Pirmie divi mēneši Saeimā

Andis Caunītis: "Esmu viena no skrūvītēm kopējā mehānismā."
Gandrīz divus mēnešus gulbenietis Andis Caunītis pilda 10.Saeimas deputāta pienākumus. Viņš darbojas Juridiskajā un Saimnieciskajā komisijā, kā arī Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisijā un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Attīstības plānošanas apakškomisijā. A.Caunītis ir novērojis, kopš viņš atrodas Saeimā, ir pieaugusi gulbeniešu interese par Saeimas darbu, un tas viņu priecē.

Viņš atzīst, ka būdams kā Saeimas deputāts ļoti maz viens pats var atrisināt problēmas.

"Esmu viena no skrūvītēm kopējā mehānismā, un, ja visas skrūvītes ir savā vietā, tad motors darbojas un transportlīdzeklis iet uz priekšu, bet vajag tikai atskrūvēties dažām skrūvītēm un, piemēram, ritenis var nokrist, tad pati labākā mašīna stāvēs ceļmalā un nekustēs ne no vietas," ir pārliecināts A.Caunītis.


- Esat iejuties Saeimas deputāta "ādā"?
- Protams. Visus 100 kolēģus pēc vārdiem un uzvārdiem nezinu, bet ar tiem, ar kuriem ikdienā sanāk kontaktēties, ir izveidojušās koleģiālas attiecības ne tikai ar saviem partijas biedriem. Reizēm ar saviem partijas biedriem ir ne tikai lietišķas, bet arī asas un pat skarbas diskusijas. Normāls kontakts ir izveidojies ar Zaļo un zemnieku partijas pārstāvjiem, frakciju "Visu Latvijai" un "Tēvzemei un brīvībai" pārstāvjiem. Ir interesanti pavērot gados jaunākus kolēģus un arī vecākos, piemēram, eksprezidentu Gunti Ulmani, kā viņi uzvedas, kādas ir viņu manieres, piemēram, plenārsēžu laikā. Jāatzīst, ka cepuri nost Ulmaņa kunga priekšā, jo ar pārgudrībām un nepieņemamiem priekšlikumiem viņš neiet klajā.

- Kāds vidējais deputāta portrets?
- Tas ir interesants - vairāk pietuvināts Rīgai, saistās ar lielpilsētu domāšanā, uztverē un analīzē, kaut gan daļai deputātu ir dzimtas saknes laukos, bet viņi ir pietuvināti Rīgai. Saeimā ir lielas personības, kurām ir savi viedokļi, un, protams, nav nemaz tik viegli nonākt pie kopsaucēja, bet tas ir tikai normāli. Sarunu veidi un formas, kā nonākt līdz kopsaucējam, ir dažādas - pieņemas un ne tik pieņemamas. Bet tas, ka katram ir savs viedoklis un domas, ir tikai normāli, bet ar šīm domām mums ir jāmēģina identificēt vienotus mērķus. Un, ja katrs ar savām idejām un priekšlikumiem nāks un tie tiks izvērtēti, tad droši vien nonāksim pie labākā risinājuma. Vismaz tam tā vajadzētu būt.


Es mūsu valsti pielīdzinu ratiem Ēzopa fabulā, savukārt vilcēji ir valdība un pašvaldība, un, ja visi nedomās vienā virzienā un nevilks to vezumu, tad kustība būs saraustīta un vezums var apgāzties. Nevar, piemēram, teikt, ka ēnu ekonomika ir tikai ministru vai premjera problēma. Ja kāds tā domā pašvaldībā, tad viņš nav īstajā vietā. Tā ir gan valdības, pašvaldības, valsts iestāžu un institūciju kopēja problēma. Problēmas ir kopējas, un tās ir jārisina kopēji. Mēs gaidām, kad valdība mums iedos to vai šito. Jā, valsts ir veidota tā, lai tā palīdzētu tiem, kas nevar par sevi pastāvēt, palīdzētu bāreņiem vai dzīves aizmirstiem cilvēkiem, vientuļiem veciem ļaudīm, bet tie, kas ir spēka gados un ir darbspējīgi, tiem ir jāķepurojas un jādomā par sevi.

(Vairāk lasiet 30.decembra "Dzirkstelē")

Pievieno komentāru

Vietējās ziņas