Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Priekšplānā auditorija, nevis patiesība 1

Vēl tikai oktobrī atklāšanas svētkus piedzīvoja Latvijas Universitātes pētnieku apjomīgais kopdarbs jeb monogrāfija, kas no dažādām šķautnēm aplūko  aktuālo situāciju mūsu valsts mediju vidē. Iespaidīgajā autoru virtenē atrodams arī filozofijas doktores Skaidrītes Lasmanes vārds - par to, kādu viņa redz Latvijas žurnālistiku un tās patērētājus. Ētikas, literatūrfilozofijas, kā arī mediju politikas pētniece atzīst, ka tieši šobrīd viņu patīkami pārsteidzis BBC žurnālista Evana Deivisa darbs. Tajā žurnālists runā par to, ka šobrīd priekšplānā ir izvirzījusies postpatiesība un ka žurnālistu meli zināmā mērā ir neizbēgami. 

“Tie pat gluži nav meli... Ļoti daudz ir analizēti dažādie psiholoģiskie aspekti, kas nostrādā. Nu, piemēram, “Lombarda efekts” – ja kāds runā skaļi, automātiski arī sarunbiedrs sāks runāt arvien skaļāk. Rezultātā rodas kliegšana, ko var novērot, piemēram, skolās. Un tāpat arī žurnālisti “kliedz” – cits citu vēlas pārspēt; top arvien skaļāki virsraksti, rodas dažādi pārspīlējumi, pat ja fakti būtībā it kā viltoti netiek!” saka S.Lasmane.

– Vai nešķiet, ka tāda rīcība ir piespiedu kārtā? Auditorija arvien vairāk fragmentējas, un, lai pievērstu uzmanību faktiem, svarīgām lietām, žurnālisti spiesti radīt šos skaļos virsrakstus.

– Tur jau arī ir tā problēma, ka priekšplānā izvirzās auditorija, nevis patiesība. Tā rodas mediju vide, kas prot faktus izpušķot, jo jābūt pietiekami skaļam, lai varētu pārkliegt citus. Tā ir žurnālistu ikdiena, un acīmredzot tur neko līdzēt nevar. Taču cilvēki, auditorija pie tā pierod, un rodas šī postpatiesības situācija vai laikmets, kad patiesībai īsti vairs nav tādas uzticības un vērtības – tā nav galvenā. Svarīgāks kļūst skaļums, spožums un galu galā arī posts.

– Vai šādā situācijā medijiem vēl jo svarīgāk nav savstarpēji vienoties par pamatlietām jeb pamatvērtībām?

– Bet nespēj jau! Un jāsaka, ka man ir tāda savāda attieksme. Ja nemaldos, televīzijas raidījumā «Tiešā runa» vēl salīdzinoši nesen notika diskusija par žurnālistu un politiķu savstarpējām attiecībām.  Tomēr nedomāju, ka tas ir labais tonis – apspriest savus iekšējos konfliktus. Šādi jautājumi jānokārto viņpus ekrānam, un tas ir arī jautājums par pašapziņu – žurnālistam ir jādara savs darbs, nevis jārisina iekšējās problēmas publikas priekšā. Protams, mediju daudzveidība ir milzīga, tāpat kā avotu pieejamība, un kopumā jau žurnālists dara savu darbu tik, cik labi vien var. Bet nereti tomēr grēko, jo atrod vieglāko veidu, kā to paveikt. Vai tas ir līdzekļu vai laika trūkuma jautājums – grūti pateikt, bet rezultātā ir, piemēram, ļoti daudz, varētu teikt, atreferējumu. Daudz valdības lēmumu, likumu, bet mazāk ir tās ”īstās dzīves” – pazūd daudzveidība. Piemēram, klausos rīta radio ziņas un jāsaka, ka priekšstats par to, kāda ir dzīve, no žurnālista paveiktā darba man nerodas. Varbūt vienīgi par to, kāda ir valdības, pašvaldības dienaskārtība, kas taču nav visa dzīve!

– Vai tas nav jautājums par žurnālistikas kvalitāti kopumā? Tāpat kā mūsdienās gandrīz katrs var kļūt par dzejnieku, arī publicēties var jebkurš.

– Pirmkārt, profesionālisms ir vajadzīgs pat tad, ja žurnālisti ir vien neliela cilvēku saujiņa. Tagad tiešām, kā zinām, gandrīz katrs var rakstīt, ko grib, ko lielā mērā pieļauj sociālo mediju esamība. Bet, otrkārt, es domāju, ka arī žurnālistikā ir vajadzīgas personības. Tādas ir bijušas, piemēram, Jānis Domburs, arī Egīls Zirnis.

