959.gadā ģeologs V. Pērkons atrada mamuta zobu,” stāsta J.Zaķis.
  
Dabas fantāzijai nav robežu!
Lejasciema daba īpaša arī ar to, ka Gaujas lielajā lokā rietumu krastā ir iekšzemes kāpas. J.Zaķis skaidro, ka iekšzemes kāpas Vidusgaujas zemienē sākušas veidoties jau 13,7 tūkstošus gadu pirms mūsdienām, pēdējā leduslaikmeta beigās, laikā, kad Somijas dienvidu daļu un Zviedrijas vidusdaļu vēl klāja ledājs, bet pie mums bija sauss, auksts subarktiskais klimats. Vienlaidus augu sega vēl nebija izveidojusies, un vējš brīvi klejoja kailajos smilšu laukos, kas bija palikuši, ledājam atkāpjoties. Tomēr visintensīvāk kāpas veidojušās laika posmā no 12,8. līdz 10,6. gadu tūkstotim pirms mūsdienām. Vēlāk, zemei pārklājoties ar apaugumu, process pamazām aprimis, kaut gan dažviet tas varēja turpināties vēl kādus 4 tūkstošus gadu.
J.Zaķis norāda, ka kāpu reljefs Latvijā nav unikāla parādība, taču Lejasciema pagastam tas ir ļoti raksturīgs. Iespaidīgākie kāpu masīvi izvietojas 3 līdz 4 kilometrus platā un 13 kilometrus garā joslā no Palatas dienvidos līdz pagasta robežai ziemeļos, bet it īpaši rietumos no Klajā purva un teritorijā starp Kamanu kalniem un Gaujas ieleju no Lejasmuižas līdz Aizupēm. Vēja darbības rezultātā šeit izveidojies sarežģīts reljefs ar kāpu grēdām, paraboliskajām kāpām, deflācijas ieplakām, kāpu grupām, pauguriem, dabiskiem amfiteātriem un citām formām. Nelieli pauguri mijas ar varenām grēdām 20 metru augstumā un pat 1,5 līdz 2 kilometru garumā. “Vēl interesantāku šo ainu padara tas, ka vietām kāpas tieši piekļaujas Gaujas ielejai, kur veidojas sevišķi augstas nogāzes. Dabas fantāzijai nav robežu! Tā vien šķiet, ka vēju dievs Eols šeit rīkojis savas orģijas,” saka J.Zaķis.

Raksts tapis sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Vidzemes kultūras programmas atbalstu

Pievieno komentāru

Komentāri 1

mtx

interesants raksts :)
vairāk tādu vajadzētu

pirms 17 dienām, 2019.05.31 20:31

Vietējās ziņas