Godina genocīda upuru piemiņu 3

Pie piemiņas akmens Gulbenē pulcējas pussimts cilvēku
Gulbenes dzelzceļa stacijā jau 24.martā notika piemiņas brīdis politiski represētajām personām. Pasākumā bija pulcējies apmēram pussimts cilvēku, kuri piemiņas akmens pakājē nolika ziedus, pūpolus un izplaucētu zaru pušķus. Vēsturi atgādināja Gulbenes politiski represēto apvienības vadītāja Aira Anča."Dzelzceļa stacijās visā Latvijā pēc iepriekš izveidotiem sarakstiem tika atvesti simtiem un tūkstošiem cilvēku, kam vienā brīdī tika pavēlēts pamest savas mājas un iekoptos tīrumus. Tādu bija vairāk nekā 43 tūkstoši - sievietes, vīrieši un bērni. Daudzi neizturēja garo ceļu līdz nometinājuma vietai Sibīrijā, daudzi nomira svešumā, bet daudzi arī atgriezās, lai šodien godinātu viņu piemiņu," stāsta A.Anča.

Nezina, kas ir krīze Gulbeniete Rita Suvorova "Dzirkstelei" stāsta, ka izvešanas dienā viņai bijuši 12 gadi. Latvijā viņai bijis lemts atgriezties pēc astoņiem gadiem.

"Šodienas krīze ir sīkums pret to, ko mums nācās pārdzīvot Sibīrijā. Latvietis spēj izturēt apbrīnojami daudz. Šodien visi cilvēki ir paēduši, neviens vēl nav badā. Cilvēki nezina, cik garšīgas var būt kartupeļu mizas un vērmeļu maizīte tad, kad gribas ēst," atceras R.Suvorova.

Roberts Krēsliņš pēc atgriešanās no Sibīrijas palicis Madonā, bet jau otro gadu 25.martā brauc uz Gulbeni, lai piedalītos šajā pasākumā. "Esmu dzimis un audzis gulbenietis. Mans tēvs bija dzelzceļnieks. Vēl šodien atceros vietu, kur Gulbenes stacijā stāvēja restotie vilciena vagoni, kas pildījās ar cilvēkiem. Mūsu ģimenei tika dota pusstunda laika, lai sapostos ceļam," stāsta R.Krēsliņš.

Braucu šaut lāčus

Andrejam Lūkinam, kurš šobrīd dzīvo Litenes pagastā, izvešanas dienā bijuši 13 gadi.

"Tajā vecumā man likās, ka braucu uz Sibīriju lāčus šaut. Viss šķita kā liels piedzīvojums. Vienīgais, kam neticēju, bija tas, ka maizi varēšu ēst, cik gribēsies. Tolaik dzīvojām Lejasciema pagastā. Labs cilvēks mūs jau pabrīdināja, ka tiksim izvesti, tāpēc māte visu jau bija sapakojusi maisos, lai ņemtu līdzi. Mums paveicās, jo Sibīrijā vecākiem radās izdevība strādāt mežniecībā, ja būtu jāstrādā kolhozā, dzīve būtu daudz grūtāka. Sādža saucās "25.kilometrs". Mājās atgriezāmies tikai pēc deviņiem ar pusi gadiem. Mājupceļā pagāja 23 dienas. Sibīrijā palika gan manas labās, gan sliktās dienas," stāsta A.Lūkins.

"Dzirkstele" novēroja, kā pasākumā satikās trīs vīri, kuri bija izmitināti Parabelas rajonā.

Nespēj aizmirst pagātni

Gulbenietis Ēvalds Rimšs "Dzirkstelei" stāsta, ka katru gadu 25.martā nākot godināt izsūtīto cilvēku piemiņu, lai gan pats neesot bijis starp viņiem.

"Man bija desmit gadi, bet joprojām atceros 25.martu pirms 60 gadiem. Tolaik dzīvoju Latgalē, Ludzas rajonā. Puika būdams, dzirdēju, ka cilvēki runāja par to, ka Ludzas stacijā ir atsūtīti tukši vilciena ešeloni, kuros vedīs projām cilvēkus. Tieši 25.martā, kas bija apmākusies atkušņa diena, kopā ar vecākiem braucām uz baznīcu. Tur uzzinājām, ka pat no baznīcas paņemti vairāki cilvēki. Arī mūsu kaimiņš jau bija aizvests uz staciju. Kopš tā laika šajā dienā vienmēr pieminu šos ļaudis, " stāsta Ē.Rimšs.

Pasākumā skanēja folkloras kopas "Līgo" dziedātās dziesmas. Dzejas kompozīciju bija sagatavojušas 97.gaidu vienības meitenes Intas Vilkas vadībā. Pēc piemiņas brīža dzelzceļa stacijā, sirmie vīri un sievas ar autobusu devās uz Staru kultūras namu, lai atmiņu pēcpusdienā vēlreiz atcerētos Sibīrijā pavadītos gadus. Arī vakar piemiņas pasākumi notika vairākos rajona pagastos.

Vairāk foto skatīt: http://www.dzirkstele.lv/portals/foto_video/raksts.html?xml_id=13405

Asarām acīs piemin tuviniekus

Arī Lejasciemā katru gadu 25.martā notiek piemiņas pasākums. Lejasciemieši pulcējas kapos pie Baltā krusta, kas ir kā piemiņas zīme visiem tiem bijušajiem Lejasciema pagasta iedzīvotājiem, kas ir miruši svešumā.

Lejasciema pagasta sabiedrisko attiecību speciāliste Jana Igaviņa stāsta, ka piemiņas brīdī kapos piedalījās 20 iedzīvotāji.

"Biju ļoti aizkustināta, redzot sirmos un gadu nastas saliektos vīrus un sievas, kas ar asarām acīs, pieminot savus tuviniekus, nolika ziedus. Kāda sirma sieviete klusītēm teica: "Māmiņ, tas tev, kura paliki Sibīrijā!" Šie cilvēki nedzīvo viens otram kaimiņos, taču viņu sejās atspoguļojās tas, ka viņu vieno kopīga sāpe - viņu pagātne," stāsta J.Igaviņa.

Pēc piemiņas brīža kapos visi tika aicināti uz Lejasciema kultūras namu, kur notika neliels koncerts. Tajā uzstājās ansamblis "Akcents", viņu sniegumu papildināja dzejas rindas, ko lasīja Irisa Puidze. Pēc koncerta klātesošie pie tējas un kafijas tases un uzkodām tika aicināti aprunāties un dalīties atmiņās.

"Kurš bija tik drosmīgs un spēcīgs, pastāstīja par piedzīvoto, taču bija arī cilvēki, kas joprojām nespēj runāt par šiem sāpīgajiem notikumiem," saka J.Igaviņa.

Pievieno komentāru

Komentāri 3

aiva

domes svētki 9maijs,visi gatavi nakošam darbam,Dzirksteles nenogurdinamās intervijas.īsta svētku sajūta

pirms 11 gadiem, 2009.03.29 21:55

latvietis kuru sauc par doktoru

A varbūt piekrist bandītam?

pirms 11 gadiem, 2009.03.26 18:55

latvietis kuru sauc par bandītu

viņiem asinīs merceta pagātne,mums tagadne ...kam nakotne? nakotne tiem kas ar komunitsu partijas gādibu tika ielikti iznicinato Latvijas inteligentu vietā un sodien kalpo briselei tapat ka kadreiz kalpoja maskavai....stepanov- vari dzert cik gribi,bet tas tevi neatbrivos no soda

pirms 11 gadiem, 2009.03.26 01:04

Vietējās ziņas