– Analītiskā domāšana?

– Domāšanas prasme un turklāt – diezgan savdabīga, nevis tāda, kas atkārto to, ko citi saka. Kā reiz izteicās viens students: “Man nevajag, lai žurnālists uzraksta to pašu, ko mans vectēvs!” Ir jābūt citai kvalitātei, un tam vajadzīgs drošs cilvēks, ar savu patību, interesanto personību, kurš var būt žurnālists šī vārda labākajā nozīmē. Taču par to maz runā. Vairāk Latvijā ir tā saukto “informatoru”, kas kopumā arī godīgi paveic savu darbu – tur nav ko pārmest.     

– Minējāt, ka īsti nav pieņemami, ja žurnālistu iekšējās diskusijas tiek iznestas uz āru, tomēr ir jau jābūt kādai metodei, lai arī līdz auditorijai nokļūtu informācija par to, kas un kāda ir laba žurnālistika.

– Tādas jau ir, piemēram, radio, kur tiek analizēts mediju saturs, pat ja reizēm rodas jautājums – tieši ko izvēlas analizēt... Tāpat, manuprāt, reizēm jārunā par sava veida žurnālistu varas, muskuļu demonstrāciju. Un vara nosacīti ir tajā, ka žurnālistam tomēr ir iespēja runāto nopublicēt, piemēram, citā kontekstā, nekā tas ticis pateikts, ko reizēm arī dara.

- Cits jautājums, ka ne vienmēr auditorija ir gatava spilgtai patiesībai, it īpaši, ja tā atmasko sabiedrībā vispārizplatītus maldus.
– Ir pētījumi par to, ka šobrīd cilvēkam ir vajadzīgs dabiskais diskurss – viss mākslīgais neder. Tikko atgriezos no Edvardam Virzam veltītās konferences. Viņš jebko spēja pārvērst vārdu vizuļos, dimantos. Uzceļ savu «Straumēnu» ēku, kas līdzīga teiksmai, spīd spoža un vizuļo. Šodien tas vairs nav iespējams, jo visam rakstītajam jābūt pēc iespējas lietišķākam, mierīgākam, dabiskākam. Taču es personīgi nezinu, kā to iespējams savienot ar jau minēto interesantumu, patību jeb personības savdabību. Vēl viens novērojums - sabiedrībai ir vajadzīgs viss jaunais, “svaigais”. Jūs jau redzat, ko ievēlēja (13.Saeimā) – “svaigos”.

Ir teorija par to, ka arī politikā ir īstermiņa un ilgtermiņa domāšana. Īstermiņa domāšana politiķim, tāpat kā žurnālistam, ir tajā, ka konkrētā brīdī viņš var izdarīt kaut ko spilgtu, kliedzošu, kas vairākumam ir pieņemami. Un nekas, ka laika gaitā solījumi nepiepildās, ka zūd uzticamība. Tas ir šis māņu jeb muldēšanas efekts – tu skaļi izmuldies, bet lielas jēgas no tā nav.

– Populisms?

– Ar šo vārdu jābūt uzmanīgiem, jo ar to mēdz apzīmēt daudz ko tādu, kas nemaz tāds nav. Bet, ja par to, kā var manipulēt ar auditoriju un tautas masām – ir veikts pētījums arī par Lielbritānijas «Brexit» referendumu. Tajā pierādīja, ka cilvēkiem tika melots un ka žurnālisti šos melus izplatīja – apgalvojot, ka katru nedēļu briti Eiropas Savienībā samaksā 350 miljonus. Izrādījās, ka tie tomēr ir vien 190 miljoni un ka daudz ko paši briti no šīs naudas arī saņem atpakaļ. Taču informācija jau bija aizgājusi, izplatījusies un nostrādājusi. Jautājums: kāpēc cilvēki tam noticēja, kaut arī bija atsaukums šai publikācijai? Tāpēc, ka sabiedrībā daudzi bija neapmierināti ar esošo situāciju valstī. Ekonomika gāja uz leju, daudz imigrantu, tajā skaitā no Latvijas, un bija nepieciešams vien šāds neliels pamudinājums, nepatiess fakts, lai cilvēki nobalsotu referendumā tā, kā viņi nobalsoja. Tagad paši kož pirkstos...

– Sociālajos tīklos šobrīd informācija izplatās tik ātri, ka to atsaukt reizēm ir gandrīz neiespējami. Un cilvēki, šķiet, arī neanalizē avotus, kur nepatieso informāciju ieguvuši, tādēļ tā sauktajām viltus ziņām arī ir tik viegli izplatīties.

