Mārtiņš Upāns: "Lauksaimniecībā šodien trūkst mērķtiecīgas rīcības."

Izmantojot saulainās dienas, lauku ļaudis steidz novākt ražu. Arī Stāmerienas pagasta bioloģiskās zemnieku saimniecības "Priednieki" saimnieks Mārtiņš Upāns, kurš apsaimnieko 87 hektārus bioloģiski sertificētas lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Todien vēl nenovāktās labības laukā ducināja graudu novācamais kombains, tāpēc saimnieks jau pirms sarunas bilda, ka ir nevaļīgs un norūpējies, jo šobrīd vēl neesot izšķīries, ko iesākt ar 8 hektāru platībā audzētajiem griķiem. Iespējams, tos nākšoties ieart sliktās kvalitātes dēļ.

- Cik veiksmīgs šis rudens ir zemniekiem? - Par labu vai sliktu rudeni var runāt tad, kad ir pārdota raža, bet es šobrīd vēl neesmu pārdevis nevienu graudu, lai gan ar steigu kādu daļu vajadzētu notirgot, jo pretējā gadījumā nespēšu "pavilkt" finansiālos izdevumus, ko rada ražas novākšanas process. Protams, labāk jau būtu graudus glabāt līdz pavasarim un tad pārdot. Ir pieprasījums arī pēc bioloģiskajiem graudiem, ko audzēju apmēram 53 hektāru platībā. Arī to novākšana vēršas uz otru pusi. Šis rudens, kas būtībā nav īpašs, zemniekiem liek izvērtēt graudu kvalitāti. Ja tie ir bojāti vai arī raža ir maza, diezin vai ir ekonomiski izdevīgi tos kult. Man personīgi patika vasara, jo tajā viss mijās: aukstums un siltums, lietus un sausums. Tas arī bija labas ražas priekšnoteikums. Bet, sākoties graudu novākšanas sezonai, lietus sagandēja to kvalitāti, citam nederēs, kā vien lopbarībai.

 

- Arī "Priednieku" bioloģiski audzētie rudzi?

- Nē, tos nokūlu laikā, tāpēc tie noderēs pārtikai. Jau daudzus gadus sadarbojos ar zemnieku saimniecību "Ķelmēni" Rankas pagastā. Pērn saimniekam Jurim Paulovičam pārdevu 31 tonnu rudzu. Jūtos gandarīts, ka manis izaudzētie bioloģiskie graudi tiek izmantoti augsti kvalitatīva produkta ražošanai. Diemžēl Latvijā bioloģisko lauksaimnieku lielākā problēma ir bioloģiskās produkcijas pārstrāde. Arī "Ķelmēni" šobrīd Latvijā ir vienīgā sertificētā bioloģiskās maizes ceptuve. Savulaik Kuldīgas rajonā tāds bija arī "Zelta kliņģeris".

 

Manuprāt, lai gan Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija strādā pie bioloģisko produktu reklāmas, tomēr šī reklāma nav pietiekama, jo cilvēki joprojām nezina, kas ir "Zaļā karotīte", kas ir "Latvijas ekoprodukts".

 

- Kāds ir Eiropas atbalsts bioloģiskajiem lauksaimniekiem?

- Bioloģiskajām zemnieku saimniecībām paredzētais Eiropas atbalsta finansējums, kas domāts Latvijai, ir konkrēta summa. Laikā, kad sākās šie atbalsta maksājumi, to apjomu aprēķināja pēc toreizējām platībām un spējas sekmēt videi draudzīgu saimniekošanu. Nekas nebija mainījies jau daudzus gadus, lai gan sertificētās bioloģiskās platības pa šiem gadiem ir ievērojami palielinājušās. Valdība pērn izšķīrās par to, ka kaut kas ir jāmaina, lai nebūtu tā, ka visi saņem vienādus atbalsta maksājumus neatkarīgi no tā, tiek vai netiek ražota bioloģiskā lauksaimniecības produkcija. Jau šogad šī maksājumu kārtība ir nedaudz mainījusies, bet nākamajā gadā tā būs vēl stingrāka, jo visiem vajadzēs pāriet uz jaunajām saistībām, kad naudu varēs saņemt tikai tās saimniecības, kuru īpašnieki spēs pierādīt ieņēmumus par izaudzēto produkciju.

 

Tie bioloģiskie zemnieki, kuri uzņēmušies jaunas saistības jau šogad, nākamajā gadā atbalsta maksājumus saņems tikai par saražoto produkciju. Ir noteikts, ka uz noteiktu platību jāsaražo noteikts produkcijas daudzums, kas atbilst noteiktai naudas summai. Ja noteiktais produkcijas daudzums netiek saražots, tad atbalstu nesaņem vispār.

 

- Vai jaunās saistības neliks ciest lauksaimniekiem?

- Uzskatu šo principu par nepareizu, tāpēc arī pats jaunajām saistībām nepieteicos, lai gan, matemātiski rēķinot, varbūt tas būtu izdevīgi. Diemžēl apzinos, ka būtībā šīs saistības nevaru izpildīt, ne jau tāpēc, ka neprastu vai nevēlētos saražot bioloģisko produkciju, bet tādēļ, ka iedzīvotāju pirktspēja ir zema. Domājot par saimniecības nākotni, jau sāku svārstīties - nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību vai zemkopību kā visi citi.

 

Neesmu vienīgais, kas nonācis šādā situācijā, tāpēc kopīgi meklēsim risinājumu, Zemkopības ministrijā iesniegsim savus priekšlikumus, cerot, ka ministrija ņems tos vērā, lai gan tā savā nostājā ir ietiepīga un vēlas, lai mēs ražotu daudz bioloģiskās produkcijas, lai to pārstrādājam, lai piepildām tirgu.