– Jāsaka, ka Latvijā, manuprāt, nemaz tik lielas problēmas tieši ar viltus ziņām nav. Drīzāk ir runa par dažādām interpretācijām un to, kā cilvēks tām notic. Tas ir līdzīgi, kā padomju laikā, kad nebija alternatīvas un cilvēki skatījās vienu kanālu, tāpat tas ir arī tagad – ja lasi, piemēram, tikai «Neatkarīgo Rīta Avīzi», radīsies noteikts priekšstats par lietu kārtību, situāciju sabiedrībā. Bet ir izpētīts – šis laikraksts ir konstrukcija konkrētas personas interešu aizstāvībai. 

– Ko darīt?

– Domāju, ka žurnālistiem būtu bijis pašiem kaut kas jādara, bet, redz, redaktori (“Neatkarīgās Rīta Avīzes” redaktori Anitu Daukšti – red.) regulāri sauc uz intervijām, tādējādi uzsverot, ka viņa ir līdzvērtīga jebkuram citam žurnālistam.

Kāpēc žurnālistika mēdz būt tik pabāla? Ir nepieciešams papildus mācīties un organizēt kaut vai iekšējās diskusijas un, kas svarīgi, diskusijas tieši par darba procesiem, izglītošanos, nevis vien tad, kad atkal izveidojies kāds skandāls mediju vidē..
– It kā jau iespējas mācīties, piemēram, apmeklējot starptautiska līmeņa kursus.

– Man gan ir radies iespaids, ka reizēm, aizbraucot uz kādu citu zemi un bez kritiskas attieksmes piesūcoties visu to, ko piedāvā, nereti tiek nodarīts liels ļaunums latviešu kultūrai. Kā piemērs ir minētā izglītība. Interesanti, kur tas ir aizgūts, ka literatūras vietā vajadzētu pasniegt “drāmu“? Un kas tas ir? Katrā gadījumā man ir ļoti žēl kultūras līnijas Latvijā. Ar ko tad cilvēkus pie kultūras radinās, ja ne ar literatūru? Latvijas mediji šo kultūras lauciņu gan arī cenšas kopt, piemēram, «Kultūras rondo» Latvijas radio, kas organizē arī diskusijas. Un tomēr - ja divās mācību stundās nedēļā ir jāiepazīst «Fausts»...

– Ir lasīts par to, ka mūsdienu tehnoloģiju ietekmē ievērojami pasliktinās cilvēka atmiņas spējas.

– Zūd šī vajadzība. Kā par Sokratu stāsta – viņš pats neesot neko pierakstījis tieši tādēļ, ka baidījās – samazināsies atmiņas spēja. Viņa vietā to darīja citi. Mūsdienās? Nav treniņa, un nav arī atmiņas. Arī skolās, ja nemaldos, vairs neko neliek mācīties no galvas. Starp citu, ir šveicietis Klauss Švabs, kurš organizē Davosas forumu, un viņš runā par tā saukto ceturto industriālo revolūciju, kuras sākumā mēs esam. Iespējams, ka tieši postpatiesība ir pirmā apzinātā tās pazīme.

– Teorētiski mums ir izvēles brīvība, protams, ja apzināmies, ka to izdarām paši, nevis kāds konkrēto izvēli ir piespēlējis. Tomēr pieredze liecina: jo biežāk ekrānā rādīsi kādu seju, jo lielāka iespēja, ka par šo cilvēku arī nobalsos, piemēram, vēlēšanās! 

– Tās dēvē par psiholoģiskajām vājībām – kaut ko nepārtraukti atkārtojot, gribot negribot cilvēks to pieņem. Bet reizēm šīs vājības ir pat apzinātas.

Starp citu, arī paši žurnālisti lielā mērā ražo šo vienkāršošanu, atkārtošanos. No vienas puses, reizēm ir labi, ja kādu notikumu, attieksmi atbalsta visi mediji, jo viena balss sabiedrībā kaut ko mainīt nespēj. Kad izveido kampaņu – iespaids ir lielāks. Taču, no otras puses, žurnālisti mēdz ražot stereotipus un reizēm šīs psiholoģiskās vājības izmanto manipulācijām. Atkārto vienu un to pašu. Nereti ļoti vienkāršotā valodā. Bet es saprotu – stāstnieka talants ir kaut kas iedzimts. Vai to var iemācīt? Nezinu. Taču vajadzētu būt, ka caur stāstu tiek atklāts kaut kas jauns, cits redzējums. Un tieši izglītība arī ir tas, kas liek nevis vienkārši pareizi uzrakstīt informāciju, bet atrast jaunu šķautni, spektru vai niansīti, dod spēju analizēt. Tam gan vajadzīgs arī intelekts. Bet, ja no sistēmas izslēdzam literatūru, filozofiju, kur lai cilvēks to dabū? Katru atsevišķo gadījumu, situāciju viņš spēj saredzēt un varbūt arī saprast, bet nespēj domāt kopsakarā. Tas, starp citu, attiecas arī uz politiķiem. Svarīgāks ir īstermiņa solījums un efekts, par ko  cilvēki varbūt drīz aizmirsīs. Šobrīd taču tāpat jau daudzi jaunievēlētie deputāti ir paspējuši atteikties no saviem solījumiem.

– Varbūt tas tādēļ, ka arī sabiedrība ir mazprasīga? Visi jau pieņēmuši situāciju, ka pirms vēlēšanās sola, bet vēlāk to neizpilda.
– Bet ir arī tādi, kas ticēja. Cilvēks parasti tic tam, kur viņa vēlme viņu ved – vēlas labklājību un cer, ka kāds to viņam dos. Muļķīgi, bet tā tas ir –, piemēram, gribas taču ticēt, ka vīrs ir uzticīgs, un tad noticam arī meliem.

Tomēr, salīdzinot Latvijas mediju vidi ar situāciju, piemēram, Krievijā, mums ir daudz domājošāka auditorija. Cits jautājums – vai to – brīvību, kas mums ir dota, – pietiekami novērtējam. Propagandas tādā formā kā Krievijā mums gandrīz nav. Bet reizēm der saņemties un paskatīties kaimiņvalsts oficiālos kanālus, lai redzētu, ko tā nozīmē tādā tīrā veidā. Kā tiek manipulēts ar cilvēkiem? Viens piemērs: krievu žurnāliste Olga Skabejeva bija aizdevusies, ja nemaldos, uz pasākumu Eiropas Parlamentā, kur bija klāt arī ukraiņi, kurus viņa vēlējās nointervēt. Ukraiņi žurnālisti ielenca un uz katru jautājumu atbildēja, dziedot Ukrainas himnu.

– Un to parādīja ēterā?

– Parādīja, vien ar komentāru: “Cik šausmīgi fašisti ir ukraiņi!” Pat ja sižetā skaidri redzams, ka cilvēki apkārt ir smaidīgi. Bet ir šī paļaušanās, ka auditorija jau tāpat ir apvārdota, tāpēc ticēs šādiem sižetiem. Propagandas upuri ir baismīgi! Tad var karot, un Krievija uzvarēs, jo sabiedrība ir kā siena, kas stājas pretī jebkurai patiesībai.

Par Latvijas medijiem to nevar teikt. Vienmēr var, protams, labāk. Un ar to es saprotu, ka vairāk jābūt šim intelektam, ir jāredz kopsakarības, jāspēj patstāvīgi domāt un vērtēt. Un, ja par kritiku, – saka, ka ar kritiskumu nevajadzētu pārspīlēt. Vai vari atrast ko īpašu un, kas ne mazāk svarīgi, – vai vari par to arī kaut ko pateikt? Novērojumi liecina, ka reizēm mums trūkst vārdu. Piemēram, Virza – viņš teica un konstruēja, pasakas stāstīja, un Latvija tam ticēja un bija laimīga.

– Vai nav pārlieku šaurs tas loks, kas to lasa un kas par to priecājas?

– Kā to ņem. Ne velti saka, ka diezin vai mēs tik viegli atgūtu savu Latviju, ja nebūtu to cilvēku, kas dzīvoja trimdā, 30.gadu cilvēki, kas arī ar Virzas palīdzību bija piesaistīti, mīlēja Latviju. Tagad tā nav un tā pietrūkst.

– No attāluma mīlēt valsti varbūt ir vieglāk?

– Iespējams, bet arī audzināšana bija citādāka – ne kritiska, bet no sirds mīlot. Bet ja viss visu laiku ir slikti un mediji arī palīdz uzturēt šo ainu...


Materiāls sagatavots sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu un Latvijas žurnālistu asociāciju par valsts budžeta līdzekļiem.

Pievieno komentāru

Komentāri 1

uh

Paldies, Dzirkstele! Beidzot viens jēgpilns teksts jūsu portālā.

pirms mēneša, 2018.11.30 20:48

Vietējās ziņas