 

- Rajonā bioloģisko saimniecību skaits pieaug vai samazinās?

- Bija laiks, kad daudzi pievērsās šāda veida saimniekošanai, bet šobrīd šis process ir daļēji apstājies, jo cilvēki saprot, ka bioloģiskā lauksaimniecība nav izdevīga iespēja peļņas ieguvei, bet prasa ievērot daudz noteikumu un prasību, kas nenākas viegli. Diemžēl jāiztur arī kontrolējošo institūciju spiediens. Ja tās uz šo to dažkārt nepievērtu acis, tad daudzas saimniecības pie maksājumiem netiktu vai, visticamāk, dabūtu tos atmaksāt. Esmu gandarīts, ka tomēr Gulbenē tagad ir tirdzniecības uzņēmums, kur iespējams iegādāties bioloģisko lauksaimniecības produkciju. Tas ir liels ieguvums.

 

- Zemniekus mudina, domājot par saimniecības attīstību, iesniegt projektus.

 

- Protams, bez projekta neko iesākt nevar, jo nevienam jau nav tik lielu līdzekļu uzkrājumu, bet ne vienmēr katrs projekts gūst atbalstu. Arī es neesmu izņēmums. Bioloģiskās lauksaimniecības atbalsta programmā iesniedzu projektu par valsts subsīdijām, bet līdzekļi bija ierobežoti. Lai aptvertu lielāku projekta pieteicēju skaitu, naudu sadalīja tiem projektiem, kuru summa bija mazāka. Bet tāpēc nevaru nolaist rokas, jo ir vajadzīgi līdzekļi, lai iegādātos graudu kalti, lai klēti sakārtotu tā, kā tas vajadzīgs graudu uzglabāšanai.

 

Tikai šajā ekonomiskajā situācijā ir jāpadomā, cik droša ir mana finansiālā eksistence, kādi būs kredītprocenti, vai spēšu atmaksāt līdzšinējos kredītus. Gribēt jau var, bet ir jāsabalansē savas iespējas. Kādreiz bija iespējams izlīdzēties ar naudu, ko saņēmu par kokmateriāliem, jo man ir savs mežs, bet šodien arī kokmateriālu cena ir tik zema, ka žēl meža.

 

- Uzskati, ka nākotne ir tikai lielajām zemnieku saimniecībām?

- Savu zemnieku saimniecību pieskaitu vidējām saimniecībām, tāpēc spēju saprast mazo un lielo saimniecību īpašniekus. Mazajiem vienmēr problēmu ir vairāk, bet, šķiet, ka pasaulē viss tiek vērsts uz globalizāciju, saimniecības kļūst arvien lielākas, palielinās lielveikalu skaits, veidojas lielie ražotāju koncerni. Tajā pašā laikā bankrotē pat lielās ASV finanšu kompānijas.

 

Nekad neesmu bijis čīkstētājs, bet valdības un Zemkopības ministrijas nostāja liecina, ka Latvijā zaļā gaisma tiek dota lielsaimniecībām. Saprotu, šīm saimniecībām ir lielākas variācijas un ietekmes iespējas. Daudzas platības it kā apsaimnieko ārzemnieki. Īpaši Latgalē, Kurzemē, kur ir brīvas zemes platības. Atbrauc ārzemnieks, salasa 1000 hektārus un nopērk. Diemžēl daudzi no šiem zemes pircējiem pieder "mirušajiem" lauksaimniekiem, jo zemi neapstrādā vai arī izveido, piemēram, cūku kompleksu un tikai piegāna vidi.

 

- Lauksaimnieki atkal ir gatavi jaunām protesta akcijām ne tikai Latvijā, bet pat Briselē? Tās attaisnosies?

- Noteikti šādas un citas aktivitātes ir vajadzīgas, kaut vai nemitīgi klauvējot pie ministrijas kabinetu durvīm, atgādinot par sevi, jo pat tad, ja Gulbenē sapulcētos 300 zemnieki, diezin vai kāds ministrijas pārstāvis uzskatītu par vajadzīgu ierasties un viņus uzklausīt. Zemniekiem nav citu iespēju, kā vien ar mēslu dakšām rokās doties uz Rīgu, lai piedalītos protesta akcijās. Arī pats esmu gatavs tajās piedalīties.

 

- Vai uzskati, ka Latvijas lauksaimniecības politika ir mērķtiecīga?

- Domāju, nē. Mums ir pārāk daudz dažādu organizāciju un partiju. Noteicējas ir tās partijas, kam vairāk naudas. Varam jau veidot jaunu "Lauku nabagu partiju", bet tās nespēs turēties pretim lielajām. Politiķi saka vienu, bet domā otru. Praktiski strādājot savā saimniecībā un vadot rajona bioloģiskās lauksaimniecības biedrību, redzu lauksaimnieciskās politikas aplamības, to, ka tai trūkst mērķtiecības, jo neatbalstām tās nozares, kas ir mūsu bagātība.

 

Pirmām kārtām, mūsu nesagandētā vide, mežu bagātības un cits. Tad lauku cilvēkiem nevajadzēs mainīt savas ieceres par viena vai otra veida biznesa attīstību. Arī man pirms pieciem gadiem lauksaimnieciskā ražošana nebija aktuāla. Kas zina, ko vēl izdomāšu, ko mainīšu, šobrīd domāju apsaimniekojamo platību palielināt līdz 100 hektāriem.

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas